Kad vīri bija lieli...

Ja kāds vēl nezināja par basketbola nozīmi Lietuvā, tad tāds varēja ar acīm un ausīm par to pārliecināties nesen Rīgā, pasaules U-19 meistarsacīkšu laikā, kad leišu desants gavilēdams cilāja Arēnas Rīga jumtu. Mazliet iztēles – un variet iedomāties, kas tad notiek Lietuvā, kad spēle rit „uz nažiem”...
Bezkaislīgā statistika skopi vēsta: 1935. gadā Ženēvā pirmo Eiropas čempionātu kopumā vēroja 10 tūkstoši skatītāju, 1937. gadā Rīgā jau bija 30 tūkstoši interesentu, bet 1939. gadā Kauņā – oho! – veseli 100 000! Lietuvieši bija pirmie, kas īpaši basketbola meistarsacīkstēm uzbūvēja jaunu, lielu sporta halli Kauņas Zaļajā kalnā – tā arī turpmākajos ilgajos gados piedzīvojusi neaizmirstamus basketbola mirkļus un darbojas vēl šo baltu dienu. Mūsu dienvidu brāļi ir lādzīgi un viesmīlīgi, labprāt uzņem viesus un rīko burziņus (arī sportā), bet – līdz brīdim, kad ir jācīnās par panākumu, jāpierāda savas tautas pārākums. Tad uzvarai visi līdzekļi šķiet labi un tiek likti lietā...

Latvijas basketbola izlase toreiz piedzīvoja savu sporta vēsturē vissāpīgāko un visvērtīgāko zaudējumu, kura cena bija Eiropas meistaru tituls.
Gandrīz visi klātesošie bija vienisprātis: pirmā vieta (zelta medaļas tolaik vēl nedalīja) izšķirsies mājnieku un Latvijas valstskomandu cīņā. Pirmais Eiropas čempions pret otro Eiropas čempionu.
Kā jau klājas, sacensība aizritēja pie sīvas un līdzīgas spēkošanās, līdz tās beigās leišu tiesneši pie galdiņa laiku ievilcināja tik ilgi, līdz viņu līderis, no Amerikas atbraukušais milzis Prans Ļubins iemeta izšķirīgo grozu.
Tas vis nebija liktenis. Tā bija palaidnība.

Lūk, ko par spēli (kurā Latvija ik pa brīdim bija, kaut nelielā, tomēr vadībā) atcerējās Latvijas izlases spēlētājs Jānis Graudiņš:
“Spēle tuvojās beigām, bijām 36:35 vadībā un atlika pāris sekundes. Bumba bija Ārenam, viņš skatījās uz tiesnešu galdu, gaidīja beigu signālu. Treneris Baumanis bija piecēlies un sauca: “Laiks, laiks!” Zālē bija neaprakstāms troksnis. Ārens it kā saprata, ka spēles laiks beidzies un lielā priekā meta bumbu gaisā uz lietuviešu groza pusi. Kāds no lietuviešu spēlētājiem to satvēra, momentāni piespēlēja Ļubinam, kura metiens bija precīzs. Grozu ieskaitīja, un Lietuva uzvarēja ar 37:36 (15:17). Laiku ņēma ar rokas hronometru.”
Sava tiesa vainas gan pienākas arī Latvijas basketbolistiem pašiem. Ja visas spēles laikā no mūsu labā 15 piespriestiem soda metieniem cauri groza stīpai izsprūk tikai divi, tad patiešām varam plēst matus un rēķināt: vēl tikai divas izmantotas iespējas, un ne viens velns ne Ļubins mums galā neko nevarētu padarīt.
Viens no Lietuvas basketbola veterāniem pārdesmit gadus pēc šā notikuma toreizējam Latvijas izlases dalībniekam Alfrēdam Krauklim atzinās: jā, mēs pēdējo minūti izstiepām tik, cik vajadzēja uzvarai. Tieši Fredis bija tas spēlētājs, kurš 10 sekundes pirms liktenīgās spēles beigām zem groza pret leišu milžiem izcīnīja to Latvijas viena punkta pārākumu.
Šo rindu rakstītājam pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija iespēja satikt Pranu Ļubinu kā Baltijas basketbola veterānu turnīra viesi.
--Kā tad īsti bija: vai turējāt to pulksteni ciet, kamēr paspēji iemest?
Prans, pēc ilgas pauzes, ar viltīgu smaidu:
--Un kā gan tu domā?!
Es domāju, ka turēja gan – jo hronometrs taču tikšķēja leišu tehniskā soģa rokā. Tehniskos darbiniekus čempionāta apkalpošanai nodrošināja sacensību rīkotāji…

Prologu dažkārt izspēlē pat basketbolā, turklāt vairāku gadu ilgumā…
Basketbola pirmsākumos divdesmitajos un trīsdesmitajos gados mums sīvākās cīņas bija ar igauņiem, lietuvieši vēl necik neturēja līdzi. Vēsture zina pieminēt pat tādu kuriozu, kā Latvijas uzvaru pār Lietuvu ar 123:10 (59:4) 1935. gada 19. janvārī Rīgā. Taču pēc 1936. gada olimpiskajām spēlēm, kurās ASV izlases sastāvā spoži spīdēja Prans Ļubins, leiši sauca zem neatkarīgās valsts karoga savus Amerikas tautiešus. Un šie patriotiski atsaucās, bez Ļubina okeānu pārbrauca un Lietuvas izlases seju kategoriski izmainīja arī Jurgelis, Budrjūns, Ruzgis un Kraučūns. Pilns pamatpiecnieks. Pēc stingriem kritērijiem šos sportistus pat būtu jāpieskaita profesionāļiem – un kā tādi viņi amatieru meistarsacīkstēs nemaz nedrīkstētu piedalīties.
Notika vēl citas nopietnas nesaprašanās. Laikraksts “Sporta Pasaule” 1939. gada 6. maijā pirms turnīra rakstīja:
“Kad 3. Eiropas basketbola meistarsacīkšu rīkotāja Lietuva mums paziņoja turnīra izcīņas noteikumus, tad ļoti pārsteidza pants, ka “spēlētāju augums neierobežots”. Šiem vārdiem bija ļoti bagātīgs un izšķirošs saturs, jo viņi noskaidroja, ka … varēs piedalīties arī spēlētāji, kam augums pārsniedz 190 cm robežu un kam Starptautiskais basketbola vadības kongress 1936. gadā liedza līdz turpmākam piedalīties starptautiskos sarīkojumos, ja pretinieki nevienojas. … Sākot ar 1938. gadu visas valsts sacīkstes tika absolvētas bez divmetrinieku līdzdalības. LBS šai sakarībā prasīja paskaidrojumus FIBA. Tās ģenerālsekretārs Džonss atrakstīja, ka tiešām – 3. Eiropas meistarsacīkstēs var piedalīties visi spēlētāji – bez auguma ierobežojumiem. Džonss šo apstiprinājumu balsta, ka arī 2. Eiropas meistarības turnīrā Rīgā bijis atļauts spēlēt divmetriniekiem, un ka Berlīnes kongresa lēmums attiecoties tikai uz olimpiskām spēlēm.”
Burtiski piecas minūtes pirms starta Kauņā notika FIBA prezidija sēde, kurā balsoja par priekšlikumu: noskaidrot Eiropas meistarus divās grupās: neierobežoto augumu grupā un grupā līdz 190 auguma centimetriem. Par to nobalsoja Lietuva, Igaunija, Itālija un Ungārija, pret bija Latvija un Polijā, atturējās Francija.
Pēdējā brīdī tika mainīts arī spēļu kalendārs. Iepriekš tas paredzēja, ka Latvijai 21. maijā jāspēlē ar Spāniju, taču Lietuva izmantoja savas rīkotāju priekšrocības un vēlējās turnīra pirmajā spēlē stāties pretī Latvijai kā nopietnākajai sāncensei par Eiropas meistara titulu. Tā tas arī notika. Iznākums mums zināms. Un nav ko ļaunvēļiem daudzināt par leišu vienalga noteikto un pelnīto pārākumu – raugi, Latvija vēlāk vēl zaudēja Igaunijai (25:26), bet Lietuva uzveica visus pārējos. Ja mājniekiem un mums galu galā būtu pa vienam zaudējumam, tad spēkā stātos savstarpējās cīņas iznākums – un tam vajadzēja būt par labu Latvijai, kura tad arī kļūtu par divkārtēju kontinenta čempioni…
Bet tā pirmā tika Lietuva, otrā palika Latvija, bet trešo vietu ieguva Polija (kuru uzveicām ar 43:20). Piedalījās pavisam astoņas valstskomandas – kā visos trijos pirmskara čempionātos. Vienīgi pirmajā spēles ritēja pēc olimpiskās sistēmas (zaudētājs izstājas), bet turpmāk katra komanda tikās ar katru. Eiropas meistarsacīkstes bija vēsturē pirmais oficiālais turnīrs, kuru rīkoja FIBA.

Kā vājš mierinājums Latvijai toreiz par otro vietu pienācās Eiropas čempionu tituls ierobežoto augumu grupā – par kuru tagad atceras vienīgi sporta vēsturnieki un statistiķi. Mums nebija par 190 cm garāku spēlētāju, garākie – Šmits un Melderis. Drīz pienākušā Pasaules kara apstākļos par tādu ierobežotu konkurenci un tās iespējamiem tituliem pagalam aizmirsa, līdz sešdesmito gadu beigās tās valstis, kurās supergarie vīri nepaauga, centās mazo iespējas atdzemdināt. 1969. gadā Spānijā pat notika par pasaules meistarsacīkstēm ierobežoto augumu grupā nodēvēts basketbola turnīrs. Man pārskatāmā vēsture diemžēl nav saglabājusi ziņas par tā norisi un uzvarētājiem – un tas vien liecina par pilnīgu intereses trūkumu šim pasākumam basketbola aprindās.
Bet 1939. gadā Eiropai jau nāca virsū citi kreņķi: pēc trim mēnešiem sākās Otrais pasaules karš…

Latviešu Eiropas basketbola zelts

Eiropas vīru basketbola meistarsacīkstes iesākās 1935. gadā Ženēvā ar Latvijas izlases uzvaru. Padomju basketbola vēsturnieki šo faktu manīgi slēpa, nepublicēja.
Pēc kara, padomju okupācijā, latvieši Eiropas meistarsacīkstēs varēja piedalīties vien PSRS izlases sastāvā.
Pirmais tad kontinenta meistarsacīkstēs cīnījās Gunārs Siliņš 1953. gadā, Maskavā kļūdams par Eiropas čempionu.
Vēl Eiropas meistarsacīkstēs okupācijas laikā 50-tajos un 60-tajos gados startējuši un zelta medaļas krājuši: Jānis Krūmiņš, Maigonis Valdmanis , Valdis Muižnieks – visi divreiz, pa reizei – Oļģerts Jurgensons un Visvaldis Eglītis.
1981. gadā par Eiropas čempionu kļuva Valdis Valters. Toreiz viņu atzina arī par labāko kontinenta basketbolistu.
Kad atgriezīsies latviešiem TIE laiki?