Gulbis: "No trenera aizgāju dienu pirms pirmā mača"
Latvijas labākais tenisists Ernests Gulbis pēc iekļūšanas "French Open" trešajā kārtā centās akcentēt, ka īsi pirms turnīra sākuma pātraucis sadarbību ar austriešu treneri Ginteru Bresniku, un tas, iespējams, nācis par labu – viņš atradis motivāciju pierādīt sev un citiem, ka pulveris vēl sauss. Savu nakamo pretinieku Žo Vilfrīdu Tsongu Gulbis iepriekš jau apspēlējis un baidīties viņam neesot no kā.
Uz tikšanos ar žurnālistiem Ernests šoreiz ieradās gandrīz pa taisno no otrās kārtas mača ar portugāli Žuau Sozu. Ja nebūtu atnācis pārliecināties, cikos Gulbis nāks uz preses konferenci, iespējams, būtu palaidis to garām...
- Pirmās kārtas mačā pret Andreasu Sepi trešajā geimā nedaudz sastiepu cirksni. Paveicās, ka uzvarēju pirmo setu un otrajā, rezultātam esot 5:5, viņu nobreikoju. Tas mačs man bija kā pagrieziena punkts. Šodien izdevās daudz labu sitienu. Nekustējos tā, kā gribētu, bet biju ļoti agresīvs. Iepriekš ar Sozu esmu daudz trenējies un treniņmačos vienmēr uzvarēju. Turnīros nekad neesmu zaudējis pat setu. Zināju, kā spēlēt pret viņu. Sozam nav tā spēcīgakā serve un viņam patīk, ja pretinieks dod laiku sagatavoties sitienam. Tāpēc centos uzbrukt jebkurā izspēlē un zināju, ka viņš salūzīs. Tā arī notika.
- Vai tu kādreiz atceries savu lielisko turnīru šeit pirms diviem gadiem?
- Jā, mēdzu par to domāt.
- Vai, atgriežoties šeit, tev ir šī labā sajūta vai tu domā kā lielākā daļa spēlētāju – ka šis ir jauns gads un nav nozīmes tam, kas noticis iepriekš?
- Atgriežoties šeit, man allaž ir labas sajūtas. Man patīk bumbiņas un segums. Ir divi māla turnīri, kuros spēlēju daudz labāk nekā citur – tā ir Roma un Parīze. Laukumi šeit ir ātrāki – es nevaru to paskaidrot, jo nebūvēju kortus – bet es šeit labāk jūtu bumbiņu un ātrāk pārvietojos. Bumbiņa lido daudz ātrāk nekā, piemēram, Montekarlo vai Barselonā. Šeit man ir pozitīvas atmiņas un spēju parādīt vēlamo sniegumu.
- Zinu, ka tev patīk svarīgi jautājumi, tāpēc šis būs viens no tiem. Kā šobrīd jūties saistībā ar tenisu un saistībā ar savu dzīvi?
- (Smiekli zālē). Par to man būtu jāsniedz atsevišķa intervija. Tenisa ziņā jūtos dīvaini. Tieši pirms turnīra pārtraucu sadarbību ar treneri Ginteru Bresniku. Mums gāja kā pa amerikāņu kalniņiem. Gada lielāko daļu braukāju bez trenera. Man līdzās bija fizioterapeits, kamēr Ginters bija kopā ar Dominiku Tīmu. Tāpēc nācās pā pieņemt šādu lēmumu. Tas noteikti nepalīdz. Pirmos divus gadus es par Ginteru biju sajūsmā un mums bija ciešs kontakts. Bet, ja treneris tev vairs nav līdzās, tas traucē motivācijai. Dažkārt pārmaiņas nāk par labu, un nolēmu, ka pirms šī turnīra jāspēr šāds solis. Iespējams, tas nāca par labu motivācijai un palīdzēja atgūt azartu. Tagad man atkal ir vēlme kaut ko pierādīt – gan pašam sev, gan pārējiem. Ja tagad sākšu runāt par dzīvi, tad saruna pārāk ievilksies (smejas).
- Neņemot vērā laukumus un to, ka esi aizgājis no trenera, kā tu izskaidro to, ka pēkšņi esi sācis spēlēt tik labi? Līdz šim šosezon tu varēji priecāties, ja turnīrā biji uzvarējis kaut vienu maču.
- Pēdējā laikā man nav bijis daudz preses konferenču un interviju, tāpēc nevarēju to paskaidrot. Man bija problēmas ar plecu un plaukstas locītavu, kas neļāva parādīt labāku sniegumu. Es pieņēmu kļūdainu lēmumu spēlēt Indianvelsā un Maiami; būtu bijis labāk, ja es būtu attiecies no dalības. Pēc tam neaizbraucu uz Marakešu un Montekarlo un tikai dienu pirms mača Barselonā pēc pusotra mēneša partraukuma es atsāku spēlēt uz punktiem. Bija vajadzīgs laiks, lai atgūtu spēļu praksi. Romā pirmoreiz ilgākā laikā izdevās gūt trīs uzvaras pēc kārtas, un arī pēc tam Ženēvā nespēlēju slikti. Uzvarēju Beranķi un spraigā mačā zaudēju Čiličam, kurš vēlāk spēlēja finālā. Šeit? Domāju, ka esmu labāks tenisists nekā pirmie divi pretinieki; man atlika nospēlēt savu spēju robežās. Ja esmu nesliktā formā, tad varu viņu uzvarēt.
- Ja pēdējā pusotra gada laikā fiziski juties labi, spēle nebija nekur pazudusi?
- Fiziskajam stāvoklim noteikti ir liela nozīme, bet pēdējā laikā daudz esmu mocījies ar plaukstas locītavu. Nemeklēju attaisnojumu, bet pieļāvu kļ ūdu, turpinot spēlēt. Diemžēl sanāk staigāt pa ļoti šauru laipu. Nedrīkstu to pārslogot, kaut arī, turpinot spēlēt, savainojums nesaasinās. Lai uzlabotu spēli, man kortā jāpavada daudz stundu, bet tai pašā laikā es nevaru to darīt, lai nepārslogotu locītavu. Nedrīkstu trenēties četras, piecas stundas dienā – man jāiztiek ar pusotru vai divu stundu gariem treniņiem. Ilgi nevarēju trenēties tā, kā es to gribētu – jau kopš sezonu starplaika un Austrālijas atklātā čempionāta. Nevaru teikt, ka problēma pilnība ir atrisināta, bet eju tai virzienā.
- Kas tieši sagādā problēmas?
- Tie ir sarežģīti latīniskie nosaukumi, negribu tajos iedziļināties. Jebkurā gadījumā ir vainojama pārslodze. Pirms tam bija sāpes plecā un tās pārmetās uz plaukstas locītavu. Kā jau teicu, man nākas iet pa šauru laipu. Nedrīkstu pārslogot to, bet tai pašā laikā ir jātrenējas.
- Ir taču iespēja veikt operāciju!
- Jā, man to ieteica, bet es īsti neizskatu šādu iespēju. Esmu pret operācijām.
- Vai problēmas rada nepareiza tehnika?
- Ginteram ir savs veids, kā viņš audzēkņiem māca tehnisko izpildījumu. Ja jūs pabūsiet viņa akadēmijā Vīnē, redzēsiet, ka visi, pabeidzot sitienu, ceļ elkoni gaisā. Viņš uzskata, ka tā ir pareizi. Kad saku trenēties viņa vadībā, tā bija viena no pirmajām lietām, ko izmainīju. Tā kā tehnikai noteikti ir daļa vainas. Kad pamainīju to, nenostiprināju attiecīgos muskuļus.
- Ja atskatāmies uz diviem gadiem kopš tava lieliskā snieguma Parīzē, pēc kā iekļuvi ranga pirmajā desmitniekā, kas ir galvenais iemesls, kāpēc tev sanāca tik strauja lejupslīde. Vai galvenais iemesls ir veselība vai tomēr psiholoģija?
- Varu īsumā izanalizēt, kas notika pēc tā tam. Pieļāvu kļūdu, nākamajā nedēļā aizbraucot spēlēt „Queen’s” turnīrā. Atceros, ka visi, kas toreiz spēlēja "Roland Garros" pusfinālā, zaudēja savu pirmo maču uz zāliena. Šķiet, ka tā notika ne tikai ar mani, bet arī ar Endiju Mareju un Rafaelu Nadalu. Tikai Novaks Džokovičs nākamajā nedēļā nespēlēja un vēlāk uzvarēja Vimbldonā. Nesaku, ka es būtu vinnējis Vimbldonu, taču spēlēt uz zāliena uzreiz pēc Parīzes bija nepareizs lēmums. Drīz pēc Vimbldonas man pirmoreiz sākās problēmas ar plecu. Un tad viss aizgāja no kalna lejā. Pleca dēļ nevarēju normāli trenēties. Protams, manī vēl bija pārliecība un aizvien spēlēju labi, tāpēc sasniedzu pusfinālu Sanktpēterburgā (patiesībā Maskavā – aut.), bet tik un tā nebiju spējīgs atkārtot to līmeni kā gada pirmajā pusē.
- Kāda ir sajūta, kad esi bijis tik augstu, bet pec tam nokrīti līdz pašai apakšai?
- Es jau vairākas reizes esmu bijis virsotnē, bet pēc tam no turienes izgaisis. Uzreiz pēc 19. dzimšanas dienas sasniedzu "US Open" ceturto kārtu, gadu vēlāk šeit ceturtdaļfinālā sacentos ar Novaku. Es zinu, kā ir atrasties uzmanības centrā, tāpat zinu, kā ir, kad visi mani uzskata par zudušo talantu. Man nepārsteidz spēlēt ne centrālajā kortā, ne 18. kortā, kad ceļā ir grūti izlausties caur pūlim un treneris nevar atrast vietu, kur apsēsties.
- Cik smagi ir braukt no turnīra uz turnīru, gaidot, kad beigs mocīt traumas un izdosies atgūt formu?
- Viennozīmīgi nav viegli. Ja tev līdzās ir īstie cilvēki, tas noteikti ir vieglāk, bet diemžēl gandrīz visu gadu man blakus nav bijis neviena. Līdz turnīram Romā šogad ar treneri biju labi ja divas, trīs nedēļas. Kad biju Vīnē, mani lielākoties trenēja Dominika tēvs, kurš arī ir tenisa lietpratējs. Vienīgais, kurš pastāvīgi atradās man līdzās, bija fizioterapeits. Nebija viegli, bet tagad esmu nesliktā formā un esmu radījis priekšnosacījumus jauna trenera meklēšanā. Ja esi pārvarējis dažas kārtas, arī treneri ir vairāk ieinteresēti – viņi redz, ka šis puisis nav galīgi zemē metams un kaut ko māk.
- Kā šķīrās tavi un Bresnika ceļi?
- Dienu pirms pirmā mača Parīzē piegāju un pateicu, ka pietiek. Nevarēju to vairs izturēt, jo no viņa puses ir liels interešu konflikts. Ar savu attieksmi viņš parādīja, ka viņam nav pietiekami lielas intereses par mani. Kad es spēlēju labi un Dominiks ne tik ļoti, viņš tāpat stutēja viņu. Kopš Dominiks ir sācis labāk spēlēt, viņš mani bija nolicis pat ne otrajā, bet piektajā plānā. Tāpēc neredzēju jēgu sadarbību turpināt. Nebija tā, ka es lēmumu pieņēmu dienu pirms pirmā mača. Man nebija iespējas to Ginteram pateikt agrak, jo tikai iepriekšējā dienā viņš ar Dominiku atlidoja no Nicas turnīra fināla. Tas bija lēmums, ko savā galvā apsvēru trīs, četrus mēnešus.
- Ko tu sagaidi no sava nākamā trenera?
- (Nopūšas) Svarīgi, kāds viņš ir no personiskā viedokļa. Nevar būt tā, ka viņam galvā ir tikai teniss. Viņam jābūt zinošam no tehniskā viedokļa, ne tik daudz taktiski.
- Izskatās, ka nākamajā kārtā tev būs jāspēlē pret Tsongu un acīmredzot kādā no stadioniem. Kā uz to skaties?
- Es jau esmu spēlējis pret francūžiem lielajos stadionos. Tā ka tas nebūs nekas jauns. Nezinu, vai tā bija pēdējā reize, kad tikāmies, bet vinnēju Tsongu Marseļas turnīra finālā. Man nav iemesla satraukties.
- Kā šodien jutās tavs cirksnis?
- Normāli. Noteikti labāk nekā pirmajā spēlē. Bet vēl jutu to.
+6 [+] [-]
Sekosim nākamajiem panākumiem!
+5 [+] [-]
+7 [+] [-]
[+] [-]
lai veicas atkal pacelties!
[+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Lai tikai priekšā panākumi un veiksme vienmēr klāt, tad arī nekas neizpaliks!
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+7 [+] [-]
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
Par elkoņa pacelšanu-fizioloģiski nepareizs sitiena veikšanas paņēmiens,protams tāds radīs traumas,ja būtu šāds paņēmiens trenēts jau kopš bērnības,tad attiecīgās muskuļu grupas vairāk pieradušas pie šādas mocīšanas.
Jebkura fiziskā kustība ir jāveic maksimāli dabiski,ja dabiskums tiek kustībās vai izdarītos sitienos ignorēts tad šāda darbība ir klasificējama kā ķermeņa mocīsana.
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Taču arī es uzskatu, ka treneri vajadzēja mainīt ātrāk, taču tas nav viegls lēmums, īpaši ja esi bedrē un top klases vīrus neinteresē
+1 [+] [-]
[+] [-]
Episode 155a: French Open Petit, Un: Maria,...
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]