Blaževiča: "Nevaru nesmaidīt, kad startēju kopā ar Latvijas meitenēm"
Aizvadītajā Latvijas čempionātā vieglatlētikā par Latvijas čempioni septiņcīņā kļuva Kristīne Blaževiča, kura jūnija pirmajā pusē kļuva par NCAA čempionāta bronzas ieguvēju. Valmierā līdz Parīzes olimpisko spēļu normatīvam (6480) septiņcīņniecei aizsniegties nebija pa spēkam, tādēļ savu sezonas pēdējo daudzcīņu vieglatlēte jau ir aizvadījusi. Pēc Latvijas čempionāta sportiste dalījās savā komentārā ar portālu Sportacentrs.com.
Kristīne Blaževiča aizvadījusi četrus gadus Teksasas Universitātē. Latvijas daudzcīņniece nolēmusi pamainīt apstākļus un mainīt skolu Amerikā. Dienu pēc sarunas ar Sportacentrs.com kļuva zināms, ka Blaževiča izvēlējusies nākamo studiju sezonu aizvadīt Ilinoisas Universitātē, kurai aizvadītā mēneša NCAA čempionātā sudrabu trīssoļlēkšanā atnesa Darja Sopova. Tāpat uz šo skolu pārcēlusies vēl viena Latvijas septiņcīņas sportiste Elīza Kraule.
Latvijas čempionātā ar 5827 sakrātiem punktiem Blaževiča savu tuvāko sekotāju Kristu Sprūdi apsteidza par 305 punktiem. Sacensību ievads ar 100 metru barjersprintu Blaževičai Valmierā padevās labs, bet turpinājumā disciplīnu rezultāti bija pieticīgāki par Amerikā iespēto.
Ja salīdzinām ar to punktu summu, ko izdevās sasniegt NCAA čempionātā (6126), šoreiz punktiņi krietni mazāk. Taču kā kopumā esi apmierināta ar šīm divām sacensību dienām?
Es teiktu, ka neesmu apmierināta. Melotu, ja teiktu, ka viss bija super un forši. Ir pagājušas tikai trīs nedēļas. Pamatīgi strādāju un fokusējos uz NCAA startu. Atgriežoties mājās, ar aklimatizāciju bija grūti gan mentāli, gan fiziski sagatavoties. Jau pirms starta jutu, ka nav tā vislabākā forma. Pat nevar salīdzināt ar to, kā jutos pirms NCAA čempionāta un vakar. Sevi pat pārsteidzu ar barjerām. Tad, kad plānoju rezultātu, tā saucamajā daudzcīņnieku kalkulatorā ieliku 13,70. Izskrietais 13,54 bija patīkams pārsteigums. Diemžēl, augstlēkšanā viss nogurums parādīja sevi.
Barjerās uzrādītais rezultāts būtu devis Latvijas čempiontitulu individuālajā disciplīnā. Domājot par nākamo nedēļu, vai esi saņēmusi uzaicinājumu startēt Prezidenta balvā, lai atnestu kādus punktus Latvijai?
Oficiāli ielūgums vēl nebija, bet es labprāt noskrietu barjeras un noslēgtu sezonu. Es būtu gatava noskriet arī stafeti - vai nu 4x100 vai 4x400. Man vienmēr ir prieks pārstāvēt Latviju un startēt šeit Valmierā. Domāju, redzēsiet mani barjerās. (Jau pēc sarunas publicētajā Prezidenta balvas komandā Blažēviča iekļauta startam 100 metru barjerās un 200 metru sprintā - E.O.)
Foto: Guntis Bērziņš
Zināms, cik saliedēta ir daudzcīņnieku komūna. Kā ir startēt šeit, Latvijā, kopā ar savām meitenēm, lai gan rezultātu ziņā ļoti sīvu konkurenci izrādīt nesanāca?
Man ļoti patīk startēt ar Latvijas meitenēm. Tas ir kā startēt kopā ar savu ģimeni. Kad startēju kopā ar pasaules līmeņa sportistiem, ir lielāks satraukums. Ar savām meitenēm ir forši. Gribās arī padalīties ar kādu padomu, jo ir jau zināma pieredze uzkrāta. Redzot, ka kāda satraucās, man tik ļoti gribās pateikt ko labu un uzmundrināt. Es pat nevaru nesmaidīt, kad startēju ar meitenēm.
Cik liela tev personīgi ir tā daudzcīņnieku soma? Ekipējuma ziņā gan jau nestartē visās disciplīnās ar vienām kedām. Arī NCAA klipiņos bija redzams, ka starp disciplīnām formas tērpus mainīji. Tad oranžs krekls, tad balts. Vai ir atšķirības disciplīnu ziņā vai pēc noskaņojuma izvēlies krāsu?
Man parasti ir divi koferi un vēl mugursomas. Gatavoju sev visādus ēdienus līdzi, tā saucamos snekus jeb našķus. Par ekipējumu nav tā, ka pati izvēlos. Mums tiek nolikts. No rīta tiek atsūtītas fotogrāfijas, kā mums ir jāizskatās. Neko neizvēlos. Ir dažādas variācijas. Vai nu šorti vai kombinzons. Krāsas ir noteiktās. Skriešanu laikā varu īsāku uzvilkt, lēkšanās man patīk garākas formas. Principā ir divi varianti.
Mums Amerika ir tālu, ne vienmēr saprotam, kas tajā pusē notiek, - NCAA čempionāta bronzas godalga. Cik liels sasniegums tas ir?
Amerikā tas ir liels sasniegums. Es gan īsti nezinu, kā to var vērtēt tieši daudzcīņā. Ja paskatāmies uz trešo vietu sprintā, tad dažreiz tas ir pat olimpiskais normatīvs. Sprinta disciplīnas tur ir ļoti labā līmenī. Arī 400 un 800 ir ļoti labā līmenī. 400 metros pat piecas meitenes izskrēja no 50 sekundēm. Tas ir ļoti ļoti labi. Daudzcīņā šis mans rezultāts nostāda kaut kur 30. - 40. vietā pasaulē. Protams, kopumā tas ir diezgan liels sasniegums.
Agrāk četri gadi koledžā un brauc mājās, domā, ko tālāk darīt. Tagad ir transfēru portāls un iespējas mācīties tālāk un turpināt startēt. Kāda ir tava situācija? Koledžu karjeru esi noslēgusi vai paliec Amerikā?
Man šobrīd tas ir ļoti aktuāls jautājums. Tieši nesen izdomāju, ka ieiešu transfēru portālā un paskatīšos, kādas man ir iespējas. Jo man vēl no Covida palika tā saucamais eligibility (iespēja turpināt startēt NCAA) vēl vienu ziemas sezonu. Jūtos tā, ka gribu kaut ko pamainīt. Sākumā bija plāns palikt Teksasā, bet tad kaut kas neizdevās. Kaut kas ir jāpamaina. Nevar, nemainot sistēmu, sagaidīt labākus rezultātus. Progress man bija, bet nebija tik straujš, kā es cerēju. Zinu, ka es varu savākt 6400 punktus. Pat nezinu, vai par to traki priecātos, jo zinu, ka varu. Esmu to no sevis jau redzējusi. Runājot par karjeras turpinājumu, es palikšu NCAA vēl uz gadu.
Kāds ir process, lai jaunais vieglatlēts vispār nokļūtu līdz koledžai? Šaubos, ka te kāds skauts sēž tribīnēs un kaut ko piedāvā. Cik liela ietekme ir kaut kādām pazīšanām un kontaktiem? Vai arī, redzot rezultātus, tiek uz dullo piedāvāts braukt?
Mums skauti ir sociālajos tīklos. Treneri seko līdzi mačiem un reitingiem. Ja noteiktā vecumā esi pasaules reitinga topā, tad vari rakstīt visiem pēc kārtas Instagramā. Tā tas arī visbiežāk notiek. Sportisti arī paši var izteikt savu iniciatīvu. Protams, ir jāizvēlas līmenim atbilstoša universitāte. Tas viss tā diezgan viegli notiek. Treneris uzraksta tev, izsaka savu interesi un viss.
Foto: Texassports.com
Teksasas Universitātē amerikāņu futbols ir vājprātā augstā līmenī. Arī NBA zvaigznes ik pa laikam no šīs skolas nāk ārā. Pasaules spices vieglatlēti arī ir bijuši tieši no šīs skolas. Ņemot vērā, cik lieli resursi ir pieejami, kā ir ar treneru pieejamību tieši daudzcīņai. Vai ir viens galvenais virstreneris vai arī ir iespēja katru disciplīnu slīpēt pie cita speciālista?
Es teiktu, ka man bija trīs treneri. Bija svaru zāles treneris, kuram ir arī skriešanas un vieglatlētikas pieredze. Tas nebija tikai svaru treneris. Bija vēl divi treneri. Viens trenē vertikālās lēkšanas un mešanas. Otrs ļoti labi trenē sprintu, tāllēkšanu un barjeras. Treneris, kurš man trenēja ātrumu un tālumu, ir ļoti augsta līmeņa. Teksasā trenējas ļoti daudz profesionāla līmeņa sportisti. Redzēt viņus stadionā jau ir kaut kas wow! Tas, protams, var atšķirties no skolas, bet visbiežāk konsultējies ar vairākiem treneriem.
Kopumā, kādi ir tavi lielie dzīves mērķi sportā? Ja paskatāmies Latvijas rekordus, tad līdz Laurai (6815) vēl ir diezgan gabaliņš ko kāpt. Vai tas ir viens no mērķīšiem? Kas ir tas, ko gribas izdarīt?
Es tā dodos soli pa solim. Tik tālu vēl neskatos. Protams, mērķi ir augsti. Tie ir olimpisko spēļu un pasaules čempionāta normatīvi. Ceru, ka nākamgad beidzot varēšu nostartēt Gecisā. Tas jau sen ir mans sapnis. Zinu, cik tur ir laba atmosfēra un cik augsti rezultāti tiek uzstādīti. Teiktu, ka nākamgad tēmēju uz pasaules vai olimpisko normatīvu.
Lasi vēl...
# Grava: "Gribētos, lai arī 200 metros pieeju tuvāk Latvijas rekordam"
# Dzenītis: "Latvijas čempiontituls ranga punktu dēļ ir ļoti svarīgs"