Caune: ''Ieskrienot finišā, biju priecīga par sevi. Ceturtā vieta man nozīmē daudz''

Jau ziņots, ka Caune 6. augustā Kolumbijā izcīnīja augstāko vietu Latvijas delegācijā, finišējot ceturtā pasaules junioru čempionātā vieglatlētikā 5000 metru distancē ar jaunu personisko rekordu 15 minūtes un 43,56 sekundes. Līdz medaļām pietrūka 12,39 sekunžu.

"Tā noteikti ir augstā ceturtā vieta, par ko esmu lepna," vērtē Caune. "Pirmkārt, esmu ļoti priecīga par sasniegto rezultātu. Necerēju, ka man izdosies tik ātrs skrējiens, jo sezonas sākumā man bija trauma un divus mēnešus netrenējos. Likās, ka uz pasaules čempionātu pat neaizbraukšu. Tomēr mums ar treneri Raiti Ravinski izdevās tikt atpakaļ skrejceļā, un īsto sportiskās formas pīķi sasniedzu tieši Kolumbijā."

Pirms starta bija neliels uztraukums, taču skrējiena laikā sportiste jutās labi un komfortabli. Salīdzinot ar 3000 metru skrējienu, kurā viņa sacensību pirmajā dienā finišēja sestā, Caune jau biju adaptējusies gan vairāk nekā 1000 metru augstumam, gan laika zonai.

"Iepriekš ar treneri bija izrunāts skrējiena plāns. Mēs, protams, cerējām uz labu rezultātu," skrējienu atceras vieglatlēte. "Skrienot pirmo apli, sajutu, ka ir labi, jo iesākām ātrāk, nekā ar treneri bijām plānojuši. Jutos ļoti labi un domāju, ka riskēšu un ķeršu nākamo skrējēju grupiņu. Noķēru vienu grupiņu, otru un tiku pie Āfrikas skrējēju sešinieka, kurā ilgi turējos. Par to bija liels prieks, ka kādu laiku ar Āfrikas sportistēm varēju skriet kopā."

Pēdējā kilometrā no pārējām sportistēm atrāvās divas etiopietes un Ugandas sportiste, taču Caune centās turēties viņām pēc iespējas tuvāk.

"Ieskrienot finišā un ieraugot rezultāta laiku, biju ļoti priecīga un tiešām lepojos ar sevi. Arī ceturtā vieta pasaulē aiz tik lieliskām skrējējām man nozīmē daudz," ar padarīto 5000 metros sportiste ir apmierināta.

Viņa stāsta, ka aprīlī viņa ir iedzīvojusies ceļu savainojumā. Tas notika sagatavošanās posmā, kad bija jādodas uz treniņnometni un jākrāj kilometrāža. Šis laiks gan sportistei, gan trenerim bija smags, jo nebija skaidrs, cik ilgs būs ārstēšanās process. Tomēr ar Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) speciālistu un ārstu palīdzību viņa atkal varēja skriet, visu gatavošanās posmu pasaules čempionātam aizvadot dzimtajā pilsētā Valmierā.

Skrējēja stāsta, ka atgriešanās skrejceļā pēc divu mēnešu dīkstāves nebija viegla. Tika gan vākta kilometrāža, kas nebija noskrieta sagatavošanas posmā, gan skrieti intervāla skrējieni, un pirmās divas līdz trīs nedēļas bija visgrūtākās.

Lai saprastu, vai ir vērts braukt uz Kolumbiju, sportiste jūnija beigās Jāņa Daliņa stadionā Valmierā lielā karstumā startēja valsts čempionātā un nosargāja savu Latvijas čempiones titulu 5000 metru distancē, sasniedzot rezultātu 16 minūtes un 24,57 sekundes. Pēc tam atlika vien cītīgi gatavoties startam Kolumbijā.

Sacensību vietā Caunei bija jāierodas 28.jūlijā, taču tas reisa aizkavēšanās dēļ izdevās vien 30.jūlijā. Sportiste bilst, ka, iespējams, tas kavēja uzrādīt labāku rezultātu 3000 metros.

"Starp 3000 metriem un 5000 metriem bija četras dienas starpā, un līdz otrajam startam jau biju aklimatizējusies, kā nākas," apstiprina vieglatlēte, kurai trenera līdzi nebija, taču labus padomus sniedza bijušais šo distanču skrējējs, delegācijas vadītājs Dmitrijs Miļkevičs.

Rezultāts (15 minūtes un 43,56 sekundes) bija tieši par 34 sekundēm labāks nekā iepriekšējais personiskais rekords, kas pagājušajā gadā tika sasniegts Eiropas U-20 meistarsacīkstēs, kur tika izcīnīta otrā vieta.

"Veicām ļoti lielu darba apjomu līdz Kolumbijai. Domāju, ka smagais intervālu darbs atmaksājās, ka tiku atpakaļ savā formā un iepazinu savu ķermeni, padarot to spēcīgu. Treniņos treneris teica, ka viss ir labi. Viņš domāja, ka noskriešu distanci 15 minūtēs un 50 sekundēs, bet šis rezultāts viņam bija pārsteigums," saka Caune, kura tagad Latvijas visu laiku ātrāko skrējēju sarakstā šajā distancē ir pakāpusies uz trešo vietu aiz Jeļenas Prokopčukas un Innas Poluškinas.

"Man ir liels pagodinājums būt labāko trijniekā kopā ar tādām spēcīgām un vienkārši lieliskām skrējējām, un tas man tiešām daudz nozīmē," saka gargabalniece. "Lai apsteigtu kādu no viņām, ir daudz un gudri jāstrādā, un tad jau laiks rādīs, vai es to varu izdarīt."

Valmierā viņai ir teicami treniņu apstākļi, kā arī labs treneris un treniņu programma, bet no smaga darba vieglatlēte nebaidās. Viņa saka, ka nelabprāt runā par saviem mērķiem, taču visprecīzāk tas skanētu kā vēlme skriet pēc iespējas ātrāk.

Izmantotie resursi:
LETA