Kā Šupleru Jūlis šosezon rotēs aizsargus

Atgādināšanai – pirmo „Dinamo” spēli izbraukumā pret Sanktpēterburgas SKA komanda sev neraksturīgi aizvadīja ar sešiem aizsargiem uz beņķa (esot jaunā aizsargu trenera Viktora Ignatjeva un Ozoliņa pirksts (mēle)). Aizsargi kārtojās šādos kāšos: Sandis Ozoliņš – Oskars Cibuļskis, Arvīds Reķis – Krišjānis Rēdlihs, Rodrigo Laviņš – Guntis Galviņš. Komanda spēli uzvarēja pagarinājumā ar 5:4, bet nākamajā izbraukuma mačā pret Novokuzņeckas „Metalurgu” divi no pretinieku uzbrucēju neitralizētājiem, neņemot vērā teicienu par to, ka uzvarētāji sastāvu nemaina, bija tribīnēs, savu vietu dodot citiem. Kuriem un kāpēc?

Pret Novokuzņecku „atpūtās” Laviņš un Rēdlihu dinastijas vecākais –Krišjānis. Par ko? Noguruši, slikti spēlēja, treneri grib veikt sastāva rotāciju, pastāvīgi mainot aizsargus (šāda prakse reizēm piedzīvota arī citos sporta veidos, ja par daudz ir ārzemnieku, un arī šāda versija no Latvijas hokeja lielkluba puses tika dzirdēta pirms sezonas)? Ar ko viņus Sibīrijā nomainījušie labāki?

Pirmssezonas sarunās varbūt nemanīta garām paslīdēja vēl kāda frāze par to, ka īstais aizsarga mērs ir lietderības koeficients. Ja aizsargi, kuru tiešais uzdevums ir sargāt vārtus, pēc, piemēram, 10 spēlēm sakrājuši koeficientu mīnus 12, varbūt tā nav likumsakarība, bet, ja pēc visiem sezonas 56 mačiem ir mīnus 38, jāizdara secinājumi, jo katrs sevi cienošs aizsargs pat situācijā, kad nākas spēlēt līgas pēdējā komandā lielu spēles laiku, paliks uz maziem mīnusiem. Tāpat kā, spēlējot „zolīti”, ar kārtīm, kas „nedalās”, paliks nulles tuvumā. Tas pats mūsu šodienas pretinieks Novosibirskas „Sibirj” rindās, Latvijas izlases spēlētājs Georgijs Pujacs 2008./9. gada sezonā, spēlējot nebūt ne spēcīgākajā KHL klubā Toljati „Ladā”, 38 spēlēs sakrāja lietderības koeficientu +10, pārnācis uz Rīgu, 12 spēlēs tika pie +2, turklāt 3 izslēgšanas spēlēs, kad Maskavas „Dinamo” saviem kluba biedriem, kā to kādreiz teica, no Rīgas darīja pāri, kā vien gribēja, Georgijs palika uz nulles. Nākamajā sezonā jau Novosibirskas rindās, atkal cīnoties par izslēgšanas spēļu sasniegšanu, 56 spēlēs Pujacs bija plusos (+2).

Kolēģi jau statistiku un novērtējumu devuši, tāpēc pieskaršos tikai aizsargu devumam „lietderīguma” rādītājā. Pirmajā spēlē Ozoliņam un Cibuļskim pa +2, Galviņš un Reķis pa nullēm, bet Krišs Rēdlihs un Laviņš iebraukuši mīnusos (–1). Te arī atbilde, kāpēc tieši viņi sēdēja malā nākamo spēli.

Novokuzņeckā Kriss Holts vārtos un aizsargu sešinieks (protams, ne bez uzbrucēju palīdzības) parūpējās par to, lai mīnusi nevarētu būt iespējami principā, – noturot savus vārtus „sausus”. Kādas izmaiņas šodien būs mūsu komandas aizsardzības līnijā? Visticamāk nekādas, jo Ozoliņam ar Cibuļski pa +1 Novokuzņeckā, bet pārējiem, arī pirmās spēles „grēkāžus” nomainījušajiem Jēkabam Rēdliham un Kristapam Sotniekam – „pa nullēm”. Un tas nozīmē, ka aizsargu pārus jaukt un meklēt vēl ko labāku, nav nepieciešamības. Visticamāk, ja kāds melnais kaķis neskries savainojumu (tpu, tpu, tpu) vai veselības (vēl trīsreiz tpu) virzienā, laukumā tiks pāri Oskars Cibuļskis – Sandis Ozoliņš, Kristaps Sotnieks – Arvīds Reķis, Guntis Galviņš – Jēkabs Rēdlihs.

Protams, ne vienmēr mīnusi un plusi atspoguļo sportista devumu laukumā. Kamēr uzvaram, pārsvarā ir plusi, zaudējam – mīnusi. Otrajā gadījumā būs interesanti pavērot, kā mainīsies aizsargu rotācijas sistēma, jo komandā ir vismaz viens neaizskaramais aizsargs, kuru Šuplers turēs laukumā pat tad, ja spēlētājs knapi varēs pārlīst pār bortu, – Sandis Ozoliņš. Viņš varētu būt vienīgais, uz ko plusi un mīnusi neattieksies, jo ar viņu laukumā tā ir viena komanda, bez viņa – cita. Toties, vai šādas neaizskaramā tiesības kopā ar Ozoliņu būs sarūpējis arī Cibuļskis, kad, zaudētās spēlēs riskējot un mēģinot ar aktīvu spēli uzbrukumā izraut kaut punktiņu, abiem nāks lielie mīnusi, apgalvot neņemos. Laiks rādīs.

Vispār jau jāpriecājas, ka ir, ar ko nomainīt tos, kam ne visai veicas (treneru skatījumā), un nav smagi jāfunktierē, kuru no veselajiem 12 spēlētājiem kurā maiņā likt. Ja vienības vadība ir tik bagāta, ka to var atļauties, ideāli! Ko darīt trim malā sēdošajiem (vēl arī Jānim Andersonam)? Trenēties un gaidīt savu brīdi. Ne jau komandas biedra traumu. Pietiks ar mīnusiem.