Misāns: "Eiropas U-23 čempionātā ceru uz medaļu"

Nesen biji savā pirmajā pieaugušo čempionātā (Eiropas čempionātā telpās – aut.). Vai esi apmierināts ar savu veikumu tur?
Jā, protams. Eiropas ziemas čempionātam knapi biju kvalificējies arī aizpagājušajā gadā, bet 60 metros, kur man būtu maz iespēju izcelties.

Parīzē līdz finālam pietrūka ļoti maz. Vai esi sapratis un izanalizējis, kur tieši palika tie nedaudzie centimetri?
Kad aizlēcu astoņus metrus, nākamajā dienā uzreiz saslimu – bija iesnas, klepus, temperatūra. Trešdienā (divas dienas pirms čempionāta sākuma – aut.) pat caureja bija (smejas). Jutos galīgi švaks, pat domāju nebraukt uz čempionātu. Domāju, ka slimības dēļ nevarēju sevi pilnībā parādīt.

Daudziem tavs astoņu metru lēciens bija pārsteigums. Arī tev pašam?
Nenormāls! Pagājušajā gadā man ziemā vispār bija tikai 7.29 metri, pāris gadus biju nodzīvojis savainojumos vien, neko nevarēju palekt. Bija daži labi lēcieni, bet tajos gadījumos nedaudz pārkāpu pāri dēlītim, bija problēmas ar ieskrējienu. Šoziem visu uzsvaru [ar treneri] likām uz trīssoli, taču pamēģināju arī tāllēkšanu. Uz LVS kausiem devos ar domu, ka šis ir pēdējais starts ziemas sezonā, taču pēc pirmā lēciena, kas bija 7.60 metru tālumā padomāju – nav slikti. Pēc tam bija arī 7.80 un visbeidzot arī astoņi metri. Par to, ka lēciens varētu būt tāls, jutu lēciena laikā.

Tu startē arī citās disciplīnās – trīssolī, 100 un 200 metru skrējienos. Vai nedomā uzsvaru likt tikai uz vienu disciplīnu?
Daudzi nepareizi domā par to uzsvaru uz vienu disciplīnu. Lai saglabātu ieskrējiena ātrumu, arī pasaules vadošie tāllēcēji skrien sprintu. Es sprintu skrienu sacensībās, jo treniņos man nav īsti iespēju nopietni skriet, nav ātrāku sprinta skrējēju. Esmu vēl jauns, nevajag iespringt uz to, ka viena vai divas disciplīnas. Eiropas čempionātā telpās, ja būtu iekļuvis finālā tāllēkšanā, protams, trīssoli nebūtu lecis. Taču kvalifikāciju nepārvarēju, piedalījos arī trīssoļlēkšanā, lai gan ikrus rāva krampī, tātad nevarēju startēt ar pilnu atdevi, skrēju ar 70% atdevi.

Vasarā galvenokārt piedalīsies vienā disciplīnā vai tomēr vairākās?
Tagad viennozīmīgi jāliek uzsvars uz tāllēkšanu, jo tur līdz pasaules čempionāta un olimpiskajam B normatīvam ir 10 centimetri (8.10 – aut.), lai gan tas patiesībā ir ļoti daudz. Cilvēkiem tas varbūt šķiet maz, bet patiesībā ir pretēji. Bez laba sprinta nevar lēkt tāllēkšanu. Lai lēktu, teiksim, 8.40 metrus tālu, tev 100 metri jāskrien 10.20-10.30 sekunžu robežās. Protams, domāju par kvalifikāciju pasaules čempionātam.

Olimpiskais normatīvs būtu arī jauns Latvijas rekords...
Jūtu, ka man ir riktīgi iekšā, esmu atveseļojies, tagad līdz vasarai jāuzlabo fiziskā sagatavotība. Nezinu, kā būs vasarā, taču man parasti ir tā, ka vasarā rezultāti ir labāki nekā ziemā, principā visās disciplīnās. Lielākais potenciāls? Tagad man drusku sajukušas smadzenes, nevaru saprast (smejas). Man visu laiku šķita, ka tāllēkšanā [tālu lēkt] var tikai melnādainie, bet Eiropas telpu čempionātu uzvarēja vācietis Bajers, kura personiskais rekords (8.71) ir arī Eiropas rekords. Šobrīd es zinu tikai dažus melnādainos, kas lec 8.71 – Dvaits Filipss un Irvings Saladino, kas gan pēdējā laikā ir palaidies.

Kāpēc, tavuprāt, Latvijas rekords tāllēkšanā spējis noturēties jau gandrīz 28 gadus?
Neesmu tajā iedziļinājies. Nevar jau tā teikt, bet tajā laikā daudzi niekojās ar aizliegtajiem preparātiem. Vēlāk dopinga kontrole kļuva krietni stingrāka, tāpēc visi mēģina panākt labus rezultātus ar godīgiem līdzekļiem. Nevaru izteikt kaut kādus noteiktus spriedumus, bet pieņemu tādu domu. Domāju, ka sportisti arī paliek slinkāki, netrenējas ar tādu atdevi, vairāk haltūrē treniņos (smaida). Līdzīga problēma man pašam bija jauniešu vecumā, kad šķita, ka viss nāks pats no sevis. Tagad prāta kļuvis daudz vairāk. 12 gadus esmu trenējies, jāsāk beidzot pieaugt.

Varbūt visa vaina ir konkurences trūkumā?
Iespējams. Sprintā, ja nav konkurences, tad nav reālu iespēju sasniegt augstus rezultātus. Mums ir bijuši daudzi sprinteri ar labu potenciālu, taču viņi visi kaut kur pazuduši. Junioru vecumā pēc kārtējā savainojuma man bija doma, ko es vispār šeit [sportā] daru, taču pēc tam man radās vēl lielāka vēlme sevi pierādīt. Trenējos praktiski par saviem līdzekļiem, pats arī pērku atjaunošanās līdzekļus, pašvaldības un savienības atbalsts ir minimāls.

Cik apmēram sanāk ieguldīt no savas kabatas?
No 2010. gada septembra līdz šīs ziemas sezonas beigām aptuveni ap 1000 latu, turklāt tas pēc pašas minimālākās programmas. Mani ļoti atbalsta vecāki, kas pirms divarpus gadiem devās uz Angliju. Viņi teica, ka, kamēr mācos un trenējos, viņu atbalsts man būs. Profesionālā līmenī vieglatlētiku ar darbu nav iespējams apvienot. Ja tu strādā, tu vari skriet tikai Latvijas līmenī. Vai arī jābūt tādam darbam, kurā tev ir pilnīgs priekšniecības atbalsts tajā, ko tu dari.

Šobrīd tu ar vieglatlētiku vispār kaut ko vari nopelnīt?
Tagad viss tikai sāksies – ir astoņi metri, būs piedāvājumi. Lai gan ziemas sezona īpaši nevienu neinteresē, tālu jālec arī vasarā. Personiskais rekords ir 7.56, taču tas pērn uzlekts ar visu savainojumu. Man parasti izplatītākās ir dažādas muskuļu un cirkšņu traumas.

Daudzi Latvijas vieglatlēti dodas studēt un trenēties uz ASV. Tev tāda doma agrāk nav bijusi?
Man ir bijis ļoti daudz piedāvājumu, arī tagad daudz raksta un grib mani uz turieni dabūt. Apstākļi, protams, tur ir daudz labāki, taču liela daļa no tiem, kas aizbraukuši uz Ameriku, nav parādījuši labus rezultātus. Tas uzreiz atsit visu interesi par Amerika. OK, pēdējos gados Arājs uzrādījis augstvērtīgus laikus, taču tas ir atsevišķs gadījums. Protams, ja ir daudz piedāvājumu, ir iespējas izvēlēties vēlamo augstskolu, taču tur viss ir piepušķots – pārāk labi, lai būtu taisnība.

Pirms pāris gadiem 100 metrus noskrēji 10.45 sekundēs. Kāpēc izaugsme apstājusies?
Galvenokārt savainojumu dēļ. Domāju, ka progress nav apstājies, vienkārši daudz jau nemaz neesmu skrējis sprintu. Kad noskrēju 10.45, tad man šķita, ka es nevelku. Kad domā par rezultātu, tad sanāk saspringt un nekas neizdodas. Nevaru dabūt to vieglo sajūtu. Jāmācās... Arī konkurence te nav pārāk liela, smieklīga, salīdzinot ar citām valstīm. Kaut vai salīdzinot ar Lietuvu, kur četri, pieci sprinteri skrien 10.30-10.40 sekunžu robežās. Mums 10.30 sekundes skrien tikai Arājs, kurš arī vasaras sezonā startē sekmīgāk nekā ziemā. Beidzot kādam Latvijas rekordu arī sprintā vajag labot!

Zinām, ka ar vēja palīdzību Ronalds jau ir skrējis ātrāk par rekordu (10.21), bet pieļautā pavēja robežās vēl ne...
Vējš neapšaubāmi palīdz, īpaši, ja tu to māki pareizi izmantot. Arāja 10.21 sekundes jau bija bomba (smejas)! Pat viegls pavējš dod ļoti daudz. Domāju, ka Latvijas rekords 100 metru sprintā ir tikai laika jautājums, ļoti ceru, ka Arājs to vasarā paveiks. Vieglatlētika ir jāpopularizē un jauni rekordi ir viens no veidiem, kā to darīt. Mēs to varam.

Latvijas sprinteris kādreiz spēs noskriet ātrāk par desmit sekundēm?
Nav ne jausmas. Nezinu, ko tādu darījis ir Kristofs Lemetrs, ka skrien stabili zem desmit sekundēm, taču cik esmu redzējis dzīvajā, tad nekas īpašs nav. Arī Arājs varētu skriet ātrāk, taču Latvijā, atšķirībā no Francijas, vieglatlētikai nav tik liels atbalsts, nevar salīdzināt ar abas valstis. Mums viss finansējums aiziet komandu sporta veidiem, vieglatlētika nav tik populāra. Rezultāti mums ir, bet finansējums joprojām nav (smejas). Skatos uz citām valstīm, tur viss notiek, bet, kas ir mums? Mums Rīgā nevienas normālas manēžas nav. Ir Kuldīgā, bet kāpēc nevar uzcelt galvaspilsētā kaut vienu manēžu. Vienu! Smieklīgi. Tallinā ir piecas manēžas, bet mums pat vienas normālas nav. [Galvaspilsētas] vieglatlētiem nav kur trenēties ne ziemā, ne vasarā. Daugavas stadionā aug sēnes un sūnas (ironiski smejas). Vienkāršākais būtu braukt prom, taču es to negribu darīt, esmu patriots. Domāju, ka vieglatlēti ir pelnījuši vismaz vienu manēžu un stadionu.

Latviju vispār var salīdzināt ar pīļu dīķi, kur visi kopīgi necenšas tikt ezerā, bet knābā viens otru nost. Vieglatlētikai tas ir ļoti raksturīgi. Kaut vai, kad es aizlēcu astoņus metrus, parādījās, komentāri, ka kaut kas ir piemērīts... Tā vietā, lai savējos atbalstītu. Skaidrs, ka par piemērīšanu runā citi vieglatlēti, ja jau zina, ka konkrēti tiesneši it kā piemēra, savukārt cilvēki no malas gan uzslavē par labu rezultātu.

Kad uzsāksi vasaras sezonu?
Pēc Eiropas čempionāta telpās nedaudz atvilku elpu, bet patiesībā joprojām turpinu trenēties un gatavojos vasarai.

Kādus mērķus sev esi izvirzījis šogad?
Negribu mērķēt pārāk augstu, teiksim uz pasaules čempionātu, jo man vēl nav pat normatīva, taču ceru, ka Eiropas U-23 čempionātā spēšu izcīnīt medaļu (Eiropas U-23 čempionāts notiks no 14. līdz 17. jūlijam Čehijas pilsētā Ostravā - aut.). Ziemas sezona man devusi jaunus spēkus, jaunu iedvesmu.