Palameika: "Nejūtos nopelnījusi astoto vietu..."

Ilgāku laiku astotniekā bija Līna Mūze, bet trešajā mēģinājumā viņu apsteidza gan serbiete Tatjana Jelača, gan tautiete Madara Palameika, nobīdot šo sacensību debitanti uz desmito vietu. „Cauri, trīs metieni. Tagad lai cīnās „lielās””, mix zonā sacensību noslēgumu atzīmēja Lina Mūze. „Mani pievīla tehnika. Pat nezinu, kas notika. Iesildīšanās mēģinājumos viss bija labi, metu pa centru. Sacensībās visi metieni gāja uz sānu. Nevienā metienā netrāpīju.”

Uz neiztrūkstošo jautājumu par debitantes uztraukumu Līna smaidot saka, ka „protams, tas ir šausmīgs. Mēģināju tā kā šodien neuztraukties, mēģināju nedaudz vieglāk, bet tāpat uztraukums bija diezgan liels. Muguru „saremontēja” labi, iesildījos, viss bija labi. Kā sāku mest, tā nekas nepalīdz, bet „remontēšot” atkal. Tas ir nopietni - tehnika „bojājas”... Vajag tikai laiciņu atpūsties. Atpūtīšos vienu dienu, un tad uz Latvijas olimpiādi jāgatavojas un jāmēģina izpildīt olimpiskais normatīvs. Arī mans treneris Vladislavs Vaivads, ja būtu klāt, neko mainīt nevarētu, jo man jau pašai sektorā jāiet un jāmet. Viņš jau arī ne man šķēpu varētu pieturēt, ne mani pareizi sagrozīt. Kā ir, tā ir labi. Pirmais Eiropas čempionāts lielajām, esmu desmitā, esmu apmierināta. Protams, gribējās augstāk, tikt tajā astotniekā, bet pietrūka. Vairāk tehnikas nekā spēka. Pēc pēdējā metiena jau novilku botas, jo zināju, ka esmu vai nu devītā, vai desmitā, kaut arī kopvērtējumu mums nerādīja. Pēc tam vēl Madža (Madara Palameika. – D.Ā.) uzmeta. Esmu nevis bēdīga, bet laimīga, jo esmu bijusi pamatsacensībās. Piedevām pēc pirmā metiena likās, ka būšu pēdējā. Redzēju, kā met lielās, bet man pagaidām 65 metri labi, ja sapņos, rādās.”

Pēc neilga laiciņa klāt arī Madara ar Sintu Ozoliņu-Kovalu, un Madara dod pirmās runas tiesības Sintai, mikrofona vietā izmantojot dzēriena pudeli: „Dalies savās emocijās!” Sinta spēlē pretī: „Kāds ir jautājums?” un dabū jautājumu: „Kā tev patika?”

„Atmosfēra bija laba,” jau pusnopietni sāk Sinta. „Vieta apmierina, rezultāts varēja būt nedaudz augstāks. Cerēju tomēr uz olimpiādes A normas izpildi, lai ar mierīgu sirdi varētu gatavoties Londonai. Tagad ir vēlreiz jāsaspringst Latvijas olimpiādē. Kaut kas pietrūka. Likās, ka stadionā esam tik ilgi, ka pietrūkst spēka. Visu laiku koncentrēties, koncentrēties, koncentrēties... Jau zinu, par ko dabūšu brāzienu no treneres (Valentīnas Eidukas. – D.Ā.) – par to, ka es čāpoju smejas) – tjap, tjap, tjap. Pēdējie solīši ir visai lēni, metu gandrīz tā kā no vietas.”

Tad pie vārda tiek laista arī Madara, kura stāsta, ka „gribēju mainīt ieskrējienu, domāju, ka sametīšu rezultātu ar vieglumu, bez saspringtajām emocijām. Ka tas var izdoties. Tomēr neizdevās. Pirmkārt, jau ieskrējiens mainījās vispār. Nevarēju vairs dabūt atpakaļ nekādas emocijas, un ieskrējiens bija savādāks katrā metienā. Jutos ne savā ādā. Vērtēju to kā izgāšanos finālā. Varēju mest un mest, bet nekas labāks šovakar nebūtu.

To es darīju tāpēc, ka pirms tam pārāk krampējos, atbildība liek krampēties. Pieslēdzas visi spēki, atbrīvotība pazūd. Treneris arī nevarēja saprast, kā pirms tam varēja iesildīšanās laukumā tik labi iet, un te... Visām manām sacensībām vajadzētu notikt iesildīšanās laukumā! Tā nekad nav bijis, ka iesildoties metu tālāk kā sacensībās. Kāpēc tieši šogad?! Tiešām žēl trenera, jo viņš ticēja man daudz vairāk... Protams, astotā vieta ir izcīnīta, bet mani vairāk priecēja iepriekšējā čempionātā izpildītie metieni, kuri bija daudz brīvāki. Un arī tālāki. Dīvaina sajūta – nejūtos kā labu darbu izdarījusi, nejūtos nopelnījusi astoto vietu. Liekas, ka reāls bija arī pirmais sešinieks, četrinieks. Kāpēc ne trijnieks?”