Bricis: "Latvijā viss ir pašplūsmā, jānomainās biatlona vadībai"

- Kā vērtē savu pirmo sezonu trenera amatā?
-Noteikti bija gribēts labāk, taču kopumā nevar teikt, ka tā bija slikta. Patiesībā ne man to būtu jāvērtē. Uzdevumus gribas likt maksimālos un tos arī izpildīt, bet domāju, ka minimālā programma ir izpildīta, pat nedaudz vairāk.

-Cik sportistes ir tavā pārziņā?
-Kopumā piecas. Sezonas laikā Pasaules kausos reizēm bija viena, divas, daļa braukāja pa junioru sacensībām. Ziemā komanda savā ziņā bija sadalīta pa daļām. Nebija tā, ka visas redzēju, kā tas bija vasarā, un arī ne vienmēr.

-Kādi apstākļi nodrošināti Lietuvas izlasei, salīdzinot ar Latviju?
-Teikt, ka viss ir nodrošināts un ideāli, nevar. Bija jānodarbojas ar daudz lietām, sistēma nav tāda, kādu gribētos, jo izlase jau nav tikai treneris un biatlonists. Jābūt arī vairākiem treneriem, kādam ārstam, kas visu pieskata, masieriem, tehniskajam personālam, kas ar slēpēm darbojas. Ir lietas, ar kurām nebūtu jānodarbojas īsti man, taču vismaz jāizstāsta, kā tās ir darāmas un jāatgādina, ka to obligāti vajag. Ja viss nebūs sakārtots, tad domāt par patstāvīgi labiem rezultātiem, nav reāli.

-Kāds ir tehniskais sastāvs komandai?
Slēpju smērētāji ir. Ar masieri nodrošina Lietuvas olimpiskais centrs, taču sadarbībai jābūt konkrētākai, lai zinām, kad ar viņu var rēķināties, kad ne. Lai nav tā, ka rīt jābrauc uz sacensībām, bet mums pasaka, ka masieris nav pieejams. Svarīgākajos brīžos viss bija, bet sezonas garumā – vairāk nebija nekā bija. Tagad visam būtu jāvirzās uz labo pusi, kas arī varētu notikt.

-Ar Lietuvas izlasi turpināsi sadarboties ar nākotnē?
-Par 90% varu teikt, ka jā. Redzēs, kas notiks ar visas komandas veidošanas darbu. Ja viss nebūs kārtībā, tad teorētiski vēl ir kaut kādi varianti, bet gribu cerēt, ka palikšu ar lietuviešiem. Iespējams, man tas nav pats labākais variants, bet negribas palaist vējā arī jau līdz šim ieguldīto darbu.

-Piedāvājumi bijuši arī no citām izlasēm?
-Kaut kādi ir bijuši, bet nekas konkrēts. Teorētiski iespējami pāris varianti, bet šobrīd, kamēr sezona vēl nav īsti galā, negribas par to runāt. No Latvijas Biatlona federācijas nekādu mājienu nav bijis. Manuprāt, sadarbība ar lietuviešiem turpināsies.

-Pērn teici, ka jānotiek brīnumam, lai startētu šajā sezonā. Startēji, turklāt ne tikai stafetē. Kāpēc?
-Īpaši negribas situāciju komentēt, bet man būtībā dažādu iemeslu dēļ man nebija citas iespējas, kā to darīt. Tā, protams, nebija nopietna startēšana, jo tādā gadījumā jābūt arī normāliem treniņiem, kas manā gadījumā nebija, jo bija jādara citas lietas. Trenējos tad, kad sanāk laiks. Tādā režīmā startēt nav pilnīgi nekāda prieka. Pie šīs situācijas gan es arī daļēji esmu vainīgs.

-Bija kaut kādi ultimāti no federācijas puses?
-Nūūūū... Nevarētu teikt, ka ultimāti, bet situācija bija tāda, ka es nevarēju pateikt nē. Sīkāk to negribas komentēt, varbūt kaut kad vēlāk. Nebija jau grūti nostartēt, taču tādā kondīcijā nevēlējos to darīt. Ja es visu laiku būtu braucis pa tādām vietām, tad droši vien būtu vienalga. Ne jau visi zina, ka es nopietni netrenējos, tāpēc pirmā doma gan jau kādam bija: "Paslēpot nevar, ko tad viņš vispār te brauc..."

-Cik bieži tu trenējies aizvadītajā sezonā?
-Reizēm patrenējos kopā ar meitenēm, reizēm arī pats nedaudz paslēpoju. Tas, protams, nebija sistemātiski.

-Vai iespējama tava startēšana arī nākamsezon?
-Domāju, ka nē. Teorētiski varētu trenēties nopietnāk un startēt, bet tas ir tikai teorētiski. Praktiski tas iespējams nav. Nesaku, ka man nav vēlēšanās neko darīt – ja normāli trenētos, tad man nebūtu nekādu iebildumu startēt. Nav jau tā, ka man viss ir apnicis un es principiāli negribu braukt. Šobrīd vienkārši nav iespēju trenēties tādā līmenī, kā gribu. Pasaules kauss nav veselības brauciens vai tautas pasākums, kurā var vienkārši piedalīties. Tas ir cits līmenis, kuram man ir jāatbilst.

-Kāpēc Latvijas izlases rezultāti pēdējos gados ir tik pieticīgi? Kāds ir tavs skaidrojums, paraugoties no malas?
-Tā ir lieta, par kuru jau iepriekš teicu – nav sistēmas, uz kuras viss var balstīties. Nemaz nerunājot par visu pārējo – nav ārsta, masiera. Pat īsti nav treneru - it kā ir, taču grūti pateikt par ko viņi tur katrs atbild. Viss ir palaists pilnīgā pašplūsmā. Nekad neesmu iedziļinājies, bet, šķiet, tur viss iet uz inerci – kamēr kaut kas notiek, viss ir labi, bet, kad vairs nenotiks, tad arī beigsim šo pasākumu.

-Lietuvā tik traki nav?
-Lielākā atšķirība ir attieksmē. Tur cenšas un domā, un visu laiku grib virzīties uz priekšu, lai cik tas nebūtu sarežģīti. Ir tās pašas problēmas ar naudām un cilvēku resursiem, bet viņi meklē, mēģina risināt, cenšas izdarīt vairāk. Šeit tā noteikti nav.

-Kā tādā gadījumā pacelt Latvijas biatlonu?
-Pirmais un galvenais – jānomainās federācijas vadībai vai arī tiem cilvēkiem, kas tur šobrīd ir, pašiem jāsapurinās un jāsāk domāt, jāuzstāda uzdevumus. Jābūt pirmajai komandai, un tagad diemžēl neizbēgami arī otrajai komandai, jo diezgan daudz vietu Pasaules kausā esam zaudējuši. Abām komandām jābūt tehniskajam personālam, treneriem, jātiek skaidrībā ar medicīnu, masieriem. Ja ir iespējams, tad jārod iespēja sadarboties ar olimpisko vienību (LOV), taču cik saprotu, tad šobrīd personisko attiecību dēļ neviens no LOV ar federāciju sadarboties negrib. Jāsakārto sistēma, jo bez tās domāt par kaut kādiem rezultātiem ilgtermiņā, ir pilnīgi naivi. Biatlons pasaulē ir tādā līmenī, ka mums ar savu sistēmu Pasaules kausā nav jābūt. Tur nav nevienas komandas ar tādu organizāciju kā mums. Pat visādās Serbijās un visas pārējās izlasēs lietas ir daudz sakārtotākas. Nemaz nerunājot par pirmā piecpadsmitnieka valstīm, kurām personāls ir 15 reizes lielāks un budžets 100 reizes lielāks...

Kurš gan sponsors tagad Latvijas Biatlona federācijai dos naudu? Visi tāpat domā, ka tur ir liels bardaks, un kamēr tas imidžs netiks mainīts, tā arī būs. Protams, ar naudu ir sarežģīti, bet visu laiku par to stāstīt ir bezjēdzīgi. Tādā gadījumā cilvēkiem, kas nodarbojas ar tās piesaisti savā amatā nav ko darīt.

-Federācijas prezidents nesen izteicās, ka pērn jūs ar Jēkabu Nākumu esat apņēmušies piesaistīt naudu...
-Protams, ka kaut kādu summu es pats varētu atrast, taču iet man pie sponsoriem un stāstīt, ka, ja iedos naudu, tad būs baigie labi rezultāti, es nevaru. Turklāt tikai ar to, ka iedotu naudu man, nekas nebūtu atrisināts, jo jābūt sistēmai. Lai būtu labi rezultāti, pirmkārt, par simts procentiem jānostrādā pašam biatlonistam un, otrkārt, arī cilvēkiem apkārt. Es jau pats vairs neticēju, ka rezultāti būs labi. Es varēju startēt pa divdesmitajām vai četrdesmitajām vietām, kas arī ir neslikts līmenis, bet tas nav tas, kā dēļ es katru rītu gribētu celties, trenēties un visu pakārtot.

-Vai kādam no jaunajiem sportistiem ir iespējas vismaz pietuvoties taviem karjeras labākajiem rezultātiem?
-Andrejs [Rastorgujevs] noteikti ir potenciāli labs, taču pasaulē tādu vēl ir 50-70. Ja viņiem viss ar nodrošinājumu ir kārtībā, bet Andrejam nē, tad domāt, ka viņš pēkšņi viņus apsteigs – nē, tā nebūs. Pēdējos 15 gados līmenis ir krietni mainījies. Viss sastāv no sīkumiem. Protams, ja šodien tev neuztaisīs masāžu vai tu patrenēsies par daudz vai par maz, nekas traks nenotiks, taču, ja tas notiek sistemātiski, tad lēnām viss sakrājas. Nav jau tā, ka Andrejs konkurentiem zaudē 10 minūtes. Taču arī tās piecdesmit sekundes lēnām sakrājušās šo gadu laikā. Savā vecumā viņš bija viens no labākajiem, bet tagad tie, ar ko viņš startēja, visi pēc kārtas izcīna Pasaules kausus, kamēr Andrejs retu reizi sezonā tiek pie punktiem. Iespējams, ka viņiem ir vairāk talanta, bet var taču būt, ka ir otrādi. Vienkārši darbs [Latvijas] izlasē nav profesionāls, ar tādu nevar domāt par rezultātiem un nopietnu progresu. Tas nekādā ziņā nav pārmetums Andrejam. Ja viņam līdzi [treniņos un sacensībās] būtu cilvēki, kuriem tur jābūt, tad viss būtu krietni efektīvāk. Tas gan attiecas uz visiem izlases biatlonistiem.

-Andreju taču trenē Intars Berkulis...
-Jā, tā ir, taču jāsaprot, ka Intaram vienkārši fiziski nav laika vienmēr būt kopā. Intars vairāk vai mazāk ir treneris sabiedriskā kārtā. Viņš var saorganizēt kaut ko, atrast naudu, dot padomu, reizēm aizbraukt līdzi uz sacensībām vai aiziet uz treniņu, tomēr noteikti nav tā, ka Intars visam sekotu līdzi un būtu dziļi treniņprocesā.

Mūsu zelta laikos galvenais faktors panākumiem bija tas, ka apkārt bija savākti cilvēki, kas bija gatavi strādāt ar komandu 365 dienas gadā – treneris Vitālijs Urbanovičs, dakteri Maruta Noveičuka un Edvīns Lešenkovs, psihologs Alvis Stankevičs un tā tālāk. Tie bija cilvēki, kam tas interesēja, kuri par to pārdzīvoja un domāja no rīta līdz vakaram. Šajos laikos pat ar to būtu par maz, jo kā jau teicu, līmenis ir krietni audzis. Tagad mums tuvu nav tas, kas bija toreiz, bet konkurenti vispār aizgājuši tālu, tālu priekšā...

-Kas šobrīd trenē tavu meitu Aneti?
-Pagājušajā sezonā bija tā, ka tur, kur varēja viņa brauca ar mums [Lietuvas izlasi], bet pārējo laiku individuāli. Es nemaz nezinu, kurš tur [Latvijā] viņai skaitās treneris, manuprāt, neviens. Gribi trenējies, gribi netrenējies. Visur aizvest viņu nevaru – ja brauca uz Pasaules kausiem, tad viss kārtībā, bet, ja bija jāstartē IBU kausā, tad mūsu ceļi šķīrās. Nekas nav saprotams – par ko maksā federācija, par ko sportists, viss pilnīgā putrā.

-Kaut kas bija jāmaksā arī pašiem sportistiem?
-Negribu samelot, bet izņemot Pasaules un IBU kausus, federācija neko neapmaksāja. Varbūt kādu reizi kaut kas tika iedots par nometnēm vai tamlīdzīgi, taču manuprāt nē.

-Kādi ir Anetes turpmākie plāni – startēs vai liks punktu sporta gaitām?
-Vēl nezinu, bet iespējams, ka vairs nestartēs. Labi saprotu, ka tuvākajā laikā nekas šeit [LBF] nemainīsies. Trenēties gan jau viņa turpinās, bet par startēšanu pagaidām nemāku teikt. Viņai ir domas par studēšanu.

-Kā vērtē [savas dzīvesbiedres] Diānas [Rasimovičūtes] startus aizvadītajā sezonā?
-Daži bija labi un pat ļoti labi (9.vieta sprintā Oberhofā, 15.vieta sprintā Hantimansijskā, vēl vairakkārt iekļuva TOP30 – aut.), bet uz pasaules čempionātu bija lielas problēmas ar šaušanu. Pagaidām vēl nemāku atbildēt, kāpēc tā sanāca, taču tieši šaušanas dēļ čempionāts neizdevās.

-Kādas nākotnes perspektīvas saskati viņai Soču sakarā?
-Pēc slimošanas pērn šajā sezonā uzdevums bija tikt vismaz tajā līmenī, kurā viņa bija iepriekš (pērn Pasaules kausā Rasimovičūte ieguva 83 punktus, šajā sezonā – 46 – aut.). Šogad darbs bija pakārtots jau uz priekšu, nevis tikai konkrēti šo sezonu. Nākamajā sezonā viņai vajadzētu būt krietni stiprākai slēpošanā. Olimpiādē absolūti reāli būs cīnīties par pirmo desmitnieku. Taču viss nebeidzas tikai ar domu par desmitnieku, viņai pašai mērķi un ambīcijas ir krietni augstāki.

-Kā pasaules biatlonu varētu ietekmēt t.s. veselības [asins] pasu ieviešana?
-Domāju, ka nekas daudz nemainīsies, jo kontrole ir gana stingra jau kādus sešus gadus – jāpilda dokumentus, kur katru dienu tu atrodies. Spēcīgākie tiek kontrolēti ļoti pamatīgi. Visiem noteikumi teorētiski ir vienādi. Noineres aiziešana noteikti nav saistīta ar veselības pasēm, jo vāciešiem pašiem ļoti vajadzētu, lai viņa paliek, ka viņi to asins pasi sakārtotu kā vajag pāris stundu laikā... Vairāk pases ietekmēs mazās valstis, lielajiem viss vienmēr būs kārtībā. Ja viņi nesāks plēsties savā starpā.

-Pēc tā var noprast, ka lielās valstis lieto dopingu, bet prot to sekmīgi noslēpt?
-Nav tik daudz runa par lietošanu. Visas organizācijas ir saistītas. Ja tev ir informācija, tad tu vari to izmantot savā labā un domāt uz priekšu. Jo vairāk informācijas, jo vairāk rīcības brīvības, vairāk vietas manevriem.

-Kas kļūs par biatlona karalieni pēc Noineres aiziešanas?
-Pašlaik izskatās, ka viennozīmīgi izskatās, ka Domračeva. Viņa šosezon izskatījās galvastiesu stiprāka par pārējām, lielu daļu sezonas – arī pār Noineri, kura, kā pār brīnumu, šogad šāva labāk. Slēpošanā, funkcionālajā gatavībā un tehniskajā ziņā Domračeva bija kā no citas planētas. Šobrīd viņa viennozīmīgi ir numur viens.

-Bjerndālens vēl spēs pacīnīties par pirmajām vietām Pasaules kausos?
-Teorētiski jā, bet problēma ir tāda, ka tajā brīdī, kad liekas, ka viss ir labi, viņš saslimst. Tas ir neizbēgami saistīts ar viņa gadiem.

-Sezonā spēcīgi bija krievi, bet pasaules čempionātā piedzīvoja neveiksmi. Kā tu to skaidro?
-Nevar jau teikt, ka visu sezonu viņi bija stipri kā komanda. Viņi labi sevi parādīja individuāli – tad viens, tad otrs, tad trešais... Ja ņem katru atsevišķi, tad sezona gāja kā pa viļņiem.

-Kādi ir tavi tuvākā laika plāni?
-Vēl sezona nav beigusies. Palicis "Gazprom" kauss (zināms arī kā Fatjanova memoriāls – aut.) Kamčatkā (Krievija), kur startē vairāk vai mazāk tikai uzaicinātie sportisti, tostarp Diāna (sacensības notiks no 11. līdz 15.aprīlim, tajās piedalīsies arī tādas zvaigznes kā Tarjei Bo, Jakovs Faks, Mihaels Graiss, Helēna Ekholma un citi – aut.).