Maļuhins: "Mīnusi izrādījās spēcīgāki par plusiem"

Biji pārliecināts par savu iekļūšanu olimpiskajā sastāvā, taču beigu beigās atlasē tikai sestā vieta. Ar ko pats skaidro savu fiasko?
Man bija trīs plusi un trīs mīnusi. Plusi bija pieredze, lielā motivācija un talants. Mīnusi savukārt vecums, ilgais pārtraukums [no biatlona] un vēl daži apstākļi, kas bija tālu no ideālajiem. Šajā gadījumā mīnusi izrādījās spēcīgāki par plusiem, tāpēc man neizdevās parādīt to, ko biju iecerējis. Varbūt bija vēl kaut kādas lietas, kuras vēlāk sapratīšu. Smalkāk visu analizēt tagad negribas un nav pat lielas jēgas. Savu pēdējo startu biatlonā jau esmu aizvadījis.

-Tagad ar vēsu galvu visu izvērtējot - vai bija vērts atgriezties un veltīt pūles nepilnus divus gadus mērķim, kas nerealizējās?
Domāju, ka jā. Viss, kas notiek šajā pasaulē, ir ar kaut kādu uzdevumu. Tas man bija jāizdara sev. Ja nebūtu to darījis, dzīve droši vien pagrieztos citādi, bet nevar zināt, vai būtu sliktāk vai labāk. Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka viss, ko es daru, ir pareizais un varbūt pat vienīgais ceļš. Lielākoties nenožēloju to, ko esmu darījis, neatkarīgi no tā, vai ir izdevies vai ne.

-Kad saprati, ka ceļazīmi uz Vankūveru neiegūsi?
Tas bija pēdējās atlases sacensībās, kurās piedalījos. Tur 20 kilometru distancē es pēdējā šautuvē kļūdījos četras reizes un sapratu – viss ir beidzies. Tieši tāpēc nepiedalījos arī pēdējā atlasē – nebija ne jēgas, ne motivācijas. Teorētiski nebija nekādu problēmu nostartēt, bet man tas vairs nešķita interesanti.

-Atlases sacensībās tevi vairāk pievīla šaušana. Vai treniņprocesā šaušanai veltīji pietiekamu uzmanību?
Vidējie rādītāji šaušanā man ir tādi paši kā agrāk, cita lieta, ka šogad biju plānojis šaut labāk. Protams, treniņprocesā bija arī kļūdas. Daudz strādāju, bet beigās tas neatmaksājās. Šaušanu uzķēru tikai pēdējā brīdī, nebija laika to veiksmīgāk noslīpēt. Pēdējās sacensībās pēdējie 4-5 šāvieni... es nezinu... vai tas bija kaut kāds psiholoģisks lūzums vai Dieva pirksts – to es nespēju izskaidrot. Spēju saņemties tikai epizodiski, lai varētu izšaut kaut cik jēdzīgi. Ir lietas, kuras sapratu par vēlu, jo agrāk biatlonā viss bija citādi, tostarp šaušanā. Cerēju, ka man izdosies, bet diemžēl ne.

- Kādi ir turpmākie plāni? Mēģināsi tikt uz olimpiādi kā slēpotājs?
Protams, varētu mēģināt pacīnīties, taču šobrīd neesmu tādā sportiskajā formā, kā pats to vēlējos. Turklāt mums ir Jānis Paipals, kurš izcīnīja ceļazīmi un nopietni gatavojas. Lai viņš brauc, es viņam negribu šķērsot ceļu. Šajā olimpiādē sevi kā slēpotāju es neredzu, jēgas nav nekādas, labu rezultātus parādīt nevarētu. Ja vēl būtu mana iecienītā distance (50km brīvajā stilā – aut.), tad varētu padomāt, bet olimpiādē būs 50km klasika, līdz ar to intereses nav.

- Vai esi ieplānojis kādas atvadu sacensības kopā ar senajiem cīņu biedriem Nākumu, Upenieku un Brici?
Jā, kāpēc gan ne? Tā ir laba ideja, un tuvāk uz pavasara pusi to pat varētu realizēt, taču tā nopietni par to domājis līdz šim nebiju.

- Kāda gaisotne šoreiz bija komandā, turējies kopā ar visiem vai pats par sevi? Kāda bija trenera attieksme?
Veiksmīgi sadarbojāmies ar sieviešu izlases treneri Māri Čakaru, kurš man ļoti daudz palīdzēja. Gan sadzīviskā ziņā, gan ar padomu, un vispār attieksme bija ļoti patīkama. Ar visiem man bija diezgan labas attiecības, nekādu problēmu nebija. Vitālijs Urbanovičs? Īsti neredzēju, ka Vitālijs vēlētos mani redzēt kaut vai stafetes komandā, bet tas ir normāli – viņš mani nebija trenējis, bet katrs treneris komandā vēlas redzēt galvenokārt savus audzēkņus.

-Pagājušā gada rudenī intervijā teici, ka šī ir tava pēdējā sezona biatlonā, taču kā sportistam. Pēc tam padomā ir kāds projekts. Kas tas ir par projektu?
Paralēli startiem es visu laiku meklēju savu nākotni biatlonā. Pagaidām sevi Latvijas biatlonā neredzu. Meklēju ārzemēs, Krievijā man ir labs piedāvājums (iespēja trenēt jaunos biatlonistus: 14-15 gadus vecus – aut.), tāpat arī citi varianti sarunu līmenī, kurus var izskatīt un par kuriem var padomāt. Esmu atjaunojis vecos kontaktus, ieguvis jaunus, šajā ziņā savu ieceri esmu izpildījis.

-Labākos rezultātus (iekšējā konkurencē) uzrādīji Pasaules kausā nevis parastajās atlases sacensībās. Īpaši gatavojies uz Pasaules kausu?
Man vienmēr vieglāk ir bijis sevi motivēt uz Pasaules kausa izcīņas posmiem, nevis vietējām sacensībām. Pasaules kausā tomēr ir īpaša atmosfēra, tur tu sacenties ar visiem labākajiem, un tas dod papildus dzinuli. Biatlonā esmu 30 gadus, un no tiem pēdējos 26 gadus man labāk veicies tieši lielajos startos. Man nepieciešama atmosfēra un svētku sajūta, tas man palīdz startēt veiksmīgāk. Jaunajiem puišiem varbūt ir citādi...

-Esot iekšā komandā, varbūt vari izdarīt secinājumus, kas ir vainojams tajā, ka Latvijas biatlonistu rezultāti ir tādi pat kā pirms gada, diviem un pat četriem, bet dažiem pat sliktāki?
Tik slikti rezultāti kā bija pagājušajā sezonā, šogad diez vai būs. Mums ir jauns un perspektīvs puisis Andrejs Rastorgujevs, kurš, cerams, nepazudīs. Tāpat man patika, kā pēdējos atlases mačos startēja Kaspars Dumbris. Malacis! Saņēmās un parādīja, ko spēj. Par pārējiem grūti spriest... Ja viņiem ir vēlēšanās uzvarēt un tā ir galvenā motivācija, tad ir cerības, ka rezultāti augs. Ja kaut kas cits ir svarīgāks, tad nekā.

- Varbūt izmaiņas nepieciešamas izlases vadībā - nepieciešams jauns treneris?
Tagad jau ir par vēlu mainīt, bet nākotnē noteikti izlasei vajadzētu jaunu treneri. Tas pats par sevi ir saprotams. Domāju, ka Urbanovičs pats aizies pēc olimpiādes. Redziet, Vitālijam Urbanovičam jau sen nedeg acis. Viņam nav ticības sev, sportistiem, kurus viņš trenē. Presē viņš var teikt daudz ko, bet tas jau ir redzams. Nav tās uguntiņas, kas, piemēram, ir Igaunijas biatlona izlases trenerim. Neesmu lietas kursā, bet iespējams, ka jauna kandidatūra jau tiek meklēta. Šobrīd situācija ir grūta gan federācijā, gan valstī, nebūs viegli atrast speciālistu, kas gatavs motivēt sevi darbam ar izlasi. Speciālistam, manuprāt, jābūt no ārzemēm. Es pat pieļauju, ka nākamgad izlases kā tādas varētu arī nebūt. Domāju, ka varētu turēties kādas grupiņas kopā, piemēram, alūksnieši un ar armijas palīdzību turpināt. Pārējie? Ilmārs diez vai turpinās...

-Teici, ka pagaidām Latvijas biatlonā sevi neredzi. Un tomēr – nākotnē varbūt varētu kļūt par izlases treneri?
Diez vai mani principā kāds tur redz. Un es jau neesmu speciālists, neesmu sevi pierādījis. Pretendēt uz galvenā trenera vietu var vienīgi eksperimentu līmenī un teorētiski mani var izvirzīt un ielikt. Es gan pats nejūtu aicinājumu, jo neesmu gatavs strādāt ar nacionālo izlasi. Turklāt uzskatu, ka vispirms jāstrādā ir ar jauniešiem un junioriem, un tas mani šobrīd arī vairāk saista.

-Kas noticis ar biatlona klubu "Čempions"? Kas notika ar naudu, kuru klubs saņēma no IBU par dalību EK posmos (tagad IBU Cup)?
"Čempions" jau pāris gadus vairs nav, sportisti, kas tur trenējās tagad ir sporta skolā. Nauda, ko saņēmām par dalību Eiropas kausa posmos – tie bija aptuveni 300 eiro –, aizgāja pašiem sportistiem. Cilvēki ar fantāziju, protams, var izdomāt, ka tā nauda aizgāja citur, bet tā nav.

- Cik daudz tev izmaksāja šī atgriešanās biatlonā? Vai kāds to sponsorēja vai arī viss no privātiem līdzekļiem?
Negribas rēķināt, lai neuznāk škrobe (smejas). Pagājušajā gadā man ļoti palīdzēja Daugavpils dome, tāpat esmu saņēmis atbalstu no Daugavpils Olimpiskā centra vadītāja Ulda Pastara, liels paldies viņam par to. Pats kopumā esmu ieguldījis aptuveni 10 000 latu. Pagājušajā gadā man atbalstītāju bija vairāk, šogad - mazāk. Paldies visiem maniem līdzjutējiem, kuri man juta līdzi. Atvainojos, ka man neizdevās... Tāds ir sports.

- Kā vērtējama situācija, ka sieviešu biatlona izlases līderei pašai jāmeklē nauda, lai tiktu uz Pasaules kausa posmiem? Loģiski nav...
Sieviešu izlasei noteikti vajadzētu būt vienlīdzīgās pozīcijās ar vīriešiem. Atbalsta ziņā noteikti. Kopējais sastāvs varbūt nav spēcīgs, taču mums ir izlases līdere Madara Līduma, kas ir ļoti perspektīva, un, ja viņai jādomā par to, kur dabūt naudu startiem Pasaules kausā, tas, protams, nav labi. Ja neizdosies atrast līdzekļus, kā dēļ cietīs treniņplāns un rezultāti, tad tas tiešām būs muļķīgi. Jāizdara viss iespējamais, lai viņu atbalstītu un bīdītu. Viņa principā ir vienīgais cilvēks, kas nākotnē reāli var mums dot rezultātu. Rastorgujevs vēl ir jauns, viņam vēl jāapliecina sevi. Madarai viss jau ir, tikai viņa ir jāpieslīpē. Četrus nākamos gadus līdz pat Sočiem viņa noteikti var parādīt, uz ko ir spējīga. Ilmāram Bricim šī gan jau ir pēdējā olimpiāde. Sieviešu izlasei ir viena būtiska priekšrocība – Māris Čakars, kurš grib strādāt un sevi pierādīt.

- Ko pats darīsi turpmāk?
Visus piedāvājumus, kurus minēju – tie vēl jāpārdomā. Tīri priekš sevis jāsaprot, ko es gribu, jo pagaidām vēl emocijas nav nosēdušās. Noteikti tagad gribu pavadīt vairāk laika ar ģimeni, pievērst uzmanību mājas lietām. Arī bizness, par kuru jācīnās. Tuvākajā laikā būs daudz jāstrādā, ko es arī darīšu.