Prokopčuka: "Dzīvei nopelnu ar savām kājām"

Prokopčuka ir Ņujorkas maratona divkārtējā uzvarētāja (2005, 2006). Pēc bērna piedzimšanas (2011) viņai nav tik lielu jaunu sasniegumu, tomēr viņa atkal skrien.

"Uz savu atgriešanos varu paskatīties divējādi. Ja skatos no profesionālā sporta viedokļa, tad es sevi par pilnīgu profesionāli vairs neuzskatu un izcīnītās vietas mani pārāk neapmierina. Ja skatos no mātes viedokļa, tad sasniegumi ir brīnišķīgi," atklāj Prokopčuka. "Skaidri apzinos, ka vairs nevaru trenēties tā kā pirms bērniņa piedzimšanas. Tiesa, veiktās kilometrāžas daudz neatšķiras, taču vairs neatliek laika atslodzei, masāžām, rehabilitācijas procesam, ne vienmēr trenējos ar maksimālo atdevi, jo bērns, turklāt vēl tik maziņš, prasa savu. Esmu ļoti laimīga un dēla piedzimšanu uzskatu par savu lielāko sasniegumu. Sen garām ir laiks, kad man viss bija pakļauts tikai sportam. Ja bērnam ir iesnas, tad saprotams, ka otrā rītā es nebūšu izgulējusies un manam rīta skrējienam vairs nebūs tās kvalitātes. Bet nevienu brīdi neko nenožēloju un cenšos pēc labākās sirdsapziņas apvienot mātes, sievas un sportistes pienākumus. Tieši tādā secībā."

Šoruden viņai būs jau 37 gadi, tomēr joprojām ir vēlēšanās skriet un tiekties pēc sasniegumiem. "Pirmkārt, man ļoti patīk skriet. Otrkārt, neuzskatu, ka visu esmu sasniegusi. Diez vai atkal vinnēšu Ņujorkas maratonu, taču sasniegt labus rezultātus, varbūt labot Latvijas rekordu noteikti būtu pa spēkam. Tiesa, tad ir jāsakrīt visiem apstākļiem," norāda maratoniste. "Man ļoti žēl, ka pagājušajā gadā viesuļvētras seku dēļ izjuka Ņujorkas maratons, jo tam biju gatavojusies ļoti mērķtiecīgi un atbildīgi. Jau bijām nolaidušies Ņujorkas lidostā, kad uzzinājām šo vēsti. Jutos kā iztukšota. Atgriezāmies mājās un pēc laiciņa izlēmām doties uz Japānu. Varbūt tas bija muļķīgi, jo, mētājoties pa trim laika joslām, Jokohamā, protams, neko dižu sasniegt necerēju, tāpēc biju priecīga arī par ceturto vietu, pat līdz trešajai pietrūka pavisam maz."

Motivācija ir arī iespēja cīnīties par naudas balvām. "Ko tad es dzīvē esmu darījusi? Tikai skrējusi. Materiālajā ziņā uzvaras, augstas vietas un balvas par tām manai ģimenei ir ļoti svarīgas," saka panākumiem bagātā skrējēja. "Agrāk par to tā nedomāju, taču pēc bērniņa piedzimšanas visu apsvēru un sapratu, ka būtībā esmu bezdarbniece. Ja man ar savu skriešanu, kas man joprojām sagādā prieku, ir iespēja nopelnīt, tad kāpēc to neizmantot? Mēs joprojām dzīvojam no tā, ko pirms Viktora atnākšanas es nopelnīju Ņujorkā, Bostonā, daudzās citās sacensībās. Saprotu, ka nevarēšu skriet bezgalīgi un par tālāko jādomā, bet pagaidām es dzīvei nopelnu ar savām kājām."

Tuvākajā laikā neplāno beigt karjeru. "Cik ilgi es jutīšos gandarīta par to, ko daru, tik ilgi izbaudīšu skriešanas prieku. Vai tas būs trīs gadi, varbūt vairāk, es šobrīd nezinu," atzīst Prokopčuka. "Pašreiz jūtu, ka man spēka, vēlēšanās, arī fiziskās iespējas vēl ir pietiekami. Piemēram, agrāk ne reizi nevarēju pievilkties pie stieņa, bet tagad es to varu izdarīt 20 reizes. Tas gan man ne sevišķi patīk, bet es to varu! Tas man dod pārliecību par savām spējām. Reizēm savu skriešanu salīdzinu ar kāršu spēlēšanu, kaut kādām citām atkarībām, no kurām tik grūti tikt vaļā. Skriešana joprojām ir mana dzīve, mana izvēle. Šobrīd es neredzu jēgu tam pielikt punktu."

Izmantotie resursi:
Žurnāls "Sports"