Brāļi Šici: "Vankūverā tikai izmantojām savu iespēju"

Skeptiķi uzskata, ka Vankūveras olimpiādē jums sudrabs nospīdējis, jo ne pirms, ne pēc tam reti kad esat bijuši pat tuvumā trijniekam...
Juris: Veicas stiprajiem! (Andris iesmejas)
Andris: Vankūverā visiem bija dots vienāds braucienu skaits kā treniņos, tā sacensībās, visiem bija vienādas iespējas. Visi spēcīgākie konkurenti startēja, neviens nebija ieradies atdot mums vai kādam citam medaļu, visi brauca, lai cīnītos par visaugstākajām vietām. Mēs savu iespēju izmantojām.
Juris: Ja paskatās pēc laikiem Pasaules kausos, tad jau trijniekam esam salīdzinoši tuvu, ja pēc vietas, tad tālu...

Daudzi aizvadītajā ziemā apsvēra beigt karjeru. Vai jums vēl pirms Vankūveras panākuma nebija šādas domas?
Andris: Nē. Vankūverā man bija 24, brālim 26 gadi, kamēr pārējiem konkurentiem ap 30. Īstie spēka gadi sākas ap 28-30 gadiem, tāpēc mēs nedomājam mest plinti krūmos un padoties, bet cīnīties un krāt pieredzi. Mums šī ir sestā sezona divniekos, kamēr olimpiskie čempioni brāļi Lingeri brauc jau 14 vai pat 15 sezonu kopā. Lūk, ko nozīmē pieredze.

Ik pa laika ir runas par dažādu sporta veidu skatāmību. Kā kamaniņu sportu padarīt skatītājiem pievilcīgāku un interesantāku?
Juris: Domāju, ka komandu gonka, kas ieviesta pēdējos gados, ir pietiekami skatāma. Varbūt vairāk strādāt uz reklāmu, apvienot vairākus pasākumus vienkopus.

Kāda sākotnēji tika plānota šī sezona - tehnikas eksperimentu, atslodzes sezona vai tāda pati kā līdzšinējās?
Andris: Mēs pat gribēdami nevarējām plānot visu kā līdz šim, jo veselība nav tādā stāvoklī kādā vēlamies. Man tika izoperēts plecs, vasarā izieta rehabilitācija, bet pirms pašas sezonas plecs atkal iekaisa un viss bija jāsāk no jauna... Tādejādi arī starts (starta laiki – aut.) nav tāds, kādu to vēlamies.

Vai kaut kas tika mainīts tehnikā?
Andris: Nē, tur viss palika pa vecam, nekas īsti nav mainīts. Varbūt nedaudz regulējumi nedaudz pamainīti, mēģinājām arī jaunu aptecētāju, slieces, taču braucienu un nometņu nav tik daudz, lai visu paspētu pārbaudīt. Jāziedo kādas sacensības, lai nobrauktu un izmēģinātu jauno.

Vai brauciens uz Ziemeļamerikas posmiem sevi attaisnoja un Latvijas izlasei bija lietderīgs?
Juris: Daļēji jā. Varbūt nenobraucām gluži tā, kā cerēts, bet priecājos, ka atradās finansējums, lai mēs varētu izbraukt visus posmos. Soltleiksitijas posma nebija kopš 2007. gada un, ja būs nākamgad, tad labi, ka mēs šogad tur bijām.
Andris: Tas [lietderība] jāvērtē trenerim. Paši, protams, gribējām nostartēt labāk, taču Soltleiksitijā jau pirmā brauciena pirmajā virāžā pieļāvām kļūdu un līdz ar to nevarējām vairs pakāpties augstāk. Savukārt Kalgari mums tikai divas simtdaļas pietrūka līdz sestajai vietai. Vienmēr var labāk, taču es negrasos meklēt vainīgos...

Sezonas pirmā puse kaut kādu gandarījumu ir sagādājusi?
Andris: Ņemot vērā, ka startā mēs neesam tik labi cik vēlamies būt, vienmēr tās simtdaļas arī pietrūkst, lai būtu kaut vai pirmajā pieciniekā. Būtu labāks starts, arī pārējie rezultāti būtu sekmīgāki. Taču jau pieminēto iemeslu dēļ šovasar netrenējāmies tā, kā gribam.
Juris: Jāpriecājas, ka mēs vispār šosezon varam braukt. Tagad viss rit pēc plāna. Protams, gribas divus stabilus braucienus, jo tādā gadījumā arī vieta būs labāka. Siguldā mēs startā esam septiņas sekundes vājāki nekā šogad, kas attiecīgi laika izteiksmē parādās arī finišā. Taču tendences ir diezgan labas, nesūdzamies, ka pagaidām neesmu tur, kur gribētu.

Ja nebūtu likstas ar plecu, cik reāli būtu pacīnīties par pirmo trijnieku vismaz kādā no posmiem?
Andris: Ja tantei būtu riteņi, viņa būtu tramvajs. Negribu zīlēt, kā būtu, ja būtu, jo šobrīd ir tā, kā ir. Startam kamaniņu sportā ir ļoti liela nozīme. Ir starts, ir rezultāts.

Kad plecs varētu būt pilnīgi vesels, lai varētu stumt startu ar pilnu spēku?
Andris: (iesmejas) Cerams, ka uz pasaules čempionātu (tas janvāra pēdējās dienās notiks Čezānas trasē Itālijā – aut.).

Noteikti esam mēģinājuši sacensties viens pret otru arī vieniniekos. Kuram veicies labāk?
Andris: Nopietnā līmenī ar vieninieku kamanām nav braukts jau kādus astoņus gadus, bet sezonas noslēgumā mums Siguldā ir Mezenceva kauss, kur divi braucieni notiek ar kamanām, divi ar skeletonu [visos gadījumos – no junioru starta], tur var izpausties un sacensties ar Andri, brāļiem Dukuriem un citiem. Ir aptuveni piecas kamanas, pieci skeletoni, bet tās, ar kurām startē, lai nesanāk tā, ka kāds ar savu varētu braukt. Katrs izlozē savus braucamos un sacenšas.

Savstarpējā konkurencē vienmēr ātrāks ir bijis brālis. Sacensības notiek jau kādus trīs gadus un katru reizi uzvaru kamaniņu braucējs, taču skeletonisti katru gadu ir arvien tuvāk un tuvāk. Pērn uzvarēja Ritvars Šteins, taču Martins Dukurs atpalika pavisam nedaudz (0.10 sekundes – aut.).

Sezonas otrajā pusē ir pasaules čempionāts, tāpat arī Pasaules kausa posms Siguldā. Kādas cerības liekat uz šīm sacensībām?
Andris: Negribu neko prognozēt. Centīsimies nobraukt pēc iespējas labāk, bet uz ko tai brīdī būsim gatavi, to arī parādīsim.
Juris: Cerams, ka viss būs kārtībā ar veselību. Ar mērķiem nekad neesam bļaustījušies. Uz katrām sacensībām dodamies ar domu cīnīties par uzvaru, taču tāpat ir ar pārējiem kamaniņu braucējiem. Neviens dāvanas dāvināt netaisās, par vietām ir jācīnās.