Kaislības ap un ar Lietuvu

Maigi izsakoties: pārpratumi—sākās jau 1937. gadā, kad otrās Eiropas meistarsacīkstes risinājās Rīgā. Jau toreiz Lietuvas komandu pastiprināja trīs meistarīgi leišu izcelsmes amerikāņi, kurus, piekasīgi pētot, varēja dēvēt par pusprofesionāļiem. Bet tajos laikos amatieru un profesionāli sportu šķīra īsts bezdibenis, amatieri no profesionālisma bijās, kā velns no krusta. Jo jau 1912. gadā ASV vieglatlētam Džimam Tropam atņēma olimpiskās medaļas tikai tāpēc, ka viņš iepriekš bija saņēmis dažus dolārus par līdzdalību amerikāņu futbola spēlē...
Tomēr Lietuvas amerikāņiem neko tādu oficiāli nevarēja pierādīt.
Kā zināms, Rīgā lietuvieši svinēja uzvaru. Patiešām – nosvinēja, necik slābāk, kā mūsu Tagad vai nekad paaudze pirms mačiem. (Vienīgi aizkari netika dedzināti.) Bija tik sasareibuši, ka aizmirsa Rīgas viesnīcā uzvarētājiem dāvāto Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvāto krāšņo balvu – sudraba šķīvi. (To variet aplūkot fotogrāfijā pie iepriekšējā raksta.) Balva līdz ar aizvainojumu tika nogādāta Lietuvas vēstniecībā: kopā ar indīgu komentāru par labu basketbolu, toties sliktu uzvedību.

Mājupceļā lietuvieši, pārbraucot savas valsts robežu, piedzīvoja tādu sagaidīšanu, kādu Eiropas sportisti nevienā citā valstī vēl nekad un nekur nebija saņēmuši. Virs vilciena, kurā brauca uzvarētāji, riņķoja divplāksnis, kaisot ziedu klēpjus. Katrā lielākā stacijā basketbolistus sagaidīja pilsētas galva, klājot sārtu grīdsegu zem varoņu pēdām. Tirgotāji dāvināja savas preces, labas Mančesteras vadmalas baķus ieskaitot. Meičas tvīka cerībā, ka kādam izcilniekam ievajadzēsies viņu jaunavu vainadziņus...
Tā nu varam gluži droši apgalvot, ka basketbola pašreizējais un ilggadējais Lietuvas nacionālā svētuma statuss pirmo reizi iezīmējās kopš sacensībām Rīgā, 1937. gadā.

Savukārt 1939. gadā, pēc 3. Eiropas basketbola meistarsacīkstēm Kauņā, Latvija gandrīz pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Lietuvu. Par to, kā lietuviešu laika tiesnesis nokrāpa mums uzvarai nepieciešamās sekundes, jau rakstīju. Fakts bija tik acīmredzams, ka, saņēmis aculiecinieku ziņas, Latvijas Sporta komitejas ģenerālsekretārs Aleksandrs Rumba no Rīgas zvanīja Latvijas valstsvienības vadītājam Valdemāram Baumanim un lika atstāt Kauņu, protestējot izstājoties no sacensībām. Baumanis no tik pārsteidzīga soļa atteicās. Tad Rumba pats steidzās uz čempionāta norises vietu – un tomēr nepanāca Latvijas izlases prombraukšanu. Tagad, pēc tik daudziem gadiem, varam situāciju novērtēt vēsprātīgi: kas tad bija labāk un pareizāk? Goda pēc piepūsti vaigi un izstāšanās no Eiropas labāko basketbolistu sabiedrības, vai godpilnā otrā vieta kontinenta meistarsacīkstēs?

Atskaņas gan skanēja vēl labu laiku. Diplomātiskās attiecības tomēr, kaut šaurā diedziņā, saglabājās, taču jebkādi sportistu kontakti ar Lietuvu pārtrūka.
Nelielu gandarījumu sarūgtinātajiem basketbolistiem deva sporta lietu vadītāja Alfrēda Bērziņa oficiālais demaršs Lietuvas valdībai, kuru atstāstīja “Sporta Pasaule”:
“Latvija pagaidām spiesta pārtraukt visus sakarus ar Lietuvas sportistiem, kamēr lietuvju sporta vadība nedos garantiju, ka latvju sportisti turpmāk Kauņā varēs uzstāties apstākļos, ko respektē visas kulturelās pasaules sportisti savstarpējās sanāksmēs un sacensībās. Katrs zina, ka šīs attiecības pēdējā laikā tādas nav bijušas, un vēl nepatīkamāk tas, ka Eiropas meistarsacīkstēs Kauņā šis fakts ir atklāti nodemonstrēts gandrīz visas Eiropas priekšā…”

Un tās nepavisam nav visas nepatikšanas, kādas mums radījuši dienvidu kaimiņi. Ja jau agrāk pieminēju Latvijas rekorduzvaru pār Lietuvu 1935. gadā ar 123:10, tad taisnīgi un patiesīgi būs pieminēt arī to kaunu, kuru mēs paši sev sagādājām 1993. gada 17. novembrī – atkal tajā pašā Kauņā. Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē mums nācās nosarkt par mūsdienu basketbolā graujošu sakāvi: 65:108. Nespējām sakārtoties, jo galvenais treneris Armands Krauliņš tajos gados deklarēja: „Tā nav mana izlase, tā ir Latvijas izlase”, un ar visiem labākajiem tālaika basketbolistiem aizbrauca interesantā turnejā pa Ameriku. Mājās palicēji – izlases otrais vai pat trešais sastāvs ar treneri Zvirgzdiņu kā ķīlnieku, darīja, ko varēja. Bet varēja vienīgi to, ko rāda skaitļi.

Tomēr pienāca tāpat mums saldais atmaksas brīdis. 2001. gada Eiropas meistarsacīkstes notika arī... Āzijā, Turcijas pilsētā Ankarā. (Turcija, raugi, izvietojusies divos kontinentos – arī Eiropā tai pieder neliels nogabals ar Stambulas pilsētas lielāko daļu). Un tur latvieši brāļiem lietuviešiem pagalam sabojāja labās medaļu cerības. Abas brāļu tautas tikās cīņā par vietu ceturtdaļfinālā, un Latvija aizsūtīja sava spēka apziņas pārņemtos leišus mājās tā, lai nebūtu vietas runām par laimes spēli – pārliecinoša uzvara ar 94:76. Tiem laikiem liels pārsteigums un prieks. 2003. gada kontinenta meistarsacīkstēs piekāpāmies Lietuvai par pusmata tiesu: 91:92, bet turpmāk vairs oficiālās spēlēs neesam tikušies.
Arī tagad Lietuvā gaidāmajās Eiropas meistarsacīkstēs pārskatāmā perspektīvā Lietuvu priekšā vēl neredzam. Bet – kas zina?...

Toties pirmā spēle Lietuvā nupat mums ir ar Franciju. Valstskomandu, kura jau kopš basketbola sākumiem pieder pie Eiropas basketbola grandiem; sabiedrības, kurā mēs pēc neatkarības atgūšanas kā nespējam, tā nespējam atgriezties.
Toties pirms kara mēs ar francūžiem pratām tikt galā. Sešās savstarpējās spēlēs Latvijas valstskomanda izcīnīja piecas uzvaras, tai skaitā arī ar 52:14 1938. gadā Rīgā.
1992. gadā olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Francijas izlase bija to vidū, kas aizšķērsoja Latvijai tālākceļu uz spēļu galveno arēnu – 83:90. Pēdējo reizi oficiālā spēlē ar francūžiem spēkus esam samērojuši 2003. gadā Grenoblē, kad tika zaudēts ar 78:96. Citkārt dažādās tikšanās reizēs un turnīros spēku attiecība bijusi ar divām uzvarām un trim zaudējumiem.
Mūsdienu apstākļos vairs nevar teikt, ka jebkuri sāncenši iespējami kā pelēkais zirdziņš. Un tomēr: pie laba basketbola ikviena spēle ir kā jauns mākslas darbs. Interesanti – par ko priecāsimies Lietuvas galerijās?