Atjaunotās sieviešu volejbola izlases galvenais treneris Leitis apņēmības pilns, bet piesardzīgs

Cik ilgi domāji pirms piekriti pieņemt federācijas piedāvājumu piekrist kļūt par atjaunotās izlases galveno treneri?
Nedomāju ne brīdi. No tādiem piedāvājumiem parasti neatsakās, piekritu uzreiz. Lielākā daļa pieredzējušo treneru to jau ir darījuši, bet man kā jaunam trenerim šis ir liels izaicinājums un iespēja gūt jaunu pieredzi.

Vai nebiedē fakts, ka esi gados jauns un maz pieredzējis?
Biedē vai nebiedē… Tas, ka esmu jauns ir fakts. Ko man tur baidīties? Tāpēc jau es kaut ko daru, lai gūtu pieredzi. Man ir labs piemērs – Basketbola kluba „Jelgava” galvenais treneris Kaspars Vilcāns. Viņš ir mans gads, šobrīd trenē LBL pirmās divīzijas klubu - veču komandu, tas noteikti ir grūtāk. Vīrietim, kurš trenē sieviešu komandu vajadzētu būt nosacīti, bet tomēr vieglāk.

Zinot Eiropas šī brīža volejbola līmeni, vai izvirzītais mērķis - divu ciklu laikā iekļūt kontinenta finālturnīrā ir reāls?
Lai sasniegtu šo mērķi, ir jāsakrīt ļoti daudzām lietām. Komandas sākumsastāvs mums varētu izskatīties pietiekami labi, bet traumu ir guvusi Dukule, Mellupe šobrīd ASV no cēlājas ir pārkvalificēta par uzbrucēju un izlases kontekstā tas nav labi. Mūsu šī brīža reālo situāciju es varēšu novērtēt brīdī, kad ieraudzīšu kā izskatāmies dzīvē, šobrīd spriedelēt par to būtu bezjēdzīgi. Savainojums bija arī potenciālajai izlases līderei Olgai Ativi (iepriekš Točko). Viņa savainojumu guva muļķīgā veidā, lecot barjeras. Šobrīd gan jau ir atveseļojusies un spēlē Krievijā. Kad redzēšu spēlētājas, tad parunāsim par to vairāk.

Kā pats redzi gatavošanās plānu? Plānota kāda nometne? Pārbaudes spēles?
Treniņnometne un kāda pārbaudes spēle būtu nepieciešama. Mana vēlme būtu tāda, lai meitenēm Latvijā nebūtu jādomā par sadzīviskām lietām un viņas varētu mierīgi strādāt un gatavoties. Tas ir ļoti svarīgi! Arī Baltijas līgas spēlēs redzu, ka meistarības ziņā Latvijas komandas daudz neatpaliek, bet rezultātu veido daudzas nianses un Igaunijas klubiem šajā ziņā ir radīti daudz labāki apstākļi. Igaunijas spēcīgākie klubi strādā profesionāli, mēs esam amatieri. Ļoti ceru, ka federācija spēs nodrošināt tādus apstākļus, lai izlases meitenes varētu domāt tikai un vienīgi par treniņiem.

Kad izlase varētu sanākt uz pirmo kopīgo treniņu?
Domāju, ka aprīļa vidū vai otrajā pusē.

Vai ar pašām spēlētājām jau esi aprunājis par spēlēšanu izlasē?
Lielākā daļa, ar kurām esmu runājis, paudušas gatavību spēlēt, tāpēc jūtos diezgan droši.

Vai nebija doma par palīgu ņemt kādu pieredzējušāku treneri? Tavs brālis Agris arī ir gados jauns…
Lūk, par šo gan es domāju ilgāk. Bija doma par Ilmāru Pūliņu, vēl pāris kandidatūras, taču beigās devu priekšroku brālim. Izlases trenerim ir jābūt galvenajam. Ja būtu izvēlējies par palīgu kādu gados vecāku un peredzējušāku speciālistu, domāju, ka pats izjustu diskomfortu. Vēl jau otrs jautājums – vai pieredzējušie treneri gribētu nākt strādāt kā otrie? Agris ir profesionāls spēlētājs, kurš ilgus gadus spēlējis izlasē, arī ārzemju klubos. Viņam ir liela pieredze tieši treniņprocesā, esmu drošs, ka viņš spēs dot padomus par īsajiem sagatavošanās cikliem, kas izlasē tomēr ir zināma specifika.

Gan jau arī treneris Pūliņš neatteiks padomu, ja tāds tev būs nepieciešams…
Es ļoti ceru un esmu pat drošs par to! Mēs visi te esam viena milzīga ģimene.

Vai Agris spēlēšanai ārzemēs ir pielicis punktu?
Tas jāprasa viņam pašam. Pirms šīs sezonas viņš gaidīja kādu labāku piedāvājumu, bet formu uzturēja „Cēsu” komandā, šobrīd ir atgriezies „Schenker” līgā, redzēsim. Agris ir iestājies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un apgūst trenera amatu. Nekur no sevis neaizbēgsi, mūsu tēvs bija treneris, tagad mēs abi. Kļūstot par treneri, tu visu ieraugi no cita skatu punkta. Arī es daudzas lietas sapratu tikai brīdī, kad sāku trenēt citus.

Vai federācija arī finansiāli motivē atjaunotās izlases galveno treneri?
Es par to pa neesmu pat ieminējies. Ir jāizmanto katra iespēja un es neesmu tādā pozīcijā, lai izvirzītu finansiālus nosacījumus. Kā jau teicu, man tā nav prioritāte, lai palīdz meitenēm, tad arī man būs vieglāk. Visas Austrumu filozofijas māca – izbaudi procesu! Jā, bet ēst arī gribas (smejas).

Pirmā mūsu izlases pretiniece būs Kipras izlase. Kad dzirdi vārdu salikumu Kipras volejbols – kas ir pirmais kas nāk prātā?
Grūti kaut ko atbildēt. Mēģināju šo to internetā pameklēt, arī federācijai lūdzu palīdzību, pagaidām nekas nopietns. Ja godīgi, tad par Kipru man ir priekšstats, ka šīs valsts volejbola dzīves veidotāji prot daudzas lietas panākt ar viltu. Mēs viņas Latvijā uzņemsim pēc labākajiem paraugiem, šaubu nav, bet vai Kipras puse darīs tāpat? Redzēsim… Tādas konkrētas bildes par Kipras volejbolu man pagaidām nav.

Kāds ir tevis vadītās „LU Jelgavas” komandas mērķis Baltijas līgā?
Pirms pēdējā sabraukuma teicu, ka mums jābūt finālā, tagad – medaļas. Varam būt arī finālā, taču vai varam apspēlēt Pērnavu…? Ir ko padomāt, taču neko daudz mainīt nav iespējams. Treniņu - cik ir tik ir, arī taktiski neko uzlabot diži nevaram.

Lai izdodas!