Gulbis: "Apjēgt 24 gados, ka smags darbs atmaksājas, ir pietiekami ātri"

Ernest, vai tu vispār kādreiz zaudēsi?
Nē [smaida].

Kādas ir sajūtas, visu laiku uzvarot?
Sajūtas ir patiešām labas. Pagājušais gads man bija briesmīgs. Šogad esmu atpakaļ - atmaksāju par pērno gadu.

Kur meklējama atšķirība starp pagājušo un šo gadu - galvā vai ķermenī?
Domāju, abos. Protams, esmu kļuvis mazliet gudrāks. Pirmkārt, izlaidu "Australian Open", ilgāk gatavojos, trenējos patiešām labi. Nu jā, nav nekā interesanta, ko pateikt par šo. Vienkārši smags darbs atmaksājas. Tas arī viss.

Pāris pēdējās spēles ir bijušas īsas, kas, iespējams, ir labi. Kā organisms ar to tiek galā?
Ļoti labi. Patiesībā esmu pārsteigts. Pārsteigts, cik laba ir šī sajūta. Godīgi sakot, mans organisms nemaz neprasa brīvdienu, jo justos labi nepārtraukti spēlējot, ja vien nekas nesāp. Tas ir labi.

Tu saki, ka grūts darbs atmaksājas. Tu esi gudrs puisis...
Paldies.

... Kāpēc tev vajadzēja tik daudz laika, lai to apjēgtu?
Kāds to neapjēdz visu savu dzīvi. Es to aptvēru pēc 24 gadiem. Domāju, tas ir pietiekami ātri.

Vai, kamēr tu mēģināji to apjēgt, vecāki nebija dusmīgi?
Dusmīgi? Kāpēc gan? Nē, nē, nē. Patiesībā pēc Bergamo "Challenger" turnīra, kurā zaudēju 1. kārtā, mana mamma teica, lai beidzu spēlēt tenisu. Teicu viņai - dod man vienu mēnesi [smejas]. Tagad viņa vismaz ir laimīga.

Runājot par garlaicīgo, kā mainījies tavs forehand?
Jā, tas ir mainījies. Sāku strādāt ar treneri Ginteru Bresniku Austrijā pagājušajā gadā kopš Parīzes un sāku spēlēt labāk. Izcīnīju dažas labas uzvaras. Jau Parīzē nespēlēju slikti. Spēlēju patiešām labi Vimbldonā un tad arī "US Open". Ziniet, ja uzvarētu šajos turnīros 2. kārtu, tad varēju tikt tiešām tālu. Vimbldonā manā sietā... kurš būtu bijis pretī 1/4 finālā - Florians Maijers vai Kolšraibers? Šie ir puiši, kuri, manuprāt, ja spēlēju labi, man ir jāpārspēj. Es pārspēju Berdihu. Tā ka jau tagad varēju būt TOP30 vai TOP20. Starpība bija daži mači. Bet tehniskā ziņā es mazliet pamainīju forehand, patiešām. Es gan nedomāju, kā spēlēju. Gribu padarīt savu spēli pēc iespējas dabiskāku.

Izskatās, ka esi uzlabojis balansu kortā un arī bumbiņas sišanu. Varbūt vienkārši tagad sāk atmaksāties tava dabiskā spēle, ko vienmēr esi piekopis?
Gribu spēlēt tā, kā to darīju 15, 16, 17 gadu vecumā, kad tikko parādījos Tūrē. Spēlēju relaksēti agresīvu tenisu. Nedomāju pārāk daudz. Vienkārši spēlēju. Bumba nāca, es to vienkārši situ. Tad pēkšņi es sāku domāt - ko darīt, kad bumba tuvojas, cik soļus spert, šo un to. Šādi tavas smadzenes sabojājas.

Vai tas nav grūti, jo 15 gados zini daudz mazāk nekā 24 gados?
Tur jau tā lieta. Kad tiku "US Open" 4. kārtā, nedomāju, ka esmu labs tenisists. Biju jauns, nezināju, uz ko esmu spējīgs. Arī tagad daudzi jauni spēlētāji spēlē labi, jo viņus neviens nepazīst. Un viņus nekas neuztrauc. Viena spēle, otra, 1/4 fināls, 1/2 pusfināls. Viņi nespēlē pietiekami stabili, lai to sasniegtu. Tas bija tas, kas notika ar mani. Es 21, 22 gada vecumā visu sabojāju. Man bija iespēja būt stabilam, kad man bija laba sezona uz māla. Es visu sabojāju. Tāds ir mans dzīves stāsts, ziniet. Es kaut ko sasniedzu un tad to iznīcinu. Tagad vēlos kaut ko sasniegt un tad sasniegt kaut ko jaunu. Es tā ceru.

Vai nav sirreāla sajūta zaudēt Bergamo Challenger un tad šodien zaudēt tikai divus geimus pret TOP10 tenisistu?
Nav. Neesmu tādā situācijā pirmo reizi. Man ir bijuši labi rezultāti. Esmu laimīgs, ka tiku atpakaļ. Tas arī viss.

Uzvarēji Losandželosā pirms pāris gadiem. Vai tev Kalifornija īpaši piestāv?
Kad biju juniors, man patiešām nepatika spēlēt ASV. Man nepatika tik tālu lidot un nezinu, kāpēc man tas nepatika. Tagad man šeit sāk patikt, jo ASV patiešām ir sportiska nācija. Viņi respektē sportu. Viņi nāk, viņi atbalsta, un tas ir kaut kas tāds, kā Eiropā mazliet trūkst. ASV skatītāju ir vairāk, atmosfēra ir citāda. Jā, man šeit patīk.

Kāda ir lielākā starpība starp ATP Tūri un Challenger?
Aizbrauciet uz to [Challenger]. Patiešām.

Esmu dažus redzējis.
Challenger ir haoss [mess - angļu val.]. Jūs domājat, ka tas ir smieklīgi, taču tas ir skumji, patiešām. Tas, kā attiecas pret spēlētājiem ārpus TOP100, ir skumji. Spēlētāji nenopelna naudu. Viņi daudz ceļo, viņi lielākoties nevar atļauties treneri. Un, ziniet, ja tu atbrauc no Latvijas vai Ukrainas, vai pat Krievijas, kurām nav spēcīgas federācijas aizmugurē, spēlētāji mokās [struggle - angļu val.]. Jāceļo daudz, jo viņu pašu valstīs nav daudz "Challenger" turnīru. Viņi aizbrauc, tur ir trīs tiesneši un, teiksim, divi bumbu padevēji. Tev nav nekā. Bieži vien šie turnīri ir mazās pilsētās, nekurienē. Pret spēlētājiem attiecas necienīgi. Tas man nepatīk. ATP turnīros, ja jāspēlē kvalifikācijā, ir tas pats.

Pirms 10 vai 12 gadiem vispār nebija sistēmas, lai tiktu lielajos turnīros. Vai "Challenger" sistēma, tavuprāt, vismaz to ir sakārtojusi?
Pirms 10 vai 12 gadiem man bija 10 vai 12 gadi. Man nav ne nojausmas, kā tas bija. Es tikai saku, kā jūtos, jo esmu tam visam gājis cauri. Esmu spēlējis "Futures", "Challengers", kvalifikācijās. Nekad neesmu ieguvis daudz "wild card" salīdzinoši ar spēlētājiem no lielajām valstīm. Sistēma pati par sevi ir laba. Tev jāuzvar daudz, lai ielauztos simtniekā. Tas ir grūti, taču tas ir saprotami. Nav runa par to. Problēma ir organizācijā, tā ne vienmēr ir laba.

Vai, ņemot vērā, ka esi šeit jau bijis, uztver to kā otru iespēju?
Tā ir trešā vai ceturtā iespēja [smejas]. Nezinu. Ceru, tā ir pēdējā. Ceru, ka beidzot to izmantošu.

Tu, del Potro un Čiličs piedzimāt 30 dienu intervālā. Vai tu salīdzini sevi ar viņiem?
Es par viņiem vispār nedomāju.

Nē?
[Krata galvu] Nē [smejas].

Vai tu viņus pazīsti?
Esmu dažas reizes redzējis. [smejas]

Izmantotie resursi:
ASAP Sports