Juris Šics: "Klusa doma par pjedestālu jau bija"

- Šobrīd par grūti aprakstīt savas izjūtas. Varbūt paies minūtes, noskaidrosies prāts - tad sapratīšu, ka ir olimpiskais sudrabs. Tā ir vienkārši fantastiska sajūta, nespēju vēl aptvert. Uz to gājām, ilgi cīnījāmies, lai tiktu uz pjedestāla, un beidzot tur esam!
- Pašiem notikušais ir pārsteigums?
- Tas ir pārsteigums, protams. Jo šeit neviens nav atbraucis tāpat vien, visi brauca cīnīties par medaļām. Taču pēc treniņbraucieniem jau zinājām, ko varam. Šī ir ātra trase, un tādās mums kamana patiešām iet. Tāpēc klusa doma par pjedestālu kaut kur bija. Vienkārši mēs negribējām to popularizēt, jo var sanākt, ka izbļausties, bet beigās sanāk "čušš". Labāk to visu noklusēt.
- Izdevās divi ļoti labi braucieni?
- Brālis saka - labi braucieni ir tad, kad tu esi pirmais!
- Kāda bija pēdējā doma startā, un kāda - pirmā finišā?
- Galvenais bija sagulties, jo šeit pirmajā virāžā ir ļoti svarīgs iegrieziens - tur var vai nu visu vinnēt, vai visu zaudēt. Visu sezonu bija grūtības iegulties kamanās, jo mums tās ir jaunas, pārtaisītas. Ātrākas, taču vismaz man iegulties tajās bija grūtāk, un šajā trasē tam ir dots ļoti īss laiks. Taču viss izdevās, iegriezām pirmo griezienu, un tad jau bija skaidrs - tikai jātur tālāk!
- Ko savā starpā runājāt pirms pēdējā brauciena?
- Par to, ka jāizdara viss līdz galam - tas, pēc kā šeit bijām atbraukuši: nobraukt divus skaistus braucienus, kas pie labas sakritības varēja dot medaļu. Stress? Protams, ka naktī tu domā un sapņo, kaut gan mēģini domas novirzīt kaut kur citur. Laikam izdevās! Savu iespaidu atstāja arī tas, ka kamaniņu sacensības šeit sākās traģiski - īpaši, ja pazīsti to cilvēku.
- Ja būtu jābrauc no ierastā starta, rezultāts būtu tāds pats?
- Kad startu nocēla lejā, no sākuma pat bijām mazliet vīlušies, jo ar mūsu kamanām ātrās trasēs ir labas iespējas labi izvilkt lejasdaļu, uz ko paļāvāmies arī šeit. Taču pamēģinājām no lejas, uzreiz jau treniņos sanāca starts, un sapratām, ka viss būs kārtībā.
- Zelts šodien bija neaizsniedzams?
- Droši vien nekas nav neaizsniedzams! Taču otro braucienu brāļi Lingeri nobrauca tiešām ļoti ātri. Uzskatu, ka otrā vieta šodien bija maksimums, ko varējām izdarīt.
- Pēc tik neveiksmīgas sezonas - kas palīdzēja saņemties tieši uz olimpiskajām spēlēm?
- Sezonu sākām ar šo kamanu, taču tā negāja, un iesēdāmies atpakaļ vecajā. Nobraucām sešiniekā un bija labi, taču nākamajā nevarējām nobraukt divus braucienus. Ziemassvētkos atgriezāmies mājās un izdarījām visu iespējamo, lai šīs kamanas ietu ideāli, taču, kad tas notika, nevarējām savākties paši. Ja būtu iekrituši posmi Čezānā un Vankūverā - pie labiem braucieniem vienmēr varētu būt top sešiniekā. Taču pie citām trasēm vēl daudz darba. Ir jau padomā, kas vajadzīgs, taču vispirms jāatrod tam visam finansējums. Jāpasaka milzīgs paldies Jānim Liepam, kurš strādā ar mums jau vairāk nekā sešus gadus un ir kamanās no A līdz Z - bez viņa mēs šeit nebūtu. Tāpat bez vecākiem, bez Pētera Cīmaņa, Olimpiskās vienības, draugiem.
- Pirms šīm spēlēm bija pārliecība, ka izdarīts viss, lai rezultāts būtu maksimālais?
- Ja tā sāc domāt, vienmēr vari atrast kaut ko vēl, taču mums ir sudraba medaļa, un tas nozīmē, ka esam strādājuši pareizajā virzienā. Un izdarījuši visu, ko varējām.
- Gatavosieties arī Sočiem?
- Tiecamies tikai uz augšu! Cerams, ka ekonomiskā situācija Latvijā būs tāda, lai mēs to varētu atļauties - lai būtu treneri, finansējums, un mēs varētu strādāt tālāk. Jo, zinot, cik grūti šobrīd iet - var gadīties visādi.

"Kamēr neesi pirmais, var labāk," vērtējumu par paveikto tikmēr sāk Andris Šics. "Taču izdevās divi labi braucieni. Pirms otrā brauciena mēģinājām noskaņoties tieši tāpat kā pirms pirmā - izrunājām trasi, to, kas kurā vietā jādara, un tas arī viss. Finišā jau bija skaidrs, ka viss ir kārtībā. Protams, gribas zeltu, un tas ir augstākais, uz ko tiekties, taču vilšanās sajūtas šobrīd nav. Jau pagājušajā gadā Pasaules kausā secinājām, ka šī trase mums patīk - ātra, mums parocīga. Jau šeit uz vietas treniņos, ejot cauri, sapratām, ka viss ir kārtībā. Kaut gan to, ka patiešām ir kārtībā, sapratām tikai otrā brauciena finišā - kad ieraudzījām tablo."