Tenkas soda laukumā: par hokeju

Viens ar daudzām dzimumdienām
Latvijas hokeja (ar ripu) simtgade šķiet jau nogulēta... Jo pati pirmā kanādiešu hokeja spēle Rīgā notika 1909. gada 28. februārī, kad Dārzkopības biedrības stadionā Grostonas ielā sacentās sporta biedrības Union hokejisti ar Strēlnieku dārza sastādīto vienību. Katrā komandā septiņi spēlētāji, laukuma izmēri 50x35 metri, uzvar Union ar 4:3, un... turpmāk nekas vairs nenotiek. Jo izplatīts ir krievu hokejs – ar bumbiņu.
Vēl viena iespēja arī jau palaista garām: Latvijas hokeja 80 gadadienu varējām atzīmēt 15. februārī. Šajā datumā 1930. gada ziemā pie Sarkanā krusta slimnīcas notika pirmā starptautiskā spēle, savā starpā cīnoties Rīgas un Kēnigsbergas SSS (Strādnieku sports un sargs) ripas trenkātājiem. Spēle notika četros periodos. Rīdzinieki uzvarēja ar 3:0. Sākās pirmā viļņošanās.
Astoņdesmitgadi varētu pieskaņot šā gada novembrim, kad Latvijas Ziemas sporta savienība uzņēma savā klēpī hokeju ar ripu un nosūtīja vēstuli ar uzņemšanas lūgumu uz Starptautisko hokeja federāciju.
Laiks lielajam rautam varētu pienākt pēc Jaungada – jo Latvija LIHG oficiāli tika uzņemta 1931. gada februāra sākumā.
Vēl kāds datums svinēšanai būtu nākamā gada 29. decembris, kad Rīgā notika pirmo Latvijas meistarsacīkšu pirmā spēle. Tāda pabāla, jo Universitātes sports ar ASK nospēlēja 0:0. Toties finālspēle, kurā sacentās Rīgas Union ar Liepājas Olimpiju 1932. gada martā pļāva varenu ražu – rīdzinieki uzveica ar 14:1. Tiesa, liepājnieki visu sacensību aizvadīja... piecu vīru sastāvā, trīs komandas dalībnieki bija apslimuši.
Tādi tie pigori.

Vissāpīgākais, vispriecīgākais...

Gāja visādi, taču Latvijas hokejisti priekškara laikā var palepoties arī ar augstu vietu starptautiskā, pasaules mēroga turnīrā. Tas notika Itālijā 1933. gadā un saucās Akadēmiskās pasaules meistarsacīkstes (tagad – Vispasaules universiādes). Latviešu studenti ar 1:0 uzveica Šveici un tad ar to pašu 0:1 paspēlēja Francijas studioziem. Otrā vieta apakšgrupā deva tiesības uz cīņu par trešo, godalgoto vietu. Diemžēl uznāca tāds atkusnis, ka spēlēt pie labākās gribas vairs nebija iespējams – tā varam pamatoti uzskatīt, ka Latvijai šajās sacensībās pienākas dalīta trešā vieta. Toties nākamajās Akadēmiskajās sacensībās 1935. gadā Sanktmoricā, Šveicē, latvju studenti nospīdēja pilnā mērā, uzveicot Itāliju, Franciju, Čehoslovākiju, iekļuva finālā, kur tikai pagarinājumā zaudēja Šveicei (1:4, normālais laiks 1:1). Otrā vieta pasaulē!
Pirmo reizi piedaloties pasaules meistarsacīkstēs, kas 1933. gada februārī notika Prāgā, latvieši atkāpās no iepriekš Eiropā iegūtās astotās, sasniedzot vien desmito vietu.
1935. gada pasaules meistarsacīkstes Latvijas izlasei atnesa visbargāko sakāvi un visspožāko uzvaru. Kanādas komandai tika zaudēts ar 0:14, toties Holande uzveikta ar 7:0. Galīgā vietu kārtība palika nenoskaidrota, bet turnīrā uzvarēja lieliskie kanādieši.
Pirmo reizi startējot olimpiskajās spēlēs – 1936. gadā Garmišpartenkirhenā, Vācijā – latvju zēni nospēlēja neveiksmīgi, ciešot smagus zaudējumus pret Kanādu (0:11), Poliju (2:9) un Austriju (1:7), no tālākām cīņām izstājoties.
Tā tālā laika zinātāji par Latvijas izlases kuplāko gadu uzskata 1938., kad pasaules meistarsacīkstes atkal notika Prāgā. Mūsu hokejistiem jau bija gana starptautiskās pieredzes, kuru viņi drošu roku lika lietā: starta spēlē pagarinājumā uzveicot Norvēģiju (3:1; 1:1), tad sīksti spēkojoties ar ASV (0:1) un Vāciju (tāpat 0:1), bet piekāpjoties tābrīža Eiropas čempionei Lielbritānijai (1:5). Galīgā vietu kārtība netika noskaidrota. Vēl 1939. gadā pasaules mačos atkal tikām pie desmitās vietas, bet tad arī karš bija durvju priekšā.

No latviešiem par fašistiem, no fašistiem par komunistiem

Kara laikā visas lietas notika Cēsu ielā 3, kur Bauru dzimtai vasarā plauka saknes un garšaugi, bet ziemā – hokejs. Pāri tukšajām dobēm tika uzliets gluds ledus. Ja ne gluži starptautiska izmēra laukumā, tad 50 reiz 25 metri bija pietiekami, lai Latvijas hokejs izdzīvotu bargajos kara gados. Tā bija vienīgā hokejam ilglaicīgi pieejamā slidotava laikā no 1942. līdz 1944. gadam visā Latvijā. Tajā izauga vai visi pirmo pēckara gadu meistari.
Ko nu par slidotavu – še bijusi arī pirmā hokeja “halle” Latvijā-- jau pagājušā gadsimta četrdesmito gadu pirmajā pusē nonākot zem lubiņu jumta.
Elmārs Bauris: “Vai gan Mellups būtu tik strauji izsities līdz PSRS izlasei, ja mēs nebūtu viņu tā trenējuši? Marta sākumā, kad lielais laukums manā dārzniecībā sāka kust nost, izmetām no šķūnīša malku un tur uzlējām ledu. Liels jau tas pleķis nebija, varbūt kādi 4 x 12 metri, ieskrieties nebija kur, tomēr Mellupam pa vārtiem varējām mest vēl līdz aprīļa vidum.”
Un tad, kad mūs atkal un kārtējo reizi atbrīvoja, praktiski visi dzimtenē atlikušie mūsu labākie hokejisti nonāca Rīgas “Dinamo” meistarkomandā – tā toreiz un vēl ilgi sauca republiku izcilākās vienības, PSRS meistarsacīkšu dalībnieces. Viņus varēja uzskatīt par profesionāļiem, jo strādāt nācās vien hokeja laukumā. Toties algu viņi kautrīgi saņēma dažādās iekšlietu struktūrās. Vītoliņš, piemēram, skaitījās Centrālcietuma sargs, vēl daži pat “bija” čekisti, bet Baurim algu (300 rubļus, kas velk līdz tagadējiem 30 latiem) maksāja kā Sarkandaugavas lēģera apsargam. Ilgi tā negāja, pēc dažiem gadiem “Dinamo” pārtapa par “Daugavu” (kopš 1949. gada rudens), un tad jau savus rubļus hokejisti varēja skaitīt pie neapkaunotiem kases lodziņiem

Kas kuram hokejā vajadzīgs?

Rīgas „Daugava - RVR” smagi un grūti krita laukā no PSRS A klases, līdz 1964. gadā izbira gan.
Bija tomēr kāda pozitīva iezīme: treneris Kārlis Ronis. Cilvēks, kurš hokejam atdeva visu dvēseli, Dieva dots audzinātājs, kurš spēja katram atrast pareizo pieeju. Taču ne jau viņš viens drīkstēja regulēt lietas, tāpēc ilgi pie stūres nenoturējās. Negribētos utot aizgājušus laikus un vētīt aizgājušas personas, tomēr godīgi jāsaka: bija Iza Gurmans un citi, kas uz citu rēķina gribēja sev iegūt visvairāk. Sarežģījās komandas naudas lietas, līdz piebrieda konflikts.
Samilza tam laikam mūžīgā funkcionāru problēma... Taču hokejisti arī tolaik nebija nekādi jēriņi, tāpat patika, kā tolaik teica: pārkāpt sportisko režīmu, jeb, prasti sakot – ieraut!
Tolaik disciplīna ne tuvu nebija tāda, kā vēlāk pie Tihonova.Viss notika savvaļā; mainījās treneri, caurstaigāja Rīgai padzerdamies visādi krievi, līdz atbrauca viestreneris, smalkais čehs Staņislavs Motls ar diviem čemodāniem hokejgrāmatu. Un dabūja Rīgā kā ar bomi pa galvu. Funkcionāri vis nemēģināja izprast un balstīt speciālistu, bet lauza viņu zem sevis. Treneris savukārt sacēla spuras. Galu galā, vismaz uz ārpusi, pretrunas tika aplīdzinātas, tomēr iekšā vārījās. Latviskā meistarkomandas jaunā paaudze, saliedēta jau iepriekš, junioru komandā pie Rozenberga, uzsāka dumpi. Pret to aplamību komandas saimnieciskajā darbībā, kas atstāja graujošu iespaidu uz visu sistēmu. Buntavnieku Steņku Razinu kādreiz Maskavā sarāva gabalos; piecus jaunos hokejistus Rīgā vienkārši padzina no komandas. Taisnību atzīt priekšniekiem nebija interesanti.

Latvieša liktenis LPSR hokejā

Vidējais, otrais no Latvijas hokeja Harijiem Vītoliņiem (tagadējā tēvs) spēlēja tad, kad latvietim Rīgas hokeja meistarkomandā bija grūtāk iekļūt, nekā kamielim caur adatas aci izlīst. Tiesa, vienu brīdi Vītoliņu uzvārda nesējs papildināja Latvijas galvenās komandas rindas, taču tad, treneru nesakārtotībā un aizvien lielākajā austrumnieku invāzijā Latvijas hokejā no "Daugavas" aizgāja. Toties republikas čempioniem RER hokejistiem viņš izrādījās labs diezgan, tur arī ar treneri nebija jācīkstas, jo reriešus trenēja tēvs. Necik ilgi, un Harijs II. jau spēja apliecināt sevi kā spēlējošais treneris RVR vienībā — tā kļuva par Latvijas čempioniem, PSRS meistarsacīkstēs B klases Rietumu zonā izcīnīja piekto vietu. Pēc gada Vītoliņa komanda iepriekšējo panākumu atkārtoja, taču Harijs II. vairs stāvēja tikai aiz apmales, trenera postenī. ("Pa republiku" viņš gan vēl spēlēja.) Pirmajā komandā — "Dinamo" — atnāca leģendārais "dzelzs vecis " Viktors Tihonovs, kurš cekas sekretāru kabinetu durvis varēja brīvi taisīt vaļā ar kāju, un Vītoliņam kļūt par Latvijas galveno treneri vairs nebija nekādu iespēju. Līdz 1980. gadam viņš vadīja Latvijas otro meistarkomandu, kura vēlāk saucās "Latvijas bērzs". Vēl kā RVR tā 1970. gadā izcīnīja otro vietu tajā pašā B klases Rietumu zonā, bet "Latvijas bērzs" tika pat augstāk. Vispirms gan pie "Latvijas bērza" stūres roku izmēģināja citi, bet ar Harija II. uzaicināšanu jau otrajā viņa darba gadā komanda uzvarēja A klases otrajā līgā un ieguva vietu pirmajā. Tobrīd otrā komanda bija gandrīz vai populārāka par pirmo, jo Tihonovs un Balderis tika aizsaukti "pildīt internacionālo pienākumu" uz ACSK. Taču "Latvijas bērzs" bija gaužām atkarīgs no "Dinamo". Savu līniju trenerim tā arī neizdevās izvest dzīvē.

Bet kad pienāca laiks, tad Harijs Vītoliņš II. kļuva viens no tiem vīriem, kurus noteikti jāpiemin pie neatkarīgās Latvijas hokeja dzimšanas un attīstības. Kā hokeja federācijas ģenerālsekretārs viņš šajā, mūsu tagad tik apjūsmotajā lietā, ieguldīja turpat 10 sava mūža gadus. Un kādus gadus...
Te nu mēs esam!