Visgrūtāk bija Ābolam...

Tas gan nenozīmē, ka izcīnītajai balvai nav nekādas nozīmes. Jebkurš turnīrs sevī iemieso kaut kādus principus, garu, azartu. Ko sevī ietvēra Nadežda? Sāksim ar to, ka šis pasākums nav nekādā mērā pielīdzināms KHL sportiskajām mērauklām. Varētu pat teikt skaidri – tam nav nekāda sakara ar šīs sezonas kopējo formātu, jo ideja dzima piecas minūtes pirms regulārā čempionāta beigām. Pati turnīra izspēles kārtība bija kā izmisuma un idiotisma kopdzīve, bet šajā putrā ievārīto klubu noskaņojums Nadeždas kausa laikā mētājās starp iedaļām – pohuj un nahuj... (atvainojos, ja kādu aizskar šie divi netulkojamie vārdi). Tātad – bija ļoti nesavākts, neskaidrs, izplūdis un – formāls. Līgas vienīgais pamatojums, kāpēc šāds kauss ir vajadzīgs, sākās un beidzās ar atziņu – komandām, kas nav iekļuvušas Gagarina kausa izcīņā, sezona ir par īsu... Turklāt, bija acīmredzams, ka piedalīšanās šādā turnīrā bija jāapliecina bez ierunām, iebildēm, ko arī KHL vadība sagaidīja. Diskusija kā tāda bija formāla, ja vispār bija, bet kā galvenais kairinātājs uz galda tika izlikts trumpis – nauda. Komandām, kas cīnījās par Nadeždas kausu, bija izveidots balvu fonds. Vēl KHL apsolīja kompensēt ceļa un uzturēšanās izdevumus, taču, ja tagad šo naudu pārskaita, tad skaidrs, ka pat uzvarētājs Nadeždas dēļ plusos neiedzīvojās. Tajā pašā laikā, bija acīmredzama ērtība – komandas varēja atvieglotā režīmā turpināt „mācību un treniņu darbu”, tiem, kas iespringa, izdevās pat sastāvos iespēlēt kādu jauno censoni, ar domu – par nākotni. Protams, lielākajai daļai no klubiem, kas pielaikoja Nadeždas kleitiņu, nākotne bija pie pakaļas – to nebija grūti pamanīt. Priekšplānā izvirzījās mieles par neizdevušos sezonu, niknums par neiekļūšanu „play off” un histērisks azarts no menedžmenta puses – pārmācīt nemākuļus, kas tomēr neatnesa regulārā čempionāta vajadzīgās uzvaras un punktus. Vai hokejisti to neredzēja, nejuta, nesaprata? Vai tiešām kāds iedomājas, ka Minskas „Dinamo” leģionāri savu glābšanas laivu saskatīja Nadeždas kausa iegūšanā? Naivums – viņi gana konkrēti atspēlēja numuru, lai tikai šis murgs beigtos, jo tāpat bija zināms, ka viņus Minskā labākajā gadījumā sagaida biļete vienā virzienā – uz neatgriešanos. Ja tu zini, ka tevi sitīs vai, runājot aizplīvuroti – tev šajā klubā nākotne nespīd - kur atrast motivāciju, lai sistos par krekla priekšpusē redzamo uzrakstu? Nē, nu, protams, jūs neredzējāt atklātus demaršus, jo alga kaut kādā ziņā ir jānopelna, bet tā, lai profesionāls hokejists nemācētu nospēlēt teātri ar izlikšanos – puikas, tas ir elementāri...

Rīgas „Dinamo” bija vislabākie priekšnoteikumi, lai iegūtu šo kausu. Lietderīgākais no leģionāriem sargāja vārtus, bet tie divi citi acīmredzot labi apzinājās savu tirgus vietu, un tāpēc – skrēja par naudu... Citus algotņus bijām vēl atdevuši pirms šī ideja par kausu radās, tāpēc savējo brašuļu nonākšana priekšplānā bija dabiska. Un – tā kā arī viņiem nav lielas izvēles, spēlēt vai nē, sanāca, ka tas bija labākais, kas varēja šajā formātā notikt. Visgrūtāk bija trenerim Ābolam, kam sākumā vajadzēja piemeklēt dažus buramvārdus, lai liktu spēlētājiem iegriezt pašiedvesmas un pašatdeves ratus, taču pēc tam, kad hokejisti sajuta pretinieka savdabīgo atturību – viss notika. Ekspremjers Kalvītis pareizi saka, ka labāk ir izcīnīt Nadeždas kausu, nekā izlidot Gagarina kausa pirmajā kārtā... Droši vien Aigars domāja, ka svētīga bija spēļu prakse, kas tagad vienam otram jaunajam iebira kaulos. Tiesa, ja viņš patiešām skaidrā dzīvo ar pārliecību, ka Nadežda ir liekama augstāk par iekļūšanu „play off”, tad jau tagad varam Rīgas līdzjutējiem izteikt līdzjūtību. Tad nebūs brīnums, ka „Dinamo” arī savu nākamās sezona sastāvu komplektēs ar to pašu mērķi – kā pagulties apakšā... Kā tikt līdz Nadeždai. To savā ziņā tagad pasvītro arī administrators Juris Savickis, kas dzīvo ar svēto pārliecību, ka „beidzot komandai ir ļauts spēlēt to hokeju, ko tā prot, bez visādām shēmām, un – te ir rezultāts! Uzvara...” Ja šie paši vēži tagad vāks sastāvu ar šādu izpratni un pārliecību nākamajam gadam, tad Nadežda patiešām būs aktuāla. Varbūt kluba mārketings var jaunajā sezonā piedāvāt saukli vai tā saukto spēļu paketi – Cerība nemirst, tā ir mūsu! Ja muļķojamies tālāk, te prasās kāda gaumīga Gunta Ulmaņa tēze, ka „grūti ir izcīnīt kausu, bet – vēl grūtāk to būs nosargāt...” Taču – „mēs izdarīsim visu, lai nākamgad atkal cīnītos par Nadeždas kausu...” Vienīgais mierinājums, ka no spēlētāju puses pēc Habarovskas rauta pagaidām vēl nenāk atziņas par „uzvaru, kas ir labākais, kas noticis manā karjerā...” Cerēsim, ka Nadežda būs mūsu jaunajiem un spraunajiem kadriem iedevusi nepieciešamo pārliecību, apviļājusi viņu meistarības asnus un, neļaus krist galējībās – tādā ziņā, ka viņi ir paveikuši kaut ko fantastisku, izcilu vai „es joprojām nespēju noticēt, ka tas notika ar mūsu komandu”... Kā teiktu Šuplers - šī uzvara ir jāciena. Kā teiktu citi laikabiedri – tā nav mūsu problēma, ka pretinieks nespēja izmantot šo doto iespēju. Un tomēr – Nadeždas kausam nav praktiski nekāda sakara ar hokeju, ko spēlē KHL regulārās sezonas laikā, nerunājot nemaz par Gagarina kausa izcīņu.

Ja kādam liekas, ka mēs esam kaut ko uzķēruši savās sadarbībā vai savā sniegumā, tad tikai to, ka mums šajā pēdējā mēnesī nebija vienalga. Kā redzams, ar to pietika. Tas nav maz, jo attieksme bieži vien nosaka veiksmes un panākumu ceļu. Tajā pašā laikā atveram plati acis – no sastāva, kas šobrīd bija Ābola rīcībā, KHL vidējam līmenim atbilst puse no komandas un, arī tikai trešajai vai ceturtajai maiņai. Protams, pāris kadri iezīmētos arī augstāk, taču kopumā jaunās sezonas komplektācija prasa vismaz piecus labus leģionārus, starp kuriem divi ir pirmo maiņu centra uzbrucēji. Vai kluba vadība to saprot? Ja viņi domā, ka tagad uz visiem neskaidrajiem sportiskajiem jautājumiem atbildēs varenais Ozoliņš, ko viņi visticamāk dabūs „Dinamo” kreklā jaunajā sezonā – un ar to būs gana! - tad mēs jau tagad var sākt gatavoties Nadeždas kausa aizstāvēšanai... Kas būs galvenais treneris? Savickis apgalvo, ka Ābola akcijas tagad esot cēlušās. Protams, ja kādam vajadzēja tā no sirds iespringt pēdējā mēneša laikā, tad tas bija Artis. Norobežojoties no fona, kas pavadīja pretiniekus, viņam sanāca labi, turklāt, galvenā trenera vietas izpildītājs atļāvās drosmīgiem eksperimentiem – gan ar maiņu rokādēm, gan sastāva žonglēšanu. Šajā ziņā Ābolam būtu jādod darbs arī nākamgad, īpaši nemeklējot apkārt citus gribētājus. Bet – vai administratori to grib, vai viņiem to vajag? Ja vajag, vai viņi ir gatavi treneri iesaistīt arī sastāva vākšanā, vai tomēr paļausies uz intuīciju, ko viņos stiprina nule kā izcīnītā kausa aura...

P.S. Jā, starp citu, Kipras problēmas nevajadzētu uztvert Rīgas „Dinamo” līdzjutējiem kā kaut ko tālu un nesvarīgu, jo kompānijas „Itera” lielākais akcionārs ir Kiprā reģistrēta kompānija... Bet šai „iterai” pieder Rīgas „Dinamo” ar visām regālijām, Nadeždas kausu ieskaitot. Par to, kas šajās dienās notiek ar Kipras bankām un tur noguldīto naudu – meklējiet paši...