Patriks Gailums: "Sacensībās man palīdz adrenalīns"

Ņemot vērā to, ka Patriks tomēr ir mūspuses sportists, aicināju viņu uz nelielu starpsezonu interviju, kurai pasaules klases šķēpmetējs laipni piekrita.

Patrik, kad rakstu par taviem rezultātiem un sasniegumiem, vienmēr uzsveru, ka esi ikšķilietis. Vai tas atbilst patiesībai?

- Kā uz to skatās… Manas saknes un sirds protams ir Ikšķilē, tur dzīvo mani vecāki. Es šobrīd dzīvoju Rīgā, jo tas no visiem skatu punktiem man ir visizdevīgākais risinājums.

Meklējot tavu tālruņa numuru, uzzināju, ka esi paspējis iegūt augstāko izglītību un jau strādā Latvijas uzņēmumā? Pieļauju, ka dzīvot Rīgā tev ērtāk gan darba, gan treniņu dēļ?

- Jā, to iemeslu, kāpēc man šobrīd dzīvot Rīgā ir ērtāk, ir gana daudz. Laika ekonomija ir pietiekami liels iegansts. Tomēr noteikti neesmu domājis, ka Ikšķilē nekad vairs neatgriezīšos.

Tu kopš dzimšanas esi ikšķilietis?

- Piedzimu es Rīgā, bet savas dzīves pirmos četrus gadus dzīvoju Ogrē. Tikai tad mana ģimene pārcēlās uz dzīvi Ikšķilē. Tur es dzīvoju līdz 2021. gadam.

Lai arī dzīvoji Ikšķilē, zinu, ka trenēties vieglatlētikā sāki Ogrē – pie trenera Jura Iklāva. Iznāk, ka vieglatlētika tika izvēlēta ļoti mērķtiecīgi, jo taviem vecākiem tevi bija jāvadā uz treniņiem citā pilsētā?

- Jā, Ikšķilē nebija iespēju trenēties vieglatlētikā, tāpēc sākot ar 1. klasi es trenējos Ogres sporta centrā. Mani vecāku mērķis bija, lai es kļūtu par vieglatlētu, viņiem talkā nāca arī mani vecvecāki, lai dienu no dienas izvadātu mani no Ikšķiles uz Ogri. Ogrē trenējos līdz 4. klasei, bet pēc tam mani treniņi notika Rīgā, jo biju izvēlējies šķēpa mešanas disciplīnu.

Tavs pirmais treneris Juris Iklāvs nu jau ir pensijā, bet viņu pilnīgi katrās vieglatlētikas sacensībās, kas notiek Ogres stadionā, var redzēt skatītāju tribīnēs. Pagājušajā gadā tu vienu reizi startēji Ogrē, vai treneri satiki?

- Tiešām tā bija. Vienu reizi piedalījos sacensībās Ogrē un satiku treneri Iklāvu. Patiesībā es biju ļoti priecīgs, ka mans pirmais treneris redzēja, kā es tieši Ogrē sasniedzu labu rezultātu, aizmetot šķēpu pāri 80 m robežai.

Kā iznāca, ka par tavu vieglatlētikas disciplīnu kļuva tieši šķēpmešana?

- Man liekas, ka tā bija tāda vairāku apstākļu sakritība. Ja nemaldos, tieši tolaik Ainārs Kovals – aut. izcīnīja sudrabu olimpiskajās spēlēs. Ideja par to, vai nevajadzētu puiku aizsūtīt uz šķēpmešanu, radās manai mammai, bet tēvam bija pazīšanās Šķēpmetēju klubā. Tā arī tas sākās. Ogrē vairāk trenējos skriešanā, kā arī mani virzīja uz lodes grūšanu, jo jau tad biju augumā liels. Tas gan nebija gluži tas, ko vēlējos darīt. Šķēpa mešana mani ļoti ātri aizrāva un iepatikās.

Auguma ziņā tu droši vien esi viens no visu laiku raženākajiem Latvijas šķēpmetējiem. Vai jau pēc taviem vecākiem varēja nojaust, ka izaugsi tik garš?

- Vecākus esmu pāraudzis, bet mans tēvs arī nav nekāds īsais. Tajā līmenī, kādu esmu sasniedzis, neviens Latvijas šķēpmetējs nav bijis tik garš. Mans augums ir 201 cm. Vieglatlētikas statistiķis Andris Staģis pēc saviem datiem izteicās pat, ka es šobrīd varētu būt pat garākais pasaulē aktīvais šķēpmetējs, kura rezultāti pārsniedz 80 metrus.

Tevi ar šķēpu rokā es pirmo reizi redzēju Latvijas Jaunatnes olimpiādē Ventspilī. Neatceros, vai tu tur uzvarēji, bet man iznāca samērā laba bilde ar tevi metiena laikā.

- Jā, tas bija 2013. gadā. Es arī neatceros, vai uzvarēju, bet labi zinu, ka izdarīju to, kas man bija jāizdara. Es startēju, kopā ar sava vecuma, kā arī gadu un divus gadus vecākiem puišiem. Mans uzdevums bija pārspēt visus sava gada un gadu vecākus šķēpmetējus, lai tiktu uz Eiropas Jaunatnes olimpiādi. To es arī izdarīju, man pat liekas, ka Ventspilī man bija zelta medaļa.

Tu visu laiku biji sportists ar ļoti lielu potenciālu, bet līdz pagājušajai sezonai tev to īsti neizdevās realizēt. Kāpēc tā?

- Es teikšu, ka visam vajag savu laiku. Arī man kā sportistam vajadzēja zināmu laiku, lai es saprastu, ko īsti daru. Man bija vajadzīga sapratne par savām kustībām, par filozofiju šajā jomā. Varbūt kādam citam tas notiek ātrāk, ar mani tā nebija. Jau 2021. gadā bija pazīmes, ka būs labi rezultāti, bet pagājušajā sezonā tiešām jau varēju startēt ar baudu.

Ja runājam par pagājušo sezonu, tad radās iespaids, ka tavs šķēps labāk lidoja tās pirmajā pusē, nekā otrajā, kad piedalījies svarīgākās sacensībās?

- Man par to jau nācās padomāt. Ir tā, ka sportists nevar visu sezonu būt vienlīdz labā formā. Mans sezonas pamatuzdevums bija vispār kvalificēties Eiropas un pasaules līmeņa sacensībām, tāpēc gatavojoties liels uzsvars bija uz to, lai ļoti laba sportiskā forma man būtu jau sezonas sākumā. Taisnību sakot arī tā labā sajūta man sezonas otrajā pusē kaut kur bija izplēnējusi, lai gan Eiropas čempionātā Minhenē es to tomēr dabūju atpakaļ. Tas, ka tobrīd tiku ārā no bedres, man bija tāda kā sava veida uzvara. Patiesībā esmu gandarīts par saviem rezultātiem gan pasaules, gan Eiropas čempionātā, jo izdarīju visu, ko tobrīd varēju.

Tavi sasniegumi tika novērtēti ar Gada balvu. Vai biji iedomājies, ka to saņemsi tieši tu?

- Jā, pēc sezonas es biju diezgan pārliecināts, ka tā tam vajadzētu notikt.

Tev noteikti jau ir plāni arī uz nākamajām sezonām?

- Dabīgi, ka ir. Sagatavošanās posms ir jau sācies. Šogad notiks pasaules čempionāts, kā arī sāksies kvalifikācija uz Parīzes olimpiskajām spēlēm. Darāmā ir daudz.

Droši vien, ka treniņos jau esi metis tālāk, nekā ir tavs personīgais rekords?

- Nē, 80 metrus treniņos es nekad dzīvē neesmu sasniedzis. Sacensībās palīdz adrenalīns, treniņos tā mest nav iespējams.

Ja nemaldos, pagājušajā sezonā Latvijas šķēpmetēju konkurencē tev tomēr nepiederēja tālākais metiens?

- Mans labākais rezultāts bija 83,65 m, bet par vienu centimetru tālāk meta Gatis Čakšs.

Tad jau viens no taviem jaunās sezonas uzdevumiem varētu būt – pārspēt Gati un būt labākajam Latvijā?

- Jā, tā ir, tas nav slikts mērķis.

Paldies par interviju! Lai tev izdodas, Patrik!

Izmantotie resursi:
Ogres Vēstis Visiem -