Boriss Kolčins: “Pagaidām es dziedāšu šeit un labprāt palīdzēšu”

25. jūlijā Elektrum olimpiskajā centrā Rīgā uz pirmo treniņu kopā nāca Latvijas vīriešu izlase volejbolā. Šobrīd trenējas 14 volejbolisti: cēlāji Artis Caics un Deniss Petrovs, libero Ingars Ivanovs, diagonāles spēlētāji Edvarts Buivids un Hermans Egleskalns, 1. tempa spēlētāji Andis Cimoška, Jānis Liepiņš, Gatis Slavēns un Toms Švāns, kā arī 2. tempa spēlētāji Aleksandrs Kudrjašovs, Aivars Petruševičs, Romāns Saušs, Ruslans Sorokins un Toms Vanags.

Kā redzams, izlasi skārusi paaudžu maiņa, un no tiem, kas pirms trim gadiem pēdējā kvalifikācijas kārtā Eiropas čempionāta ceļazīmi dalīja ar Turciju, puses vairs nav sastāvā. Visticamāk, ka šoreiz jau galīgu punktu sportista karjerai pielicis Gundars Celitāns. Armanda Celitāna, Viktora Koržeņeviča un Anša Medeņa vietā nākuši jaunāki kadri, bet Austris Štāls pats teicis ardievas izlasei, kaut gan lielas nepieciešamības gadījumā droši vien neatteiktu izlasei. Toties pēc ilgāka pludmales volejbola laukumos pavadīta laika atkal izlasē ir Ruslans Sorokins, kurš jau iepriekšējo sezonu aizvadīja klasiskajā volejbolā, kļūdams par Latvijas čempionu RTU/Robežsardzes rindās un čempionāta vērtīgāko spēlētāju.

“Grupa ir diezgan sarežģīta, un pretī būs spēcīgas komandas,” stāsta komandas galvenais treneris Raimonds Vilde. “Prognozēt kaut ko ir ļoti grūti. Skaidrs, ka viegli nebūs, tomēr mērķis paliek tas pats – tikt finālturnīrā. Redzēsim, kā sagatavosimies spēlēm. Pretiniekus pētīsim vēlāk. Pagaidām tas ir pāragri. Tomēr tā pati Slovākija pēdējos trīs gadus ir spēlējusi Pasaules līgā. Vēl Horvātija un Izraēla. Ņemot vērā mūsu varēšanu, viegli nebūs.”

Treneris uzteic spēlētāju labo gatavību: “Sagatavošanās posms nav garš. Tāpēc pārāk plašu kandidātu loku negribējām. Vairāk vai mazāk visi vasarā bija kaut ko darījuši. Daudzi nodarbojās ar pludmales volejbolu. Arī Latvijas olimpiādē spēlēja, kas palīdzēja uzturēt sportisko formu. Puikas strādā centīgi, ar labu atdevi, un tas vieš optimismu. Divas nedēļas pastrādāsim, un būsim pietiekamā fiziskajā kondīcijā, lai varētu sākt strādāt pie citām lietām.”

Šogad palīgā tiek ņemta arī trenera Borisa Kolčina pieredze. “Bija doma, ka izlasei varētu palīdzēt jau pirms trim gadiem mačos ar Turciju. Diemžēl ar klubu, ar kuru tobrīd strādāju, iznāca pagarināt sezonu, jo mums bija jābrauc uz Brazīliju un jāpiedalās pasaules čempionātā klubiem,” ar nožēlu atceras Kolčins. “Atgriezos trīs dienas pirms spēles, un tas nebija nopietni – iesaistīties izlases darbā. Tagad jāpateicas federācijai un, pirmkārt, jau Raimondam, kurš piekrita, ka varu būt blakus viņam izlasē un viņam jebkādā veidā palīdzēt. Ir prieks par to, ka vēlreiz varu pārdzīvot tās emocijas, kuras savulaik pārdzīvoju kopā ar igauņiem, strādājot par izlases otro treneri, kad iekļuvām Eiropas čempionāta finālturnīrā. Man ir prieks, ka par to pašu varu cīnīties arī kopā ar Latvijas izlasi.”

“Protams, nepilni 20 gadi ārpus Latvijas nevar neatstāt iespaidu: “Uzreiz jāsaka, ka spēlētājus es vairs nepazīstu. Diemžēl. Spēlējam biju redzējis, bet, kāds viņiem ir raksturs, es nezinu. Tagad vienu nedēļu kopā esam nostrādājuši, un kaut ko es jau sāku saprast,” bet uz jautājumu, kādi būs Kolčina pienākumi izlasē, un kā tiks sadalīti darbi, pats Boriss atsmej, ka nēsā barjeras.

“Barjeras mēs visi nēsājam,” lielāku skaidrību šajā jautājumā ievieš galvenais treneris. “Būtībā nekādas darba dalīšanas šobrīd nav. Uzskatu, ka strādājam vienā komandā un darām kopīgu darbu. Nav būtiski, kurš ir pirmais, kurš – otrais. Mums ir viens mērķis. Darām mēs visu, neskatoties uz pozīciju vai ieņemamo amatu. Dabiski, ka viņš mums palīdzēs, ienesīs svaigas vēsmas, kaut ko jaunu, kaut ko savādāku, jo viņa uzkrātā pieredze ir neatsverama. Ne katram tāda ir. Mēs jau sen esam pazīstami. Kopā esam spēlējuši, un pieeja un izpratne ir stipri līdzīga.”

“Esmu sapratis, ka bez volejbola neko negribu darīt. Es labprāt kaut kur aizbrauktu, ja būtu vajadzīgs un ja man piedāvātu kā, piemēram, operdziedātājam uz La Scala, bet pagaidām es dziedāšu šeit un labprāt palīdzēšu. Mums abiem ar Raimondu ir palikusi atmiņā tā uzvaras garša. Ir pierasts, ka vienmēr gribējās izcīnīt pirmo vietu, nevis astoto vai septīto. Tāpēc mērķis izlasei var būt tikai viens mērķis – tikt ārā no grupas un iekļūt finālā.”

Pirms kvalifikācijas turnīra spēlēm izlasei ieplānoti trīs spēļu cikli – nu jau tradicionālie trīs mači ar mājiniekiem Grieķijā, septembra sākumā turnīrs Baltkrievijā, un no 8. līdz 10. septembrim Latvijā viesosies Dānijas izlase. Starts kvalifikācijas turnīrā – 16. septembrī Popradā (Slovākija). Kvalifikācijas grupas uzvarētāji uzreiz iegūs tiesības nākamgad spēlēt finālturnīrā Polijā, bet visu sešu grupu otrās vietas ieguvēji divu spēļu mikromačos oktobra sākumā noskaidros vēl trīs finālturnīra dalībnieces.

volejbols.lv