Treniņi +7 grādos un 200 izlasītas grāmatas gadā - Urtāns atminas MSĢ laikus

MSĢ nākotne un finansiālās grūtības ir raidījuma "(Bez)maksas sports" oktobra sērijā apspriestais temats. Jaunākā raidījuma sērija pie skatītājiem nonāks 22. oktobra vakarā kanālā TV4 un portālā Sportacentrs.com.

Iztirzāt MSĢ pašreizējo situāciju un nākotnes perspektīvu studijā tika aicināts mācību iestādes direktors Sergejs Čevers, Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs Toms Markss, laikraksta "Diena" sporta žurnālists Māris Zembergs un Sportacentrs.com žurnālists Rolands Eliņš.

Ar Māri Urtānu aprunājāmies par MSĢ pašreizējām problēmām salīdzinājumā ar pagātni, viņa plašo pieredzi sporta ģimnāzijā, kā arī citiem tematiem, kuri saistīti ar ilggadējo Latvijas sporta talantu kaltuvi.

Tagad Cēsīs jaunos censoņus trenē basketbola zālē un savu karjeru bez MSĢ nevar iedomāties

Urtāns jau kopš 2014. gada Cēsu sporta skolā pilda trenera pienākumus. Viņš teic, ka šobrīd Latvijā nav izdevies izaudzināt augsta kalibra lodes grūdējus, jo trūkst pieejamības. Piemēram, viņš pats savu audzēkņu lodes grūšanas treniņiem izmanto maksimāli labiekārtotu basketbola zāli.

Ja bijušā olimpieša vadībā jaunie censoņi meistarību šobrīd slīpē Cēsīs, tad viņa paša sportista karjeras saknes meklējamas MSĢ. Viņš ir pārliecināts, ka bez Murjāņiem lodes grūdēja Māra Urtāna nebūtu.

“Es Murjāņos pavadīju no 1995. gada līdz pat 2012. gada decembrim. Izvācos ārā tikai pēc Londonas olimpiskajām spēlēm. Pats absolvēju 2003. gadā, bet pēc tam man treniņu process joprojām bija pieejams. Studēju, jo salīdzinoši tuvu bija arī Rīga. Varēju mācības pakārtot sportam,” sacīja Urtāns.

Šobrīd Latvijas vieglatlētikā trūkst augstas raudzes rezultātu. Bijušais sportists uzskata, ka daļa sportistu savas karjeras noslēdz vēl pirms to reālā sākuma, jo tieši tobrīd process esot visgrūtākais. Viņaprāt, ja mešanas sporta (lode, disks, šķēps) pārstāvis karjeru spēj “novilkt” līdz 25 gadu vecumam, tad konkrētais atlēts kaut ko karjerā, iespējams, sasniegs. Tomēr tas neesot viegli, jo šādu lēmumu ietekmē ne tikai paša sportista apņēmība, bet arī viņa un ģimenes rocība.

“Ja viss saliekas, tad varbūt kaut kas sanāk. Es jau arī skrēju prom. 22 gadu vecumā biju gatavs doties uz Īriju, jo visi draugi strādāja un pelnīja labu naudu. Viņi braukāja ar automašīnu, bet es – ar autobusu. Tajā brīdī nostrādāja mans treneris. Saruna sevišķi gara nebija, bet viņš prata nospiest pareizo “podziņu”. Līdz ar to beigās kaut kas jau sanāca,” atminējās Urtāns.

Vācieši atbrauca un brīnījās par apstākļiem

“Šobrīd daudz kas ir atjaunots, bet mēs ziemā trenējāmies +7 grādos. Atceros, ka Ineta Radeviča ar TV raidījumu atbrauca un prasīja: “Jums te visu laiku tik auksts?” Jā, tā bija katru ziemu,” sūros treniņu apstākļus ieskicēja sportists.

Viņaprāt, šādi apstākļi arī devuši zināmu labumu, jo rūdījumu saņēma kā miesa tā gars. Situācijā, kurā trenējās Urtāns un viņa vienaudži, jaunajiem sportistiem bija jābūt skaidrai atbildei uz diviem jautājumiem – “Ko tu gribi sasniegt?” un “Ko tu esi gatavs atdot, lai to sasniegtu?”
Pirms vienas no olimpiskajām spēlēm (Urtāns startēja 2008. un 2012. gada spēlēs) uz Murjāņiem esot atbraukusi dopinga kontrole no Vācijas. Apstākļus, kādos latviešu sportisti trenējas, vāciešiem radījuši lielu pārsteigumu.

“Ienāk vāciešu kungs zālē un prasa: “Vai jūs šeit trenējaties olimpiskajām spēlēm?” Jā, šeit gatavojamies spēlēm. Viņš sacīja, ka Vācijā šādi apstākļi sportistiem esot bijuši pirms 40 gadiem. Tolaik Mujāņos bijām, ja nemaldos, četri olimpieši. Tas vācietis ar tik lielām acīm palika... Viņš prasīja, vai drīkst mūs nofotografēt. Viņam šie apstākļi šķita ekstremāli,” ar smaidu atminējās sportists.

Murjāņu atrašanās vietai ir savi plusi un mīnusi

MSĢ no Rīgas robežas atrodas nedaudz vairāk kā 30 kilometru attālumā. Salīdzinoši netālu no sporta skolas atrodas arī Sigulda un virkne mazāku ciematu (Ragana, Sunīši, Loja, Sēja). Urtāns uzskata, ka MSĢ atrašanās vietai ir gan plusi, gan mīnusi.

No vienas puses, pozitīvais aspekts ir atrašanās meža vidū – prom no lielpilsētas vilinājumiem. Lai dotos sānsoļos, jaunajiem sportistiem esot jāiespringst, līdz ar to treniņprocesam MSĢ vide ir perfekta.

Tajā pašā laikā ļoti svarīgs sportista attīstības procesa aspekts ir treneri un pedagogi. Šajā ziņā MSĢ atrašanās vieta uzskatāma par mīnusu.

“Lai treneri pievilinātu, viņam kaut kas ir jāsniedz pretī. Ir pilsētas treneris ar ģimeni, kuram uz Murjāņiem jābrauc. Vai arī, ja trenerim nav ģimenes, tad Murjāņos var palikt, bet par to jāmaksā, neskatoties uz to, ka tev jau ir sava dzīvesvieta, par kuru arī jāmaksā. Tu maksā par divām vietām, bet atalgojums, kā zināms, nav tas dižākais,” MSĢ atrašanās vietas galveno mīnusu ieskicē bijušais sportists.

Viņš arī uzskata, ka šobrīd nav pamata prasīt augstus rezultātus no sportistiem, ja nav iespējams nodrošināt labus apstākļus viņu treneriem.

”No vienas puses jūs dodat, bet no otras – paņemat”

Lai gan pēdējo gadu laikā arvien biežāk sadzirdamas runas par MSĢ lietderību Latvijas sportam, Urtāns uzskata, ka ģimnāzija vēl aizvien piedāvā apstākļus, kuros sagatavot augsta līmeņa sportistus, jo treniņus ļoti labi iespējams pakārtot mācību procesam un otrādi. Pilsētas skolās šis uzdevums esot krietni sarežģītāks.

“Pilsētās jaunieši nāk trenēties pēc skolas, kad jau ir nedaudz vairāk noguruši. Viens treniņš dienā, piemēram, 15 gadu vecumā īsti vairs nestrādā. 15-16 gados tev vajadzīgi divi treniņi dienā, lai pēcāk būtu spējīgs konkurēt ar pasaules līmeņa sportistiem. Murjāņos šī sistēma ir sakārtota,” norādīja Urtāns.

“No otras puses, esmu dzirdējis, ka finansējuma trūkuma dēļ sportisti nedēļas nogalēs tiek dzīti mājās. Bija laiks, kad es divus mēnešus nebiju izgājis no Murjāņiem. Biju viens no retajiem, kurš palika brīvdienās. Tas nozīmēja arī treniņu piektdienu vakaros un sestdienās. Tie manas paaudzes sportisti, kuri šo iespēju izmantoja, arī bija lielajā sportā. Tie, kuri uzskatīja, ka brauks mājās, jo tur ir foršāk, sportā nepalika,” piebilda bijušais sportists.

Viņš arī norādīja, ka šāds scenārijs, kurā sportistam finansējuma trūkuma dēļ nav iespēju aizvadīt maksimālu treniņu apjomu, nevienam nepalīdz: “No vienas puses jūs dodat, bet no otras – paņemat. Sešas dienas nedēļā ir vajadzīgas. Procesam jābūt sistemātiskam. Arī šovasar, kad līdz Baltijas U-20 čempionātam bija palikušas divas nedēļas, pateica, ka finansējuma nav un visus aizdzina mājās. Sportisti sacensībām gatavojās mājās. Trenējies visu gadu, bet pirms svarīgākajām sacensībām tevi aizdzen mājās...”

Sportā gadu no gada pasaules kopējais līmenis aug. Ja ne visos, tad lielākajā daļā sporta veidu. Latvijā pēc Urtāna domām šīm tendencēm sekot liedz finansējuma trūkums. Nepietiekamu līdzekļu dēļ neesot iespējams aizvadīt, piemēram, pavasara nometnes.

“Nometnes Eiropā ir dārgas. Piemēram, nometne Portugālē, kur trenēties brauc pat olimpiskie čempioni, izmaksā vairāk nekā divi tūkstoši par divām nedēļām uz vienu audzēkni. No kurienes ņemt naudu? Vai vecāki ir gatavi? Ja tu neaizbrauc uz to pavasara nometni, tas ir baigais atsitiens atpakaļ, jo Latvijā sezonai nevar sagatavoties. Var jau, bet tikai kā vietējā līmeņa sportists,” skaudro realitāti ieskicēja Urtāns.

Olimpiskās spēles un augstākā izglītība ir savienojamas lietas

Protams, jaunajiem sportistiem arī jāsaprot, ka tikpat svarīgs aspekts kā treniņi sportā ir arī izglītības iegūšana, jo karjera profesionālajā sportā tomēr ir salīdzinoši īsa.

Urtāns teic, ka viņš pats gatavošanos olimpiskajām spēlēm spējis apvienot ar bakalaura grāda iegūšanu. Pie tam, viņa lekciju apmeklējums esot bijis ļoti augsts: “Tas ir izdarāms. Jautājums, protams, ir par gribēšanu.”

Lai MSĢ turpinātu pilnvērtīgi funkcionēt, skolai atkal ir jāspēj nodrošināt treniņprocess brīvdienās. Savukārt nākamais solis pretim izaugsmei būtu skatīšanās studentu virzienā.

“Jāskatās, kā vari apvienot studijas ar treniņiem, ja tavs treneris ir Murjāņos, kā tas bija manā gadījumā. Murjāniešiem jānodrošina iespēja kaut kādā veidā palikt tur arī pēc absolvēšanas, nenoplēšot no viņa tik daudz, cik Rīgā maksātu dzīvokļa īre. Tas arī dotu artavu,” sacīja treneris.

Laiku Murjāņos atceras ar labu

“Es nācu no laukiem. Es uzskatīju, ka divi treniņi dienā ir daudz vieglāki par lauku darbu darīšanu. Protams, vasarā braucu palīgā vecākiem, bet es uzskatīju, ka divi treniņi ir tāds vieglākais ceļš. Man Murjāņos patika,” atminas bijušais sportists.

Viņš uzskata, ka MSĢ piedāvātā programma arī no pedagoģiskās perspektīvas ir gana spēcīga, jo MSĢ skolēni centralizētajos eksāmenos viņa laikā neizgāzās. MSĢ absolventi arī mūsdienās dodas studēt uz augstākās izglītības iestādēm, kurās iestāšanās noteikumi visiem ir vienādi.

Bijušais lodes grūdējs atsauca atmiņā amizantu atgadījumu no laika kopmītnēs, kad “saplacināts” tika bijušais olimpisko spēļu dalībnieks soļošanā Māris Putenis.

“Viņš bija nopircis mūzikas centru. Tolaik tāda nebija nevienam. Visi saskrēja viņa istabā klausīties. Lai Māri iesvētītu, viņš tika iemests gultā un viņam virsū tika taisīta čupiņa – cilvēki viens pēc otra lēca virsu. Viens lec, otrais, trešais... Pienāk mana kārta, bet redzu, ka es vairs uz tās kaudzes nevaru uzlīst. Uzkāpu uz palodzes, bet palodze nolūza, bet es paspēju uzlēkt tai čupai virsu, kā rezultātā gultai vēl noklājās kājas. Protams, visu sataisījām.

Tādi jociņi bija. Bija jau smieklīgi. Mani arī iesvētīja – lika ēst sinepju maizes, aizsēja acis un lika lēkt no augstuma, kas patiesībā nebija liels, bet tu jau nezini,” skolas laiku izdarības atminējās Urtāns.
Bijušais sportists arī neslēpj, ka nav bijis paraugskolēns, jo četras reizes viņam draudēts ar izmešanu no skolas: “Tika dots laiks apdomāties, pēc kura varēju atgriezties skolā un trenēties. Kā jau bērnam, tas bija līdz zināmam laikam, jo tu atkal izdari kādu kļūdu un tiec sodīts vēlreiz.”

MSĢ skolēniem gadu gaitā izveidojušies pašiem savi jociņi, kurus cilvēki no malas nekad nespēšot saprast. Vasarā pie bijušā lodes grūdēja atbraukuši vairāki skolas biedri, ar kuriem tad sarunas vedušās līdz pat rītam.

Kā jau minēts, Murjāņiem apkārt bija vairāki mazi ciemati. Urtāns noliedz, ka ar skolas biedriem uz apkārtējiem ciematiem būtu devušies meklēt “kašķi”. Tieši otrādi – ar, piemēram, raganiešiem viņam bijušas ļoti labas attiecības: “Domāju, ka vēl tagad katru piekto Raganas iedzīvotāju pazītu. Man pat kādreiz bija raganiešu atpazīšanās zīme uz mašīnas.”

Izglītība sportistam ir ļoti svarīga

Urtāns atklāja, ka skolas laikā bijuši arī gadi, kad viņš izlasījis pa 200 grāmatām. Viņaprāt, sports un izglītība ir cieši saistīti aspekti. Vismaz tā vajadzētu būt...

“Stulbs sportists nevienam nav vajadzīgs. Lai tu kaut ko panāktu, tev ir jāstrādā ar sevi un jāsaprot lietas. Ja tu tikai truli neapzinies, ko dari, vēlamā rezultāta nebūs. Jāstrādā ar sevi un jāuzdod pareizie jautājumi. Izglītība un sports iet roku rokā. Tikai! Ja kāds man grib oponēt... It kā jau tā būtu viedokļu apmaiņa, bet šajā jautājumā es allaž palikšu pie sava,” uzskata bijušais lodes grūdējs.

Tāpat sporta izzināšanā svarīga esot nodošanās nišai, jo daudzpusība nestrādājot: “Pēc Londonas olimpiskajām spēlēm gribēju tikt pie lielākas daudzpusības sportā. Beigās tas nenostrādāja. Jāiet viens ceļš – grābjot vienu, otru vai trešo beigās nedabūsi neko.”

Bieži vien jauno censoņu treneri ir arī viņu sava veida mentori, kuri uzsver izglītības nozīmīgumu dzīves tālākajā gājumā, bet šādi uzskati neesot visiem speciālistiem.

“Zinu, ka ir treneri, kuri neatbalsta mācīšanās un sportošanas apvienošanu: “Nē, galvenais tavā dzīvē ir sports. Mācības ir tikai pēc tam! Kamēr esi jauns, sporto.” Tam es nekad nepiekritīšu. Tev taču notrulinās domāšana. Šādu treneru ir maz, bet viņi eksistē. Es esmu ļoti skeptiski noskaņots pret šādiem treneriem. Man šķiet, ka viņiem tur kaut kas nav galvā kārtībā. Ilgtermiņā šāda attieksme nestrādās. Vienā brīdī atsitīsies sportists, bet es nekādi šādās situācijās nevaru iesaistīties, jo ne mans arods un ne mans sportists,” skarbs bija Urtāns.

“Murjāņiem jābūt!”

Sarunas nobeigumā bijušais sportists tika aicināts izteikt kādu novēlējumu MSĢ. Viņš sākotnēji savā novēlējumā bija lakonisks: “Murjāņiem jābūt!”

“Tai sistēmai jāturpina darboties. Ja netiks apgriezts treniņu process, tad kaut kādus rezultātus arī varēs sagaidīt. Tagad pastāv uzskats, ka MSĢ nav vajadzīga, bet, ja mēs paskatāmies uz individuālajiem sporta veidiem, handbolu, pludmales volejbolu, Murjāņu pienesums ir diezgan liels. Ja pamatojamies tikai uz šā gada olimpiskajām spēlēm, tad tā būtu, manuprāt, šaušana pa zvirbuli ar lielgabalu. Es atbalstu Murjāņus. Gribētu šādu sistēmu arī Cēsīs. Pagaidām šāda sistēma Latvijā ir vienīgā. Nebūtu Murjāņu, nebūtu Urtāna. Visi tagad teiks, kam tad tāds Urtāns ir vajadzīgs, bet tāpat cilvēki viņu meklē. Murjāņiem ir jābūt! Bez variantiem,” nobeigumā ar smaidu noteica divkārtējais olimpietis.