Olimpiskais arhīvs. 2006. gads. Madara Līduma: "Es jau sen biju to pelnījusi!"

”Mēs zinājām, ka būsim tam gatavi. Vienkārši pārāk daudz par to "nečivinājām"," bez bravūras, taču ar gandarījumu atzīst Latvijas biatlona dāmu treneris Māris Čakars, kārtējā treniņa laikā pa brīdim sakoncentrējot uzmanību uz savu padoto sekmēm ugunslīnijā. Madaras Līdumas sniegums olimpiskajā debijas reizē, 15 kilometru distancē reāli cīnoties par vietu sešniekā un paliekot tikai divu precīzu šāvienu attālumā no goda pjedestāla, pagaidām ļoti daudziem ir šo spēļu patīkamākais pārsteigums. Kamēr saceltās ažiotāžas iespaidā dažs Latvijā pat iegādājās jaunu televizoru, lai pienācīgi varētu noskatīties turpmākos startus, "Sporta Avīze" aicināja Madaru uz garāku sarunu. Tās laikā galda pretējā pusē sēž simpātiska, dzīvespriecīga un interesanta meitene, kurai kabatā jau ir ekonomistes diploms un nav satraukumu par to, kā dzīvot tālāk pēc sporta karjeras beigām. Karjeras, kas, domājams, tikai tagad sākusi uzņemt apgriezienus.

- Atzīsties godīgi - pašai nemaz, nemaz nebija pārsteigums par savu rezultātu?
- Es jau sen biju to pelnījusi! Protams, ņemot vērā, kā man bija gājis iepriekšējos Pasaules kausa posmos, neko tādu nebiju gaidījusi. Turklāt vismazāk jau 15 kilometros. Negaidīju arī pēc finiša. Pie sevis padomāju: četras kļūdas - tātad būtu baigi labi, ja iekļūšu punktos. Taču pašai bija baigais gandarījums, jo zināju, ka labāk tajā dienā nostartēt nevarēju.

- Vai vēlāk nepielavījās tā doma: ja būtu divas kļūdas mazāk...
- Nē. Tāpēc jau tas ir biatlons. Kā saka Krievijas biatlonists Sergejs Čepikovs: "Ar to jau tas arī interesants." Protams, varēju "neiešaut" abas kļūdas guļus, taču tikpat labi vairāk savākt stāvus vai arī kļūdīties kaut kur citur. Protokolā, protams, vienmēr apskatos, taču šādi nekad nerēķinu. Tad jau visiem sportistiem pietrūkst pa vienam šāvienam un beigās visiem pienākas medaļas. Es esmu apmierināta ar to, ko sasniedzu.

- Ar kādiem mērķiem tu brauci uz savām pirmajām olimpiskajām spēlēm?
- Lai nebūtu sajūtas, ka mačs nobraukts "pa tukšo", parasti mērķis ir iekļūt punktos, un tāda doma man bija. Taču galvenais, ko vēlējos un vēlos joprojām - beidzot precīzi izšaut. Jo patiesībā ir tā obidno, kad tu slēpo, slēpo un slēpo, bet tad aizšauj garām un atkal - kaut kāda sešdesmitā. Šajā sezonā punktos "biju iebraukusi" tikai vienreiz, kad iedzīšanā Osrblī pakāpos no 37. uz 25. vietu, taču mērķtiecīgi un ļoti nopietni gatavojāmies Turīnai. Pagājušogad šeit bijām uz Pasaules kausu, un arī viss sagatavošanās posms un kalnu nometnes bija saplānotas tā, lai maksimālā forma tiktu sasniegtu olimpiskajās spēlēs. Tagad neņemos spriest, vai viss izdevies.

- Tev šīs spēles vairs nevar būt neveiksmīgas nekādā gadījumā!
- Jā, domāju, ka savu rezultātu esmu sasniegusi. Man pat nevajadzēja neko pierādīt nevienam citam - bija sajūta, ka vajag pašai priekš sevis. Pati zinu, cik daudz treniņos esmu strādājusi un cīnījusies, bet vienmēr kaut kas nesanāca. Un kad beidzot sanāk - patiešām ir gandarījums. Ne tikai sportā, bet arī vispār dzīvē - manuprāt, tas ir labs pierādījums, ka šāds darbs nepaliek bez rezultātiem. Kaut kad tas atnāk atpakaļ.
- Vai, ja neskaita 15. vietu pasaules čempionātā, lielajos mačos kādreiz biji atradusies tik tuvu pirmajām vietām?
- Pasaules kausā Rūpoldingā uz stāvus šautuvi atnācu kā līdere, bet, kad aizšāvu četras garām, pat iedzīšanā netiku... Zini, kāda bija sajūta?!
- Varu iedomāties.
- Nezinu gan, vai vari... Smejas.

- Tomēr nav tā, ka šajā sabiedrībā esi ielēkusi pēkšņi un pirmoreiz.
- Uz kājām diezgan labi skrēju jau pagājušogad, un posmā pirms Ziemassvētkiem man slēpošanā bija 11., sestais un devītais rezultāts. Šeit 15 kilometros sanāca tā, ka diezgan ātri arī izšāvu, līdz ar to laiks beigās sanāca tik labs piektais. Tagad kāds varbūt joko, ka nezin ko esmu ieēdusi, ka tā skrienu, taču tie noteikti nav cilvēki, kas seko līdzi biatlonam. Nav tā, ka es visu laiku būtu braukusi ar piecdesmitajiem, sešdesmitajiem laikiem, bet te pēkšņi sākusi skriet citiem pa priekšu. Slēpošana man jau trešo gadu padodas diezgan labā līmenī. Protams, tik tuvu vēl nebiju bijusi, taču šeit ļoti labi sanāca tas, ka distancē gāju kopā ar vācieti Katiju Vilhelmu, kas startēja vienu numuru aiz manis. Trešajā aplī viņa mani noķēra, un tālāk gājām kopā. Pret viņu trasē tomēr ir lielāks respekts, un, aizbraucot aiz viņas, pavērās labākas iespējas. Vilhelma visus dzina nost no ceļa, un viņu arī laida. Man atlika tikai turēties viņai līdzi. Ja pati sāktu bļaut, lai laiž mani garām, kāds varbūt paklausītu, taču pārsvarā dabūtu slēpot slalomā. Patiesībā ar visu to, kā tur abas mocījāmies, man nepavism nešķita, ka beigās varētu būt sanācis kāds baigais hods. Kad pēdējā aplī Vilhelma jau bremzēja divos līkumos un, braucot no kalna, kāpa špūrē, sapratu, ka arī viņa jau ir "gatava". Bet pārējām laikam gāja vēl smagāk.\

- Tātad ar visiem šiem skaļajiem uzvārdiem - visām krievietēm, vācietēm, norvēģietēm - slēpot ar viņām līdzīgi tev ir norma, un nevienu garām nelaid?
- Es laižu garām arī čaiņikus, ja viņi prasa man ceļu! Smejas. Ja pati braucu ceturto apli, bet aiz muguras nāk kāds, kurš - tikai pirmo un kam spēka vēl ir daudz vairāk, manuprāt, tas ir tikai loģiski, un man ar to nav problēmu. Viss atkarīgs no sajūtām. Es cienu daudzas sportistes, bet tāpēc vien viņām aiz muguras neslēpošu, ja jutīšu, ka varu būt ātrāka.

- Vidējais vecums, kas sieviešu biatlonā ir brieduma gadi, laikam skaitās ap 26-28 gadiem. Tev līdz tam vēl diezgan patālu, un vēl esi samērā "zaļa".
- Vairākas no tām meitenēm, ar kurām kopā par desmitnieku skrējām junioru vecumā, tagad ir arī šeit un startē Pasaules kausos. Domāju, no sava vecuma meitenēm man ir vieni no labākajiem rezultātiem. Vēl ir baltkrieviete Maņkova, čehiete Rezlerova, francūziete Pereto - visas esam vienaudzes. Tā mums visām apmēram līdzīgi arī iet - kādreiz punktos, kādreiz ārā, citreiz augstāk, citreiz pa apakšu.

- Viss notika pakāpeniski, vai tomēr bija kāds noteikts brīdis, kad saprati - sapņu griesti vairs nav tikai cīņa par trīsdesmitnieku?
- Atceros, ka 2003. gadā man bija uzlikts noteikums: lai mani paņemtu uz pasaules čempionātu pieaugušajiem, bija jāizcīna vieta sešniekā junioru čempionātā. Visiem tas šķita tik nereāli, ka tas ar vieglu roku tika ierakstīts visos papīros, taču, kā par brīnumu, toreiz to sesto vietu sprintā patiešām arī izcīnīju. Toreiz federācija man ceļu neapmaksāja, taču treneris dabūja naudiņu no armijas un uz čempionātu aizbraucu. Atceros, man tā vairāk bija vienkārši kā balva, tāpēc skrēju un ne par ko nesaspringu, taču beigās pat tiku piecdesmitniekā, kas kvalificējās iedzīšanai. Tajā čempionātā izcīnīju divas 48. un vienu 56. vietu un sajutu, ka varu slēpot arī šajā sabiedrībā.

- Savas pirmās olimpiskās spēles tu vairs neuztvēri kā balvu?
- Nē, šīm sacensībām gatavojos patiešām nopietni. Pat neaizgāju uz spēļu atklāšanas ceremoniju, kaut gan labprāt būtu gribējusi. Tas vienkārši ir tāds izaicinājums. Gribu zināt, kas man sanāk, ja pievēršos šai lietai maksimāli. Citādi taču es to nekad neuzzināšu.

- Vājais punkts joprojām ir šaušana.
- Es zinu, kur ir mana problēma. Es esmu maksimāliste, un, kad man gribas iešaut desmitniekā, nevis tikai astotniekā, tad 99 procenti, ka ne tikai nebūs desmitnieka, bet būs ārā pavisam. Kad skrien treniņā, par precizitāti var neuztraukties. Nu, aizšauj garām vienu - tas nekas, slēpo aplīti, un būs nākamā šautuve. Tad nākamā un vēl nākamā. Turpretī sacensībās tev ir dota tikai viena iespēja - viena konkrēta šautuve. Protams, ka tad gribas iešaut un pastiprināti pie tā piedomā! It kā jau saprotu, ka nevaru iešaut labāk, nekā reāli šauju, arī to, ka man nevajag to desmitnieku un pilnīgi pietiek ar astotnieku. Viss jau slēpjas galvā. Pati labi zinu, ka varu iešaut, taču mačos valda savi likumi.

- Varbūt - ar gadiem?
- Bet tu saproti - gribas jau uzreiz! Smejas. Kad jūti, ka patiešām vari paslēpot, liekas - kas gan tur liels. It kā atliek tikai piecas reizes nospiest ar pirkstiņu, un būs labi...

- Vai vispār ir gadījies Pasaules kausa posmos sašaut bez kļūdām?
- Sacensībās "pa nullēm" neesmu izšāvusi nevienu reizi mūžā Cēsu pilsētas svētku ietvaros ir tāds parka mačs - vienkārši šovs skatītājiem. Šovasar finālā pirmoreiz izšāvu divas nulles. Smejas. Liekas, toreiz aiz prieka palēcos gaisā un finiša apli varēju veikt soļos. Tā pagaidām arī ir mana vienīgā reize bez kļūdām šaušanā. Piemēram, pagājušogad šeit, Čezānas trasē, "piecpadsmitniekā" aizšāvu garām astoņas reizes, bet sprintā - septiņas. Vismaz biju rekordiste.

- Paklau, bet šaušana - tā taču principā ir "veču" izklaide. Kāpēc tieši biatlons, nevis vienkārši slēpošana vai, teiksim, mākslas vingrošana?
- Laikam jau dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Es uzaugu Gulbenē, kur nebija mākslas vingrošanas. Vai, piemēram, daiļslidošanas, ko es pati ļoti gribētu! Smejas. Daiļslidošana bija mans bērnības sapnis, un vēl tagad skatos - man šausmīgi patīk. Es zinu, ka nekad nevarētu, bet pasapņot taču nav aizliegts. Sāku ar to, kas bija pa rokai - skolā fizkultūras skolotāja mīļākais sporta veids bija slēpošana. Trenējās arī mans brālis, kurš paņēma mani līdzi vispirms uz treniņu, tad - nometni. Un, kad tev vēl nopērk slēpes Nekad nedrīkst pirkt bērnam dārgas slēpes! Tas ir pilnīgi aplami! Smejas.

- Bet skaties, kas sanāk - desmitā vieta olimpiskajās spēlēs!
- Jā, bet zini, cik bija grūti?! Smejas. Ne jau visu laiku ir olimpiskās spēles. Šautene? Ir tādas jauniešu olimpiskās dienas, kas notiek reizi divos gados. Vienu gadu kaut kā mainījās nolikums un sanāca, ka sava vecuma dēļ distanču slēpošanas mačos piedalīties nevarēju. Taču biatlona programmā bija jauktā stafete - divas meitenes un divi puiši. Kaut kā sakrita, ka vienas meitenes pietrūka, un, tā kā savā vecuma grupā skaitījos laba slēpotāja, tad nolēmu pamēģināt. Toreiz ar kādām sešām kļūdām vienalga ieskrēju pirmajā pusē. Ja vēl būtu bijis līdzi treneris, domāju, būtu pat labāk.

- Vai kādreiz esi ņēmusi rokās ieroci arī ārpus biatlona?
- Nē, nē - tā nav kāda mana vājība, bez kuras nevarētu dzīvot. Šauteni ņemu tikai reizēs, kad jāiet uz treniņu, un arī tad ne vienmēr.

- Jau pieminēji izaicinājumu, ar kādu brauci uz šīm olimpiskajām spēlēm. Biatlons vispār - cik tas tev ir nopietni?
- Par 110 procentiem. Kopš pabeidzu augstskolu, man ir tikai biatlons. Tāpēc arī negāju tālāk mācīties. Kamēr studēju, tam veltīju diezgan daudz sava laika un enerģijas, un jāatzīst, ka reizēm bija grūti visu apvienot. Taču tagad vismaz esmu ieguvusi izglītību, kaut kāda drošība dzīvē jau ir, bet priekšā bija olimpiskās spēles - tā, manuprāt, ir iespēja, kuru savā dzīvē sapņo piepildīt ikviens sportists. Kādēļ gan ne, ja reiz jūti, ka sanāk pietiekami normāli. Tad arī nolēmu uzzināt, kas man sanāks, ja es veltīšu sevi tikai sportam. Baigi interesanti taču!

- Vai nav žēl garām palaisto tusiņu?
- Īsa pauze. Nē, nē - nav žēl.

- Nemaz, nemaz?
- Smejas. Nē. Domāju, es tāpat pietiekami paspēju patusēties. Neesmu jau arī galīgi tāda, kas nekur neiet un neko nedara.

- Esi domājusi par to, ko vispār vēlies sasniegt sportā? Kļūt par olimpisko čempioni? Sašaut "pa nullēm"?
- Protams, par to es varu pasapņot - ka mans skaistākais mirklis dzīvē būtu, kad es pati stāvētu uz pjedestāla olimpiskajās spēlēs, skanētu Latvijas himna un visa Latvija raudātu kopā ar mani. Smejas. Ja nopietni, es parasti vairāk vados pēc sajūtām. Ja zinu, ka esmu izdarījusi visu, ko varēju, tad, manis pēc, var būt 81. vieta no 82 - man nav problēmu iet un skatīties cilvēkiem acīs. Pati zinu, kā esmu trenējusies, ko upurējusi, kādus dubļus bridusi un caur kādiem sviedriem un asarām man tas viss ir nācis.

- Tu esi no sportistiem, kas izsitušies vairāk ar dotībām, vai tomēr ar darbu?
- Esmu pilnīgs darbarūķis. Protams, droši vien, ka kaut kādas dotības uz slēpošanu un izturību man ir - pavisam bez tā jau nevar. Tomēr tāda sportiska ģimene - gan jau Māte Daba un mani vecāki arī tur mazliet pie vainas. Smejas. Taču citādi man viss nācis tikai ar darbu - īpaši jau šaušana. žimene? Sporta superaktīvists mums ir brālis - viņš pat ģimenes spartakiādes vasarās rīko! Smejas. Tad arī sanāk, ka mamma zvana uz nometni un stāsta: "Normis palicis pavisam traks, šobrīd sarīkojis triatlonu!" Un pēc tam raud, ka viņam "neejot" velosipēds, jo esot zaudējis kādam no saviem čaļiem Arī mamma atzinās, ka savā laikā esot slēpojusi, taču to viņa izdarīja tikai tad, kad jau piecus gadus pati trenējos.

- Cik dzirdēts, treneris jūs izdzenā diezgan pamatīgi.
- Nu, treniņos neviens žēlots netiek. Kaut gan patiesībā jau esam tik lielas meitenes, un ar mietu blakus vairs nav jāstāv. Ir pat gadījušās reizes, kad trenerim nācies mani piebremzēt, sak - tev pēc trim nedēļām sākas sezona, un rīta rosme vairs nav jātaisa 40 minūtes... Šajos gados tik daudz jau strādāts, ka apmēram pati jūtu, kas un kad man vairāk nepieciešams. Agrāk gan bija tā, ka visu darīju pēc konkrētajiem norādījumiem. Ja bija pateikts, ka jāskrien 45 minūtes, tad gāju un skrēju tieši 45 minūtes, un, kamēr tur vēl piecas sekundes bija palikušas, malā negāju - kaut vai turpināju riņķot ap stabu. Tagad iekrājusies pietiekami liela pieredze, lai organisms pats pateiktu priekšā - vajag tās 45 vai tomēr šodien pietiek ar 25 minūtēm. Vairs nav tā, ka treneris pasaka un es tikai daru - mums jau veidojas tāda kā diskusija un treneris reizēm paprasa arī manu viedokli.

- Paies Turīnas spēles, beigsies šī sezona, un būs jāpieņem lēmums - palikt un cīnīties vēl četrus gadus vai virzīt dzīvē citas prioritātes.
- Godīgi pateikt? Labi, pastāstīšu, ko es domāju. Patiesībā patlaban es par to vispār nedomāju - man vēl jānoskrien šīs pirmās spēles. Taču godīgi varu pateikt, ka līdz šim tas viss balstījies tikai uz entuziasmu un idejas vārdā. Esmu trenējusies kā tāds fanātiķis, goda vārds. Kā saka mamma, redzot kā man iet: ja būtu viņas griba, viņa mani ieslēgtu mājās un vispār vairs nelaistu nekur ārā. Par laimi, man ir ļoti demokrātiska ģimene, kas mani atbalsta jebkurā variantā. Katrā ziņā man jau ir 23 gadi, esmu pabeigusi augstskolu un neesmu vairs nekāda maza meitenīte - man vairs negribas, lai mani tā čakarē no visām pusēm. Parakstīties vēl uz četriem gadiem - tas tomēr ir ļoti nopietns lēmums. Protams, ka sirds man saka "jā". Jūtu, ka savu potenciālu vēl neesmu realizējusi - vēl neesmu sasniegusi savus griestus. Zinu, ka varu vairāk. Taču turpināt skriet kā ar pieri sienā arī negribas.

- Ir jūtams, ka esat vīriešu komandas ēnā un saņemat daudz mazāk uzmanības?
- Protams, ka prioritāte ir vīriešu komanda. Kaut gan, ja tā paskatās, kopš junioru vecuma mani rezultāti svarīgākajos mačos laikam vienmēr bijuši augstāki. Pēdējos divus gadus federācija gan mēģina atbalstīt, taču pie tā visa esmu jau tā pieradusi, ka patiesībā vairs nemaz neizjūtu. Bada nāvē nemirstam, lai gan, ja nebūtu trenerim visādu labo onkuļu, nekā nebūtu arī mums. Cerams, pēc Turīnas spēlēm kaut kas pamainīsies. Prieks, ka cilvēki Latvijā tagad vismaz zinās, ka mums ir ne tikai biatlonisti, bet arī biatlonistes - varbūt kāds pamanīs, ka mums ir arī meitnes smejas.

Ilmārs Bricis par Madaras Līdumas startu: Super! Tiešām prieks par viņu. Vismaz vairs nav tā, ka Latvijas biatlons beidzas tad, kad slikti nobraucis Bricis, un ir uz viļņa tikai tad, kad izdodas uzrādīt kādu labāku rezultātu. Vienmēr labi, kad visas cerības nav jāliek tikai uz vienu.