Vienmēr var vairāk
Visu vasaru runā par to, ka Garets Beils varētu pievienoties Madrides „Real”. Ja tā notiks – un šobrīd izskatās, ka notiks -, kārtējo reizi tiks labots lielākās pārejas summas rekords, kas Beila gadījumā varētu pārsniegt maģisko 100 miljonu eiro atzīmi. Lai cik neticamas summas par spēlētājiem laika gaitā nebūtu iztērētas, futbola vēsture ir daiļrunīga – vienmēr var vairāk.
Zelta olu dējējs?
Tādu futbolistu kā Garets Beils savā komandā labprāt redzētu jebkurš treneris, par to šaubu nav. Skaidrs, ka tāda spēlētāja iegādei pasaulē vadošie futbola klubi ir gatavi tērēt krietnu naudas žūksnīti. Taču, ja var ticēt publiskajā telpā atrodamajai informācijai par to, cik sātīgu piedāvājumu ir gatavs galdā likt Madrides „Real”, tad žoklis paliek puspavērts. Madrides „Real” nekad nav vairījušies no ambicioziem darījumiem – to pierāda kaut vai fakts, ka pēdējie četri transfēru rekordi pieder tieši šim klubam. Un viņi ir gatavi arī piektajam, arī par to nav šaubu.
Pirms četriem gadiem, kad „Real” nolika galdā 94 miljonus eiro par Krištianu Ronaldu, šķita, ka tik drīz viņa pārejas summas rekords labots netiks. Sak – cik tad var, katrai ēkai taču ir griesti. Ja šādi griesti futbola spēlētāju tirgum patiešām ir, tad tie acīmredzot ir krietni augstāki nekā mēs domājam. Ja likumi esot domāti, lai tos pārkāptu, tad rekordi – lai labotu.
Nav tādas dienas šovasar, kad par futbolu rakstošie ārzemju mediji nerakstītu par Beilu kā nākamo „Real” spēlētāju. Kā spēlētāju, kurš tandēmā ar Krištianu Ronaldu stāsies pretī šovasar dzimušajai Neimāra un Mesi supersavienībai. Par Beilu jau runā kā par spēlētāju, kurš ar savu harismu un spēlētprasmi atjaunos „Galacticos” apzīmējumu Madrides „Real” kontekstā.
„Tottenham Hotspur”, kas vēl aizvien ir Beila darba devēji, allaž ir bijis starp spēcīgākajiem klubiem Anglijā, taču pēdējās divās sezonās ir palicis soļa attālumā no kvalificēšanās UEFA Čempionu līgai. Tieši vēlme spēlēt Čempionu līgā, turklāt darīt to komandā, kurai ir visaugstākie mērķi, tiek minēts kā būtiskākais arguments, kāpēc velsietis varētu Totenhemu pamest, neskatoties uz to, ka ir kļuvis par kluba simbolu.
Ja vasaras sākumā „Spurs” vadība vēl centās skaidrot, ka Beilu nevienam nepārdos, tad ar laiku domas šķiet ir pamainījušās. Tas gan nav nekas jauns futbola pasaulē – nekad neticiet nevienam izteikumam vasarā un janvārī! Tagad ir izskanējušas runas, ka „Spurs” būtu gatavi no Beila škirties, bet pretī viņi prasa ne tikai pasaulē lielākā pārejas summu, kādu vien futbols ir pieredzējis, bet arī Luku Modriču, kuru paši pārdeva iepriekšējā vasarā. Pats trakākais visā šajā stāstā ir tas, ka „Real” uz ko tādu varētu arī parakstīties, jo kluba pārstāvji savos izteikumos ir līdz šim ir bijuši tieši un konkrēti, sakot, ka par Beilu viņi cīnīties nepārstās.
Beila iespējamā darījuma kontekstā atkal ir aizsākušās diskusijas par to, vai kāds futbolists vispār var būt tādas naudas vērts? Par to aktīvi diskutēja jau pirms četriem gadiem un tas aktuāli ir arī šovasar. Principā jau varam smejoties teikt, ka, ja par vienu futbolistu tiek samaksāti 100 miljoni eiro (laukumā parasti darbojas 22 futbolisti), tad viņam ne tikai ir bumbas jāraida vārtos, bet vēl arī zelta olas – podā. No otras puses, preces vērtība ir ekvivalenta piedāvājumam par to. Ja kāds grib ļoti pelnīt uz futbolistu pārdošanu, tad labi, ka ir tāds klubs kā Madrides „Real”, kas futbola dīķi var sašūpot vienatnē, ko allaž ir veiksmīgi darījuši.
Lai cik aktīvi un pat apsēsti arī nebūtu „Real”, viņi ar varu Beilu savās rindās pārvilināt nevar. Principā jau var, bet nez vai likumīgā ceļā. Bumba visu laiku ir bijusi „Tottenham Hotspur” pusē. Jautājums – ko viņi grib? Beilam ir 24 gadi, viņš ir slavas zenītā un neviens nezina, kā viņa karjera iegrozīsies turpmāk. Sports diemžēl/par laimi ir neprognozējams. Ja „Spurs” grib kārtīgi nopelnīt, tad nav šaubu – šis ir piemērotākais brīdis, jo 200 miljonus eiro par Beilu nemaksās pat „Real”. Iespējams, par viņa dēlu pēc gadiem 20...
Pārdodot Beilu, parādīsies brīvi naudas līdzekļi, par kuriem mierīgi varētu iegādāties kādus četrus patiešām izcilus spēlētājus. Iespējams, ar šādu piešprici jau nākamsezon izdotos atgriezties labāko četriniekā un, kas zina, iespējams pat nopietni pacīnīties par uzvaru premjerlīgā. Un tomēr – ne viss šajā pasaulē ir izmērāms naudā, un ir acīm redzams, ka „Tottenham Hotspur” ir Gareta Beila karaliste. Baidos, ka tik spilgts viņš nebūs nevienā citā komandā, par ko arī būtu jāpadomā, paturot prātā to, kā līdz šim britiem ir veicies Madrides „Real”. Makmanamans, Bekhems un Ouvens – visi bija lielas zvaigznes premjerlīgā, bet „Real” rindās savu spožumu atrādīja vien epizodiski. Uz to nevajag ieciklēties, bet paturēt prātā – gan. Ir spēlētāji, kuru veikums nav novērtējams naudā, un tādus futbolistus arī pēcāk sauc par kluba simboliem. Beilam ir visas iespējas „Tottenham Hotspur” vēsturē ierakstīties ar zelta burtiem līdzās, piemēram, Gerijam Linekeram vai Polam Gaskoinam. Pirmie soļi jau ir sperti un viņš nenoliedzami ir šā brīža kluba seja. Nav neviena cita, ko likt blakus, kaut arī, es domāju, nav vēlreiz jāatgādina, cik daudz spēlētāju futbolā vienlaicīgi atrodas laukumā.
„Real” apņēmība labot pašiem piederošo rekordu tikai apliecina to, ka futbolā (sportā/dzīvē) nekas nestāv uz vietas. Laikam ejot, lēnām arī pārejas summas kāpj debesīs. Ja pirms četriem gadiem šķita, ka Ronaldu pārejas summu varētu pārspēt tikai tādā gadījumā, ja Mahačkalas „Anzhi” nolemtu iegādāties kādu Šaolinas mūku, tad šobrīd pavisam droši varam teikt – 94 miljonu eiro atzīme tiks pārspēta un tas tiks izdarīts agrāk vai vēlāk. Pat ja Beils arī septembrī vēl spēlēs Londonā, tad atradīsies kāds cits. Kā rāda vēsture – vienmēr kāds atrodas. Vienmēr var vairāk...
Daži zīmīgi rekordi
Lielākās pārejas summas rekords 120 gadu laikā ir labots jau (vai tikai) 41 reizi. Ja Beils nonāks „Real”, tad tā varētu būt 42. reize. Kopumā rekordvērtie spēlētāji ir nākuši no 12 valstīm – neviens līdz šim nav bijis velsietis. Rekordisti ir itāļi – veseli 9 spēlētāji savulaik ir iegādāti par rekordsummām, viņiem seko Anglija un Argentīna ar pieciem spēlētājiem. Itālieši bijuši arī aktīvākie pircēji un pārdevēji – 13 spēlētājus par rekordsummām savulaik ir pārdevuši itāliešu klubi, bet 18 – nopirkuši. Lielā mērā tas izskaidrojams ar to, ka savulaik itālieši aktīvi un brangi tirgojās savā starpā.
Rekordu rekordisti ir Turīnas „Juventus” – viņi transfēru rekordu ir labojuši piecas reizes, bet ar četrām seko „Milan”, „Real” un „Inter”. Savukārt naskāko pārdevēju godā vēl kādu laiku noteikti būs „Barcelona” – viņi savā laikā ir pārdevuši četrus futbolistus par rekordsummām (Svaress, Maradona, Ronaldo, Figu).
Rekordu evolūcija
1893. gadā „Aston Villa” bija līdzīgas izšķiršanās priekšā kā šajās dienās Madrides „Real”. Noliec galdā simtiņu un dabūsi to, ko tik ļoti vēlies. Un vēl uzstādi rekordi pie reizes. „Aston Villa” nenobijās un, samaksājot 100 britu mārciņu, iegādājās no „West Bromwich Albion” skotu Villiju Grūvu.
Darījuma apjoms bija tik šokējošs, ka šis rekords netika labots veselus 11 gadus. Taču, līdzīgi kā briest gadījumā ar apjomīgā Ronaldu darījuma pārspēšanu, arī tolaik agrāk vai vēlāk kāds saspļāva saujās. 1904. un 1905. gadā pamatīgi nopelnīja „Sunderland”, pārdodot divus savus līderus par attiecīgi 700 britu mārciņām (Endijs Makkombijs) un apaļām 1000 – Alfs Komons. Pircēju lomā „Newcastle United” un „Middlesbrough”. Jauna robeža bija sasniegta.
50. gadi iezīmē kādu tendenci, kas futbolu nav pametusi līdz pat šai dienai. Proti, talantīgākie Dienvidamerikas futbolisti vislabprātāk Eiropas karjeru uzsāk Itālijā. Tā rezultātā 50. gados krīt veseli pieci transfēru rekordi, pirmos trīs uzstādot angļiem, bet pēdējos divus – 1954. un 1957. gadā – itāliešu klubiem. 1957. gadā „Juventus” iztērē tiem laikiem neiedomāju summu – 93 000 britu mārciņu – par „River Plate” futbolistu Enriki Omaru Sivori. 100 000 atzīme ir tuvu un, sākoties 60. gadiem, tika pārkāpta ilgi nekavējoties.
1975. gadā tolaik ļoti turīgie „Napoli” iegādājās Džuzepi Savoldi no „Bologna” kluba. Darījuma summa – 1,2 miljoni mārciņu. Tātad 70. gadu vidū pirmo reizi kāda spēlētāja iegādei tika iztērēta summa, kas rakstāma ar septiņiem cipariem. Tiesa, Savoldi rekords tika labots jau nākamajā vasarā, turklāt uzreiz par pusmiljonu, kad „Juventus” par visu varu vēlējās un beigās arī nopirka Paolo Rossi.
Djegu Maradona ir vienīgais futbolists šīs spēles vēsturē, kurš ir bijis veselu divu pārejas summu rekordu objekts. Turklāt – divreiz pēc kārtas. Vispirms 1982. gadā „Barcelona” uz „Boca Juniors” galda nolika tiem laikiem prātam neaptveramu pārejas summu – 3 miljonus. Paolo Rossi rekords nebija no vietas izkustināts veselus 6 gadus, bet, kad beidzot tika, tad uzreiz tika labots par 1,3 miljoniem mārciņu. Jau pēc diviem gadiem „Napoli” uz „Barcelona” galda nolika piecus, rekordu labojot vēl par diviem.
1992. gads. Tobrīd Eiropā dominējošais „Milan” samaksā apaļus 10 miljonus mārciņu „Marseille”, lai savā īpašumā iegūtu Žanu Pjēru Papēnu. Franču futbolists gan Itālijā tā pa īstam neuzspīdēja. Kopumā 90. gados rekordi tika pakāpeniski laboti teju katru gadu, līdz tūkstošgadei punktu pielika Kristiana Vjēri pāreja no „Lazio” un „Inter” – 32 miljonu britu mārciņu vērtībā.
Pēdējo 13 gadu laikā mūsu aprakstītais rekords ir labots tikai piecas reizes – 2000. gadā pēdējo reizi vēl izšāva Itālija, kad „Lazio” par 35,5 miljoniem mārciņu iegādājoties Ernanu Krespo, bet viņš kalna virsotnē neatradās ilgi, jo sākās „Real” ēra. Vispirms skaļā Figu pāreja, pēc gada jau ieradās Zidāns, bet 2009. gadu visi atceras ar Kakā un Ronaldu rekordiem. Atgriežoties pie mārciņām, ar ko viss 1893. gadā sākās, tad 116 gadu laikā rekordu evolūcija sākusies ar 100 mārciņām un šobrīd apstājusies uz brīdi pie 80 miljoniem britu mārciņu.
Tieši tā – apstājusies uz brīdi. Kā rāda futbola darījumu vēsture, tad viss plūst, viss mainās, un vispirms jau naudas vērtība. Katrā ziņā futbols ilgāk par 11 gadiem bez rekorda līdz šim nav izturējis. Un, visticamāk, arī neizturēs.
[+] [-]
tiešām 100 mārciņas? tajā laikā naudai bija cita, tik maza (liela) vērtība?
+3 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
80+mlj par Bale būtu daudz par daudz arī pie šitādas inflācijas ja paskatamies ko citi nopirkuši un par kādām summām šogad!
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Situacija ir ka RM PR taisa kampanu lai pagriestu Bale galvu. Mediji spele lidz jo ir zinas.
1)RM nav piedavajusi tuvu tadas summas
2)viniem pat isti neesot tadas iespejas(naudas), jo tur visasi iemesli kuros neiedzilinajos
3)ja pat vini piedavatu Daniel Leavy visticamak atteiktu
4)Ari kad sakas Luka Modric jezga tad vinu pardeva tikkai otraja vasara nevis kad sakas jezga
5)Levijam nav japardod jo Bale cena nekritis
6)Bale ir gimenes pieaugums, vinam apmierina palikt majas
7)Vins vel ir gana jauns un vina razas gadi ir tikai prieksa
8)AVB buve komandu kas bus reali titula pretendenti(kattiko nopirka Saldado)
9)Ir zinams ka Bale ir lieli jauni reklamas ligumi ar UK firmam un kartoti vel lielaki. Tos butu dargi lauzt
10)Spurs principa lidzsim pardod kadu tikai ja nav citas izejas un speletajs galigi nikojas(Modric, Berbatov)
11)Sobrid spurs ir augsupeja
12)Bale neesot pieprasijis transferu(tas ir baumas atkal)
13)Bale un vina gimene runajot par jaunu ligumu ar Leviju(spurs)
14)tas gan nenozime ka vinu nepardos nakosgad (ari Modric neilgi pirms aiziesanas nosleda jaunu ligumu)
15)Bale ir gudraks par Berbatovu un Modricu un zin ka neko nenokaves un jaizdara pareizais solis pareizaja laika
16)Spurs nav nakusi klaja ar oficialu nekadu pazinojumu jo nekas nav piedavats.
17)Vel ari visi par to runa itka Tottenham butu ieintreseti taja dīlā. Bet situcija ir ka vini nav nemaz tik nabadzigi un vienkarsi strategiski plano nakotni(preteju Chelscum, Shitty utt). Protams nav tas naftas klubs tapec ja 120 + Modricu piedavatu iespejams vini padomatu
tas ir liela dala no ITK bet vini ir uzticamaki parsvara par dzelteno presi uc avotiem(iznemot oficialos protams-kuru sobrid nav).
[+] [-]
Cits jautajums ka vini iespejams nezin Tottenham kluba virtuvi kuri ir plasi zinami ka loti siksti un ar pasi savu planu kura ietvaros ir palikt anglijas un pasaules viena no vadosajam komandam.
Ir bauma ka perkot spurs gan vini neparedzeja Abramovichu un man city arabus gan, jo pec plana drosvien sen jau vajadzeja uzvaret PL un spelet regulari CL.