Ikaunieces-Admidiņas treneris: "Viņa jau tagad var darīt visu, bet ne par 100%"

Laura startēja Latvijas čempionātā, kur grūda lodi un meta šķēpu, taču Eiropas čempionātā viņa nepiedalās. Pastāstiet, ko tad viņa šobrīd drīkst darīt un ko nedrīkst?
Treniņos viņa var darīt praktiski visu, taču ne ar tādu atdevi, lai to nosauktu par 100% un varētu cīnīties augstākajā līmenī. Viņa pati vēl nejūtas pārliecināta, bet es redzu kustības, kuras nav tādas, kādām tām būtu jābūt. Tomēr rezultāti treniņos ir diezgan labi.

Kad pēdējoreiz sanāca ar Lauru aprunāties, viņa stāstīja, ka viņai iesaka nestartēt Eiropas čempionātā.
Viņu operējušais ārsts jau tolaik izteica pieņēmumu, ka tuvāko sezonu varētu nākties izlaist, lai pēc tam būtu pavisam vesela. Opcija nestartēt Eiropas čempionātā bija jau kopš operācijas.

Un, kad kļuva zināms, ka Laura nepiedalīsies ikgadējās septiņcīņas sacensībās maija beigās Gecisā?
Tas bija skaidrs jau uzreiz pēc operācijas.

Bet, kad noskaidrojās, ka secen ies arī Eiropas čempionāts?
Jāsaka, ka mēs nemaz par 100% negatavojāmies startam Eiropas čempionātā. Gājām uz priekšu maziem solīšiem, lai nebūtu tā, ka vienu dienu riskējam, bet nākamajā dienā speram soļus atpakaļ. Solīši bija mazi, bet līdz kaut kam tomēr esam nonākuši, jo viņa taču piedalās sacensībās.

Vai paši esat tikuši skaidrībā, kādēļ tikaa gūta trauma un kāpēc atveseļošanās process nenoritēja tik veiksmīgi?
Manuprāt, par to Latvijā jau ir daudz runāts.

Iespējams, bet pati Laura par to izvēlas nerunāt, tādēļ vienkārši gribas zināt, kā tad ir patiesībā?
Šī trauma viņai bija jau diezgan sen, jau kopš 2016. gada. Tomēr startēt viņa varēja, lai gan augšstilba aizmugurējais muskulis sāpēja. 95% sportistu ir hroniskas traumas. Kaut kas sāp, bet sportists turpina startēt. Taču tad vienā dienā kaut kas notiek.

Bet, kāpēc operācija tika veikta tikai janvārī, nevis uzreiz pēc pasaules čempionāta?
Es neesmu īstais cilvēks, kam to jautāt. Ar to nodarbojas citi cilvēki - LOV ārsti, viņas vīrs un fizioterapeits Rolands Admidiņš. Uz šo jautājumu drīzāk varētu atbildēt viņi. Teiksim tā - diezgan ilgi tika domāts, kā būtu rīkoties vispareizāk.

Tātad šobrīd Laura var trenēties un darīt visu, taču ne par visiem 100%?
Viņa lec 1,75 metru augstumā, tālumā lec vairāk par sešiem metriem. Tādi ir viņas srezultāti. Bet, piemēram, 100 metru barjeroto distanci viņa pagaidām uz maksimumu neskrien. Lēcienus viņa izpilda tuvu maksimumam, bet mešanas disciplīnās jau var piedalīties sacensībās.

Kad viņa visu varēs darīt par 100%?
Ņemot vērā, ka atlabšanas process norit pakāpeniski, domāju, ka ziemā viņa jau piedalīsies Eiropas čempionātā telpās. Bet, protams, čempionātam vēl ir jākvalificējas, tādēļ atsevišķās disciplīnās būs jāstartē jau februārī.

Skatoties no malas, kā viņa pati tiek galā ar šo situāciju?
Sākumā, protams, bija grūti. Bet tagad vasaras sezona jau tuvojas beigām. Viņa jau ir samierinājusies. Lai gan nevienam cilvēkam nepatīk, ja nevari nodarboties ar savu mīļāko darbu. Pagaidām vēl nemāku teikt, vai viņa šogad piedalīsies vēl kādās sacensībās. Un, godīgi sakot, tas arī nav tik būtiski.

Pagājušajā gadā Gecisā Laura kārtējo reizi laboja personisko rekordu, turklāt pārspēja to par gandrīz 200 punktiem. Kur Jūs vēl saskatiet iespējas progresam?
Ja runājam par rezultātiem, tad pērn Gecisā augstlēkšanai viņai bija 1,77 metri, bet lodes grūšanā bija 13,60 metri. Jau šajās divās disciplīnās papildus vien var iegūt 50 punktus. Bet, ja runājam par kopējo sagatavotību, tad iespējas progresam vēl ir lielas.

Tik lielas, lai sasniegtu 7000 punktu robežu?
To gan nezinu. (Smejas) Uzlabot kopvērtējuma rezultātu var, bet 7000 punktus gan es apsolīt nevaru. Tā jau ir summa, kuras sasniegšanai visam jāizdodas ļoti labi.

Pastāstiet īsumā, kā vispār Laura nonāca pie jums?
Mums bija kopīga paziņa (aģente Kadri Kallasa - J.F.).

Vai piekritāt uzreiz?
Ja tas notiktu pēkšņi, tad būtu jādomā. Sākotnēji bija jāsaprot, kur trenēsimies. Es esmu Igaunijā, bet viņa Latvijā. 300 kilometri nav daudz, tomēr bija jāsaprot, kāds būs režīms. Šos jautājumus ātri izdevās atrisināt, tādēļ arī man lēmumu pieņemt nebija grūti.

Jūs ar Lauru noteikti pārrunājāt, kā noticis darbs iepriekšējā trenera Anda Austrupa vadībā. Kādas izmaiņas notika treniņu darbā Jūsu vadībā?
(Domā.) Katram trenerim ir savs rokraksts jeb stils. Viņi iepriekš bija strādājuši nedaudz atšķirīgā stilā. Mēs sākām strādāt citādā stilā un tas deva rezultātu. Tas ir normāli, ka šādā situācijā bija efekts, jo viņa iepriekš ir daudz sportojusi. Šādā gadījumā, kaut ko pamainot, var notikt gan kāpums, gan kritums. Mums viss sanāca labi.

Vai Jums kā trenerim bija pārliecība, ka viss izdosies?
Jā, man bija tāda pārliecība. Domāju, ka arī viņa nešaubījās. Lai gan noteikti bija arī dienas, kurās kaut kas nesanāca, kā gribētos.

Vai ar Lauru ir viegli strādāt?
Jā. Viņa tomēr ir profesionāle, kura darīs visu nepieciešamo. Turklāt viņa grib daudz sasniegt. Ar tādiem cilvēkiem ir viegli strādāt.

Vai viņa ir cilvēks, kurš ir gatavs iet cauri ugunij un ūdenim, lai sasniegtu savu mērķi?
Domāju, ka viņa tam jau ir izgājusi cauri. Viņai ir gana stiprs raksturs, lai kādudien lielajos mačos izcīnītu pirmo vietu.

Jūs droši vien labi pazīstat arī Lauras mammu, Latvijas rekordisti 200 un 400 metru distancēs Vinetu Ikaunieci. Runā, ka viņas raksturs bija vēl piemērotāks lielām uzvarām.
Esmu ar viņu runājis, bet nevarētu teikt, ka ļoti labi pazīstu. Pats savulaik esmu dienējis un trenējies Rīgā. Bet kopā ar Lauras tēvu [Aivaru Ikaunieku] savulaik kopā skrējām 110 metru barjersprintu. Ja runājam par Lauras mammu, tad man šķiet, ka viņai patīk dominēt. (Smejas)

Atceros, ka ar iepriekšējo treneri viņa daudz runāja par Lauru...
Runāju ar viņu, kad viņa ciemojās Tallinā. Bet treniņu procesu viņa nekādi neietekmē. Viņa to nemaz nevarētu darīt. Bet skaidrs, ka Lauras mamma spilgtāk parāda savu raksturu, kamēr pati Laura emocijas vairāk tur sevī.

Tad jau labi, ka trenējat Lauru, nevis viņas mammu...
(Smejas) Variet paprasīt Jāņa Leiša trenerim Uldim Kurzemniekam. Reiz treniņnometnē ar viņu runāju un viņš atzinās, ka tas neesot bijis viegli. Ar Lauru, protams, ir vieglāk. Viņa zina, ko un kāpēc dara. Protams, ja kaut kas sāp, tad viņa man to saka.

Vai varat salīdzināt savu bijušo audzēkni, olimpisko čempionu Erki Nolu un Lauru?
Varu viņus salīdzināt tikai vienā ziņā - viņus abus bija/ir ļoti viegli trenēt, jo viņi paši to ļoti grib. Un, ja starp treneri un audzēkni pastāv savstarpējā uzticība, tad trenēt ir vēl vienkāršāk. Kā cilvēki viņi ir atšķirīgi, bet sportam nepieciešamās rakstura iezīmes viņiem ir līdzīgas.

Kad tad Igaunijai atkal būs tāds čempions kā Erki Nols?
Tieši tāda, kā Erki, vairs nebūs, bet medaļas būs, tas ir 100%. Mums ir talantīgi puiši, taču ne tik stabili. Erki kļuva stabils 27-28 gadu vecumā, kad bija viņa labākie starti. Kurš līdz tam vecumam spēles izturēt un strādāt profesionāli, tas arī varēs cīnīties par medaļām. Mūsu tautai raksturīga lēna attīstība, klusiem solīšiem. Katram jāpagaida savs laiks, un tas ir grūtākais.

Sievietēm ir līdzīgi?
Sievietes nobriest ātrāk. Laurai jau tagad ir īstais vecums. Uzskatu, ka viņa jau pagājušajā gadā varēja vinnēt pasaules čempionātu. Līmenis nebija augsts. [Nafisatu] Tiama neko īpašu nerādīja. Bet viss sanāca citādi. Šobrīd ir vienkārši jāpagaida.