Čakars: "Līdumai traucē milzīgā atbildība"

Pirmo reizi daudzu gadu laikā pasaules čempionāts nav bijis sieviešu komandas veiksmīgākais starts. Vai ir skaidri iemesli?
Viens no svarīgākajiem iemesliem ir psiholoģiskais faktors. Šis pasaules čempionāts bija tie mači, kuros izšķīrās ceļazīme uz olimpiskajām spēlēm. Lai gan iepriekšējā čempionātā pirms gada bijām nostartējuši labi, šī atbildība uzlika lielu slogu. Ar to jau biju rēķinājies, taču pirms pašiem atbildīgākajiem startiem meitenes sadega trakāk, nekā varēja domāt. Otrs – sacensības notika Korejā, kur apstākļi diezgan savdabīgi atšķīrās no tiem, kādos bijām pieraduši čempionātos startēt līdz šim. Sākot no gulēšanas uz grīdas un specifisko virtuvi un beidzot ar trasi un nakts mačiem. Piecelies un tad 12 stundas gaidi, kad beidzot tiksi uz slēpēm – jau tā saspringtos apstākļos tas vēl vairāk dod pa nerviem. Žēl, jo šim čempionātam gatavojāmies ļoti smagi. Gatavojāmies pēc tām pašām metodēm kā iepriekšējos gados, kad pasaules čempionātos viss izdevās – nekādas lielas pārmaiņas netika veiktas. Visi rādītāji visu rudeni liecināja, ka rezultātam jābūt labam, taču izvērtās tā, kā izvērtās. Pirmo reizi astoņos gados pasaules čempionātā nav izdevies nostartēt tā, kā solījām.

Lielākais trieciens nāca jau pirmajā distancē sprintā. Līdumai tā arī neizdevās tikt galā ar bīstamo trasi?
Dienu pirms sprinta gāza lietus, ārā bija vasaras temperatūra, un var teikt, sniega vairs nebija palicis vispār. Tas, ko rādīja pa televizoru – tā nebija ne zāle, ne sniegs. Ar niedrēm pārsegtas smiltis un ledus putra. Uz tādas nots čempionāts arī sākās, un diezgan pamatīgi izsita sportistus no līdzsvara. Teorētiski Korejas trase mums pat būtu labvēlīga, taču šajos apstākļos – nobraucienos, kuros jau tā neesam spēcīgi, trase bija kā milzīga smilšu bedre, kurā visu laiku jāmīcās. Madara nokrita divas reizes: pirms guļus šautuves, kura pēc tam neizdevās, un beigās, jau ejot uz finišu, kad bija iedzīšanas robežās pat ar visiem pieciem sodiem. Tas nozīmēja, ka jāaizmirst ne tikai par iedzīšanu, bet arī par masu startu, par kuru čempionātos parasti veiksmīgi pacīnījāmies. Tagad rezultāti ir tādi, kādi tie ir – protams, gribējām daudz labākus, taču ļoti svarīgi, ka ar visām neveiksmēm izpildīta minimālā programma – izcīnītas tiesības braukt uz olimpiskajām spēlēm ar komandu.

Šajā pašā sastāvā?
Skaidrs ir tas, ka mums ir četras vietas un šodien man ir četras sportistes. Netaisos žēloties, jo situācija jāpieņem tāda, kāda ir, taču pirmajām 10–12 komandām ir vismaz pa sešām, astoņām vai desmit sportistēm, no kurām konkrētajā dienā izvēlēties labākās, bet mums ir četras meitenes. Tur jau ir tā problēma, ka katrs starts sanāk atbildīgs – to vērtē un analizē gan vadība, gan prese. Mums ir četras meitenes, četras vietas, un visu laiku vajag labu startu. Kā slikts starts, tā dabūjam pa mici... Madarai šajā ziņā ir visgrūtāk. Jebkura no labākajām vācietēm vai krievietēm, ja nejūtas gatava, vienkārši neskrien – viņas vietā ir cita tikpat konkurētspējīga, un neviens to pat nepamana. Mums, ja Līduma jūtas slikti vai negatava, viņai jāskrien, citādi būs tracis: kas notiek?! Kāpēc aizbraukusi, bet nestartē?!

Cik saprotams, Korejā tieši radās šāda situācija ar Līdumu.
Jau pieminēju korejiešu virtuvi: daudziem ar to radās lielas problēmas. Daži nevarēja iziet uz starta, igaunis 20 km otrajā aplī palika trases malā vemdams... Varu pateikt tikai to, ka 15 kilometros Līduma uz starta varēja iziet tikai, pateicoties dakteres Cīrules un visa medicīniskā personāla pūlēm. Vēl pirms paša starta viņai bija 37,5 temperatūra. Nevienā Pasaules kausa distancē viņa šādā stāvoklī neskrietu, taču pasaules čempionātā tas mums bija ļoti svarīgi.

Līdzjutēji bija sašutuši, ka Latvija nestartēja jauktajā stafetē. Un galvenais iemesls esot bijis, ka tu esot atteicies dot komandā Līdumu...
Jauktā stafete tādām mazām valstīm kā mums, kurā ir tikai viens vai pāris labi atlēti, ir liela problēma, jo sacensību programmā tā ir tikai kā piedeva. Manas ietiepšanās tur nebija nekādas. Jauktā stafete bija dienu pēc 15 kilometriem, kur, kā jau teicu, Līduma skrēja ar veselības problēmām. Jau nākamajā dienā likt viņai skriet atkal – šajos apstākļos no manas puses būtu ļoti nežēlīgi, bet viņas veselībai – bīstami. Ja kāds par to šaubās, var atnākt un ar mani aprunāties, bet stāstīt presē, ka manis dēļ nav jauktās stafetes, jo es vienkārši nedodu startam Līdumu – tas ir galīgi nepareizi. Es deleģēju divas savas tobrīd labākās pārstāves Krūmiņu un Glāzeri, un visus par to informēju. Vēlāk man pateica, ka pieņemts lēmums nepiedalīties. Ja viss būtu kārtībā ar veselību, Madara noteikti būtu skrējusi. Godīgi sakot, par visu šo man ir diezgan lielas dusmas. Varu pateikt, ka federācijas prezidents ar mums nav pat kontaktējies, bet tas nav traucējis viņam uzskatīt sevi par informētu un nopublicēt presē pilnīgi apmelojošu informāciju!

Joprojām neatbildēts ir jautājums par Līdumas stāvus šaušanas iemesliem. Kas šobrīd ir vajadzīgs vairāk: šaušanas speciālists vai labs psihologs?
Ja runājam par šaušanas speciālistiem, esam konsultējušies pie visiem, pie kā vien var. Pie vāciešiem, somiem, zviedriem, krieviem. Sagatavošanās posmā uz dažām nometnēm bija piesaistīta trenere no Latvijas, daudz strādājām. Esam filmējuši treniņus, analizējuši video – secinājām, ka Madarai stāvus šaušanas laikā staigā locītava. Tas viss ir darīts un labots, un sagatavošanās posmā līdz pirmajam sniegam mēs bijām sasnieguši ļoti augstu līmeni gan stāvus šaušanā, gan šaušanā vispār.

Esmu pārliecināts – Līduma šaut prot, un šobrīd visa vaina ir tikai galvā. Milzīgā atbildība par to, ka no viņas obligāti gaida rezultātu, lielā vēlēšanās nepievilt pārējos un pašai sevi – ar to viņa acīmredzot netiek galā, un vairāk nekā šaušanas treneris te vajadzīgs labs psihologs. IBU kausā Altenbergā, kur piedalījāmies, nebija šā spiediena, visas meitenes izskatījās pavisam citādāk – atbrīvotas, parādīja tiešām labus rezultātus. Kad Madara izskrēja trešo vietu, dažs teica, ka tas ir zems līmenis. Bet tajā mačā piedalījās arī Turīnas spēļu bronzas medaļniece Jefremova no Ukrainas un palika ārpus astoņnieka. Piedalījās lielvalstu tuvākās rezervistes, kas visas ir pasaules “Top-40” līmenī: krieviete Sokolova, vācietes Bēra un Dolla, kas pēc tam Pasaules kausā bija 17. vietā. Ja Turīnas spēļu medaļniece nav augsts līmenis, man grūti spriest, kas tad ir augsts līmenis! Arī Korejā 15 kilometros viņa tehniski izdarīja visu, kā runājām, un viss bija kārtībā – puse centimetra, un vispār būtu četras nulles. Žēl, ka tajā dienā pret bija pārējie apstākļi – pie labas veselības ar tiem pašiem trim sodiem viņa būtu oi-oi-oi, kur... Turīnā ar četriem bija desmitā. Bet par to tagad nav jēgas fantazēt, jo bija tā, kā bija. Nopietni jāstrādā pie psiholoģijas, līdz Vankūverai viss vēl ir izdarāms.

Kas ir ar pārējām? Krūmiņai pagājušās sezonas sākumā Pasaules kausā bija 22. vieta. Kāpēc pēc tam nav izdevies pat pietuvoties šādiem rezultātiem?
Gerdas rezultātu izaugsme ir apstājusies – gan slēpojuma ātrumā, gan spēkā. Diemžēl tas ir fakts. Jautājums – kāpēc? Manā skatījumā lielākā problēma ir tā, ka viņa šobrīd uzskata – biatlonā noslēpumu vairs nav. Viņa visu jau zina un visu dara. Ceru, ka tas ir tikai tāds posms, kam jātiek cauri, jo citādi būs bēdīgi. Vienu lietu gan vēl pateikšu, un tā attiecas gan uz Krūmiņu, gan Glāzeri un Juškāni – it kā mēs strādājam profesionālu darbu, taču tam nav un nebūs rezultāta bez tikpat profesionālas attieksmes. Trenēšanās nenozīmē tikai atnākt uz treniņu, izdarīt savu darbiņu un aiziet – tas attiecas gan uz sportistiem, gan treneriem. Šo lietu viņām pietrūkst: Gerdai – mazāk, Līgai – vairāk, Žannai – ļoti daudz. Vairāk jādara tas, kas nepadodas. Jo pilnveidot to, kas padodas, jau ir ļoti viegli.

Tātad visas būtībā stāv uz vietas?
Tā arī nav. Vienkārši progress nav tik straujš, kā varētu būt. Žannai rezultātu izaugsme ir, bet saprotams, ka tā notiek viņas līmenī, kur to no malas neviens īpaši nepamana. Un vēl jau jāsaprot, ka ir milzīga atšķirība starp mums un, piemēram, tādām čehietēm vai polietēm – tādas Juškānes biatlona pieredze ir nesalīdzināmi mazāka, kaut gan vecuma ziņā starpība ir minimāla. Tur meitenes ir trenējušās 10–12 gadu, izgājušas cauri visiem posmiem – jaunatnes un junioru mačiem, Eiropas kausam. Un tikai tad nonāk Pasaules kausā. Mūsējām nav pat normāla jaunatnes posma, nekādas psiholoģiskās sagatavotības. Rupji sakot, iznāk no meža un pa tiešo uz Pasaules kausiem! No junioru vecuma mana audzēkne bijusi tikai Līduma, ar kuru esam izgājuši cauri ugunij un ūdenim, bet pārējās trīs meitenes man iedotas jau vecumā, kad būtu jābūt zināmam līmenim. Bet nav.

Kas ir labais, ko izdevies pārvest no šā čempionāta? Un sliktais?
Svarīgākais – iespēja ar pilnu komandu startēt Vankūveras spēlēs. Ir daudz valstu, kas gribētu skriet Vankūverā ar četriem pārstāvjiem un kam tādas iespējas nebūs. Aiz mums palika Moldova, kur startē krievietes, palika Bulgārija, kam ir olimpiskās medaļas. Tāpat palika Japāna, kas Turīnā bija 17., Koreja, Anglija, Horvātija. Tās visas ir lielākas un bagātākas valstis, kas cīnījās par to, lai Vankūverā varētu startēt ar komandu. Bet IBU ir noteikusi 20 vietu limitu, un tas bija jāizcīna, un to arī izdarījām. Nākamais, ko ieguvām – noteikti arī milzīga pieredze. Tajā gaisotnē un apstākļos, kādos tur šo laiku Korejā nodzīvojām... Neko jau korejiešiem nevar pārmest, viņi visu darīja ar sirdi un dvēseli, bet – viņiem šīs bija otrās biatlona sacensības mūžā. Ja Starptautiskās biatlona federācijas delegātam pašam jākāpj sniega traktorā un jābrauc ar to pa trasi, jo tā viņam ir vieglāk, nekā kaut ko ieskaidrot traktoristam... Ja piecas minūtes pirms starta tiek iedarbināts lielais traktors un ar to kāds izbrauc trasē – jo pirms treniņiem tā dara, un tas korejietis izdomā, ka arī pirms mačiem derētu tāpat. Ja vīriešiem iedzīšanā liek norobežot tiltiņu, kas tiek izdarīts, noliekot tur divus mazus dēlīšus, kurus pat kārtīgi pamanīt nevar un pēc tam tiek sacelts pasaules līmeņa skandāls, ka Bjerndālens šmaucas – tas viss kaut ko liecina par organizāciju, kas no šīs lietas pilnīgi neko nesaprot.

Ja runājam par slikto – neizdevās neviens starts. Tas ir visnepatīkamākais. Visi apstākļi šoreiz sakrita pret. Bet galvenais ir nākamais gads, un mums ir komanda.

Kāpēc tev tā komanda ir tik svarīga?
Ja gribam, lai biatlons attīstās kā sporta veids un jaunās meitenes nāk trenēties, viņām jāredz kaut kāda perspektīva. Protams, mēs varētu sagatavot vienu Līdumu, un tālāk lai ir tuksnesis. Bet tagad ir Glāzere, ir Juškāne – ir kaut kāda pakāpenība un paraugs, ka tas ir iespējams. Nebūs tā, ka bērns divas dienas patrenēsies, un mēs viņu varēsim nosaukt par Ilmāru Brici vai Madaru Līdumu. Lūk, pirms septiņiem gadiem, kad bija jābrauc uz Soltleiksitijas spēlēm, Līdumu pasludināja par neperspektīvu. Sešas sekundes ātrāka bija Andžela Brice, un uz olimpiskajām spēlēm aizbrauca viņa. Ļoti iespējams, ja Madarai būtu dota iespēja un viņa iegūtu savu pirmo olimpisko pieredzi, rezultāti Turīnā būtu vēl labāki. Taču tolaik pret Madaras startiem visi izturējās ar smaidu, un pavīpsnāja – ko tas Čakars tur braukā ar tūristu grupiņu...

Arī tagad ir cilvēki, kas biatlonistus uzskata par tūristiem, kas tikai braukā pa pasauli un dzīvojas uz valsts naudas.
Katrs var uzskatīt, kā vēlas, bet par valsts naudu nevajadzētu pārspīlēt: tie ir labākajā gadījumā 40 procenti no summas, kas vajadzīga, lai veiktu sagatavošanās darbu un nostartētu sezonu. Pārējos 60 procentus katru pavasari staigāju pie uzņēmējiem, meklējot viņu atsaucību, un vācam paši. Pasaules čempionātā dzīvošanas izdevumus un lidojumu no Frankfurtes un Koreju sedza organizatori, bet biļetes līdz Frankfurtei meitenes pirka pašas. Arī tagad uz Vankūveru Krūmiņa un Glāzere lidos pašas par savu naudu. Atšķirībā no vīru komandas, kam arī viss personāls ir Latvijā algoti darbinieki, un tas nav slogs šim sezonas budžetam, mums vēl ir jādomā, kā atrast līdzekļus gan visiem smērētāja izdevumiem un atalgojumam, gan trenera ceļa un dzīvošanas izdevumiem. Vēl ir transporta amortizācija, jo Eiropā mēs ļoti maz kur pārvietojamies ar lidmašīnu: kur vien iespējams, braucam ar busu, kas arī plīst un prasa degvielu. Un tomēr lētāk, nekā lidot. Līdzekļus vajag arī trašu īrei. Nav tā, kā varbūt kāds iedomājas, ka mums ir neierobežota pieeja valsts naudai, ko nu tik tērējam.

Zinot visus apstākļus, vai tev ir pārliecība, ka Latvijas sieviešu biatlons Vankūverā būs?
Man kā Mārim Čakaram par to šaubu nav. Viss pārējais atkarīgs no funkcionāriem un iespējām atbilstoši sagatavoties. Katrā ziņā pirmais darbs, ko darīšu pēc atgriešanās no nākamā posma Vankūverā – sastādīšu plānu startam nākamā gada olimpiskajās spēlēs. Tāpat kā to pirms četriem gadiem darīju pēc posma Turīnā. Tajā trasē bija ļoti specifisks garais kāpums uz šautuvi, kam, var teikt, arī gatavojāmies visu sagatavošanās periodu. Lai tajā varētu uzkāpt un “nenomirt” pirms šaušanas! Tagad jāskatās, kas būs Vankūverā. Man teikts, ka varētu būt strauji nobraucieni. Ja tā ir un ja būs tas pats, kas Korejā – nu, tad būs jāapgūst kalnu slēpošanas iemaņas! Jāpieaicina kāds konsultants, kas labāk orientējas un kas varēs pastāstīt knifus, kā ar šaurām slēpēm efektīvāk nobraukt no kalna. Nesties ar 60 km/h no kalna ar šauteni uz muguras nav nekas omulīgs, bet – ja mērķējam uz labiem rezultātiem, baiļu sindroms būs jāpārvar. Ja gatavojamies, tad gatavojamies nopietni – nevienu vest uz Vankūveru tūrista statusā netaisos, un zinu, ka arī Madara nav tā, kas brauks tikai piedalīties.

Izmantotie resursi:
"Sporta Avīze"