21. nedēļa. „Barons” – čempions

Nevar teikt, ka skatītāju sezonas laikā uz LBL spēlēm, īpaši Rīgā, bija daudz. To pašu nevar teikt arī par finālspēlēm, jo kas basketbolam ir 1510 līdzjutēji pēdējās finālspēles laikā, ja pirms tam divās spēlēs „Arēnā Rīga” sasniegums bija tūkstotis līdzjutēju. Jautājums – kāpēc līdzjutējam jāiet uz basketbolu, ja dažādas komandas regulāri dažādos turnīros lielākoties bezcerīgi zaudē ārvalstu pretiniekiem (VTB līgā, Eiropas kausos, BBL)? Otrs jautājums – kāpēc līdzjutēju skaits sāka vairoties finālcīņu laikā, ja spēlētāji bija tie paši? Tāpēc, ka tika radīta intriga!

Intriga un ažiotāža ir nepieciešamas jebkurā sporta veidā, un par to šogad bez neparedzamajiem spēļu rezultātiem LBL gādāja arī Valda Valtera slimība pusfinālu karstumā un VEF saceltā „vētra” pirms septītās finālspēles par to, ka „Barons” lielāko daļu ieejas biļešu aizstāja ar ielūgumiem savas komandas līdzjutējiem un atbalstītājiem. Jebkurā gadījumā Latvijas basketbols ir lielu pateicību parādā gan Valteram, gan tai „gaišajai galvai”, kas izdomāja triku ar biļetēm. Un pie televizoru ekrāniem šo darbību rezultātā apsēdās pat tie, kas visu basketbola sezonu bija veltījuši „zolītei”.

Mēdz teikt, ka mērķa sasniegšanai visi līdzekļi labi. Lai tā būtu un izslēgšanas spēļu viltības paliek "tikai" ētikas un morāles jautājums! Helmanis, Timermanis, Skirmants, Sirsniņš, Vītols un „dēli” finālos droši vien nespēlēja ne labāk, ne sliktāk par savu vidējo līmeni, bet izskatījās, ka atšķirībā no VEF viņi uzvarēt gribēja vairāk, un tieši par to „Baronam” nedēļas „zvaigznes” statuss.

Ar izciliem panākumiem nedēļa nelutināja, tomēr jāpiemin arī Latvijas vīriešu izlase volejbolā, kura līdz sava pēdējā mača 3. seta nobeigumam saglabāja izredzes pacīnīties par vietu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Volejbolisti sekoja Latvijas futbola izlases galvenā trenera Aleksandra Starkova katra kvalifikācijas turnīra vēlmei – saglabāt izredzes uz panākumu līdz pat pēdējam mačam. Ja saglabāsies tas kolektīva gars, kāds izlasē valda pēdējos divus gadus, nākamreiz par šo izlasi varam runāt arī panākuma formā.

Ja kāds vēl zina, ka Daugavpilī tiek piekopts tāds Rīgā kopš „Ceļinieka” laikiem izmiris zvērs kā spīdvejs, tad nu vakar turienes „Lokomotīves” rindās 6000 līdzjutēju klātienē (salīdziniet ar basketbola 1510!) mājinieku vienības braucējs Grigorijs Laguta laboja brālim Artjomam piederošo treka rekordu par vairāk kā 1 sekundi (jaunais rekords tagad ir 66,01 sekunde) un palīdzēja „Lokomotīvei” sagraut viesus no Gdaņskas „Lotos” ar 59:31.

Kāda daļa mums gar krieviem Lagutām? Pirmkārt, viņi pārstāv Latvijas komandu valstī ar lielvaras ambīcijām – Polijā. Otrkārt, ne viens vien klubs jebkurā pasaules līgā ņemtu viņu pretim atplestām rokām. Nav gluži tā, ka Lagutas būtu, basketbola terminoloģijā runājot, Maikli Džordani, bet savi, hokeja valodā izsakoties, Petri Čajaneki noteikti. Bija iespēja abiem puišiem sagādāt Latvijas pilsonību, bet... Ja Latvijā 16 gadu vecumā var iedot pilsonību „par nopelniem valsts labā” piecpadsmitās šķiras sen nespēlējošam hokeja vārtsargam, slinkam amerikāņu basketbolistam vai kādam no otrās šķiras futbolistiem, kāpēc lai to nedotu sportistiem, kas pretiniekiem brauc pa priekšu, nevis rij viņu braucamo saceltos putekļus un par kuru esamību „Lokomotīves„ rindās Latvijas komandu apskauž daudzi? Bet tā ir jau ir cita raksta tēma...