Vaičule: "Daru visu pēc labākās sirdsapziņas, kaut kad tas atnāks atpakaļ"

400 metru apli Gunta Vaičule Budapeštā veica ar rezultātu 51,36, kas ir sportistes labākais laiks viena apļa skrējienā šajā sezonā. Līdz pusfināla stadijas sasniegšanai rēzeknieti šķīra 0,09 sekundes, kopvērtējumā ierindojoties 27. vietā.

"Analizējot skrējienu un atceroties sevi stadionā, izskatījās ka finišā pietrūka. Mēģināju pārslēgties uz platāku soli un finišā devos mazliet par ātru. Tas ir noguruma faktors, ko varu attiecināt uz to, ka rīta pusē startēt ir pasmagi. Man joprojām ir gandarījums par rezultātu un to nekādā ziņā neuztveru par neveiksmi. Saprotu, ka nepaveicās, bet neveiksmi vai kļūdu nekādu neesmu pieļāvusi," uz savu dalību pasaules čempionātā atskatījās 28 gadus vecā Rēzeknes sportiste.

Lai gan pēc sacīkstēm ir fiziska pārpūle, Vaičule norādīja, ka morālais aspekts to spēj kompensēt: "Pēc fiziski grūtajiem brīžiem nāk arī visas tās labās sajūtas. Endrofīni rodās arī neskatoties uz tām nosacīti fiziskajām ciešanām. Tas jau ir visiem sportaveidiem. Var teikt, ka pēc 100 metriem neviens šausmīgi ilgi nevārtās un nevāļājās. Es atkal zinu ko nozīmē trenēties īsajam sprintam. Tā kājām ir milzu slodze. Ikdienā izjuti lielas fiziskas sāpes, kas nāk pēc treniņiem un lielajiem svariem. Muskuļi no slodzes ārdās, bet pēc tam uzaudzē vēl lielāku kārtu un spēku. Droši vien jau esam mazliet mazohisti."

"Man vienmēr liekas interesanti kā būtu, ja varētu iziet to pilno ciklu, kas parasti ir sprinteriem, kad ir viena stafete, tad ir savs veids vairākas reizes un pēc tam vēl viena stafete. Kā viņi jūtās, izejot arēnā jau piekto sesto reizi? Ja mums nav stafete, tad tas ir maksimums divas trīs reizes, kad tur tiec. Ticu, ka nevar paspēt izdzīvot visas tās emocijas, ko stadions var iedot. Tāpēc jāiet skatītājos un jājūt līdzi komandas biedriem," iezīmēja no Latgales nākošā skrējēja.

Sporta žurnālists Andris Auziņš jautāja Latvijas sportistei vai ar vieglatlētiku ir iespējams nopelnīt. Pēc nopūtas Vaičule atklāja: "Es varu izdzīvot ar vieglatlētiku. Šobrīd ar pabalstiem, ko spēj maksāt Latvijas Olimpiskā komiteja, ņemot vērā, ka mums nav tik daudz visaugstākā līmeņa vieglatlētu, es spēju būt starp tiem, kas saņem aptuveni Latvijas vidējo algu. Daudzus gadus pirms tam tas nebija ne tuvu tik. Arī tolaik varēju kaut kā izdzīvot. Manas ekspektācijas no dzīves nav tik lielas. Es baudu to, ka man atmaksā treniņnometnes, ka atmaksā būšanu čempionātos. Man nav jālūdz pēc tā. Arī šobrīd daru vēl daudz ko citu, bet tādā īstā darbā nevaru strādāt, jo saprotu, ka tas nebūtu korekti visu laiku atprasīties. Es nesūkstos un nesūdzos, jo neesmu šeit naudas dēļ. Zinu, ka šāda iespēja ir ļoti maz cilvēkiem. Vados pēc pārliecības, ja daru visu pēc labākās sirdsapziņas, tad kaut kad dzīvē tas mantiskā vai nemantiskā ziņā atnāks atpakaļ."

"Kur tu vari sagatavoties? Lai trenētos 400 metriem ir vajadzīgas iekštelpas, kur skriet pa virāžām, pa apli. Tas kā es agrāk trenējos... bez dienvidu treniņnometnēm agrā pavasarī nevar iztikt. Ja gribi skriet apļa disciplīnu, tad nevari tikai četrus mēnešus gadā skriet stadionā. Mums ļoti daudziem treneriem vienīgā iespēja strādāt ir basketbola zālēs un kaut kādās svaru zālēs. Kā vari sagatavoties skriešanai, ja tu neskrien? Tas nav reāli! Sprintā nevari skriet pa asfaltu, nevari skriet bez naglenēm. Otrs faktors ir tāds, ka šīs ir disciplīnas, kurās ir ļoti smagi treniņi. Citreiz domāju, kādēļ gan neskrienu 200 metrus, jo tad būtu vieglāki treniņi. Tiem bērniem bez šaubām ir grūti un kurš viņus grib mocīt?" stāstīja Vaičule, ieskicējot iemeslus kādēļ pagaidām viņas disciplīnās sekotāju Latvijas vieglatlētikā nav.

Gunta Vaičule izteica pārliecību, ka nākamā gada Parīzes olimpiskajās spēlēs viņa būs. Lai gan sportistei bija jābūt arī Tokijas olimpiskajās spēlēs, taču Pasaules Vieglatlētikas asociācijas lēmums nepielaida Latgales gazeli iepriekšējo spēļu dalībnieku pulkam.

Izmantotie resursi:
https://www.youtube.com/@SportaStudija