Celitāns: "Mani saista Japāna un Brazīlija"

Uz interviju Gundaru Celitānu aicinām pēc Pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīra Rīgā, kurā Latvijas izlase apspēlēja Norvēģijas valstsvienību (3:0) un ar 2:3 piekāpās zviedriem. Spēlētājs jau ir ceļa jūtīs uz Krieviju, tāpēc intervijā lielākoties runājam tieši par pirmo sezonas pusi Krievijā.

Kā tu vērtē Pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīru, kas risinājās Rīgā? Varbūt vari salīdzināt abas Latvijas izlases spēles…
Uz pirmo spēli pret Norvēģijas izlasi izgājām labi noskaņojušies. Mums šī spēle daudz izšķīra un bija tiešām svarīga. Nedrīkstējām pieļaut, ka otro uzvaru izcīna norvēģi, tāpēc izgājām un uzvarējām visai pārliecinoši. Otrajā spēlē pret Zviedriju pats sliktākais bija tas, ka savu skatītāju priekšā šādi nospēlējām – to nedrīkstēja pieļaut. Var spēlēt slikti, bet ne savu skatītāju klātbūtnē. Droši vien tagad Krievijā arī man visi prasīs, kāpēc zaudējām līmeni zemākai komandai, un ko lai es atbildu? Nebūs patīkami.

Vai esi apmierināts ar Krievijā pavadīto pirmo sezonas pusi?
Kopumā esmu apmierināts. Protams, brīžiem likās jocīgi, ka pēc divām vai trim mazsvarīgām kļūdām tiku mainīts nost, taču šādi gadījumi, kad rezervē dabūju sēdēt vismaz vienu vai divus setus vairāk bija sezonas sākumā. Kopumā sūdzēties nevaru. Slodze, protams, ir krietni vien lielāka, nekā bija spēlējot Latvijā vai Francijā.

Vai vispār ir iespējams salīdzināt visas šīs līgas, kurās esi spēlējis?
Līmenis te ir ļoti augts. Ja Francijā bija tā, ka bija kādas piecas vai sešas komandas ar, kurām bija jācīnās, bet pārējās varēja apspēlēt ar pus spēku, tad te ir tā, ka ar visām komandām ir jāspēlē ar pilnu atdevi, vaļības nevar pieļaut. Tikko kā "atlaid" drusku, pretinieks uzreiz to izmanto. Visas 12 komandas ir spēcīgas un pēdējā var apspēlēt pirmo. Ar "Schenker" līgu, protams, Krievijas Superlīgu nav iespējams salīdzināt.

Daudziem noteikti interesē cik smagi Krievijā ir treniņi. Cik tas ir nopietni salīdzinājumā ar Franciju vai Latviju?
Treniņi ir ļoti smagi. Katru dienu mums ir nodarbības svaru zālē. Parasti "svari" ir no rīta, bet vakarā treniņš ar bumbām. Gandrīz katru dienu trenējamies divas reizes dienā, izņemot iepriekšējās dienas pirms spēlēm – tad lielākoties ir viens treniņš.

Vai pie šīm nopietnajām slodzēm nepalielinās risks gūt savainojumus? Kā pašam šobrīd ir ar veselību?
Man paldies dievam viss ir kārtībā, nekādu smagu savainojumu nav bijis. Protams, ir mikrotraumas, bet tas viss pieder pie lietas - profesionālais sports ir profesionālais sports. Brīžiem pasāp plecs, šad un tad gadās pastiept kādu muskulīti, bet lielos vilcienos viss ir kārtībā. Būsi jau dzirdējis, ka smagu traumu guva mūsu libero, tāpat grūti ir gados vecākajiem spēlētājiem – vienam sāp mugura, otram ceļi, trešajam plecs. Slodze ir pamatīga, tāpēc pirms spēlēm viņi iet uz dažādām procedūrām, lai vismaz uz laukuma varētu iziet.

Cik patiesas ir runas, ka Krievijā regulāri tiek aizkavētas algu izmaksas?
Ir, protams! Sāpīga tēma, negribas nemaz par to runāt. Sola jau, ka visi parādi tiks izmaksāti, bet aizkavēšanās ir regulāri. Tiek solīts, ka tūliņ tiks apstiprināts 2009. gada budžets un visi parādi tiks dzēsti, redzēs.

Sadzīviski ar dzīvi Krievijā esi apmierināts?
Jā, klubs man piešķīris lielu dzīvokli, labu mašīnu, paēdis esmu… Nevaru sūdzēties.

Kādu uzdevumu klubam šosezon ir izvirzījusi kluba vadība?
Krievija kausa pusfinālā zaudējām – tā, ka viens mērķis Krievijas kauss atkrita nu paliek vēl divi – uzvara CEV kausā un Krievijas Superlīgā. Belgorodas klubs vienmēr ir bijis ambiciozs un mērķi tiek stādīti tie augstākie. Ja nebūs rezultāts, nebūs tik spēcīga komanda nākamajā sezonā, nebūs prēmijas un labi piedāvājumi nākamajā sezonā.

Par nākamo sezonu runājot – kādi ir tavi plāni?
Klīst baumas, ka Krievijas klubos nākamajā sezonā budžeti samazināsies par procentiem piecdesmit. Ja man nepiedāvās vismaz tādu pat līgumu kā šosezon, tad visticamāk braukšu spēlēt uz Japānu vai Brazīliju. Tās ir valstis, kuras uz šo brīdi mani saista visvairāk.