34. nedēļa. Sportiste, komjauniete un vienkārši skaistule!
Pēc sacensībām tāllēkšanā pasaules čempionātā Tegu nākas vien atkārtot krievu kino klasiku un kolēģa Jāņa Matuļa Inetas Radevičas sakarā teikto iepriekšējā vasarā. Vienīgais, ja nākamā medaļa būs jāgaida atkal 28 gadus, varbūt uzreiz trim cildinājumiem laicīgi pievienot klāt arī „nacionālā varone”?
Visi labi atceras, ko Ineta Radeviča izdarīja pagājušajā vasarā – pārsteidza nesagatavotas Eiropas tāllēkšanas primadonnas un nocēla zeltu no deguna pašai portugālietei Naidei Gomešai, kuras kontā astoņas medaļas pasaules un Eiropas čempionātos, tiesa, lielākā daļa ziemā. Salīdzinājums ar milzīgu popularitāti PSRS ieguvušo Natāliju Varleju, kura tai var pateikties par galvenās lomas tēlošanu Leonīda Gaidaja komēdijā „Kaukāza gūstekne”, bija īsti vietā nevis pēc burta „studente, komjauniete, sportiste un visbeidzot vienkārši skaista sieviete”, jo būšana par komjaunieti šodien vairs neskaitās labais tonis, bet pēc gara. Ineta dāvāja neaizmirstamas emocijas mums visiem. Riskēšu teikt, ka lielākas nekā „Dinamo” hokejistu uzvaras.
Ja 2010. gadā Radeviča bija izcēlusies ar stabilitāti un tāliem lēcieniem visas sezonas garumā (kaut gan kas tas par tālumu, salīdzinājumā ar konkurenšu iespēto?), šosezon Ineta pēc tam, kad knapi bija tikusi ārā no tautas mīlestības skāvieniem ziemas sacensībās Kuldīgā, vasarā bija piedalījusies vien dažos mačos, būtībā noejot pagrīdē. Par dalības normatīvu Tegu viņai kā Eiropas čempionei nevajadzēja uztraukties, savukārt finanses nodrošināja dalība Latvijas Olimpiskās vienības A sastāvā, un iztrūkstošo gatavs bija segt mīļotais vīrs, KHL 2010./2011. gada čempionvienības „Salavat Julajev” uzbrucējs Pjotrs Ščastļivijs. Tāpēc Latvijas vieglatlētei apkārt pa pasauli pa komercmačiem nebija jāklejo, un vairāk laika atlika arī dēla pieskatīšanai Maskavā. Bet tas nenozīmē, ka tāllēcēja, neviena nepieskatīta, Maskavā laida muļķi. Tāpēc jau viņa arī ir „sportiste un komjauniete”. Par to, ka skaistule, laikam nevienam nekas nav iebilstams. Radeviča kopā ar savu treneri Jevgeņiju Teravanesovu plānveidīgi gatavojās sezonas atbildīgākajām sacensībām – pasaules čempionātam.
Tie, kas ticēja, ka viņai izdosies izcīnīt Tegu medaļu, droši vien ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Formāli arī es tur būtu pieskaitāms, jo prognozēju Inetai vietu labāko astotniekā, ja Dienvidkorejā tiks sasniegta labākā sportiskā forma. Tomēr, rakstot par astotnieku, domu par medaļu galvā nebija. Tāpēc par orākulu uzskatīt sevi nevaru. Tā ir tā pārliecība, ar kuru uz mačiem dodas tie, kam vēlāk lemts veiksminieku statuss. Tā ir vēlēšanās nostartēt pēc iespējas labāk, lai arī ko darītu sāncenši. Neiespaidoties no līdzjutēju, žurnālistu un sporta funkcionāru spiediena. Pēdējos sportošanas gados tas lieliski padevās sprinterei Ievai Zundai. Zināmas iestrādes (vismaz vārdos) veidojas jaunajam šķēpmešanas talantam Zigismundam Sirmajam, kurš šogad izvirzīja trīs mērķus un ar diviem no tiem jau ticis galā. Nezinu, ar kādu mērķi uz Tegu brauca Radeviča, taču liekas, ka tikai kvalifikācijas sacensību pārvarēšana tā nebija.
Savu šīs sezonas labāko rezultātu (6,60 m) Ineta finālsacensībās uzlaboja četrkārt, ar pēdējo lēcienu (6,76 m) ne tikai demoralizējot pirms pēdējās lēcienu sērijas trešajā vietā esošo jauno Baltkrievijas tāllēcēju Nastasiju Mirončiku – Ivanovu un izcīnot bronzu, bet arī lauza pasaules čempionātu lāstu. Viņai pa spēkam izrādījās tas, kas kopš Daiņa Kūlas bronzas pašā pirmajā pasaules čempionātā Helsinkos 1983. gadā (vēl PSRS treniņtērpā) nebija bijis pa spēkam nevienam Latvijas vieglatlētam 28 gadu garumā! Ja mūsu sportisti tik regulāri turpinās izcīnīt medaļas šajā forumā, arī Radevičas vārds kļūs par bieži lietotu, atceroties, cik gadu kopš pēdējās izcīnītās medaļas pagājuši.
Līdz ar trešo vietu Tegu Radeviča ieguvusi vēl vienu bonusiņu. Lēciens 6,76 metru tālumā bija akurāt pietiekams, lai iegūtu tiesības startēt nākamā gada olimpiādē Londonā (A normatīvs – 6,75 m). Tas droši vien nozīmē to, ka, kā izteikusies pati Ineta, savām pēdējām lielajām sacensībām savā sportistes karjerā viņa atkal Maskavā varēs gatavoties mierīgi un plānveidīgi. Jau tagad tāllēcēja kļuvusi par Latvijas vieglatlētikas zelta fonda daļu un nacionālo varoni, izcīnot pirmo medaļu pasaules meistarsacīkstēs atjaunotajai Latvijai, kaut gan pirms viņas uz to ar krietni lielāku favorītu tiesībām ir pretendējuši vismaz trīs no mūsu vieglatlētiem. Vai dzimtajā Krāslavā Inetai uzcels pieminekli, ja viņai Londonā izdosies jau trešo gadu pēc kārtas?
+6 [+] [-]
+1 [+] [-]
+5 [+] [-]
Mēs neprotam novērtēt to, ko cilvēks ir sasniedzis. Ja veči būtu kaut ko izdarījuši šo 28 gadu laikā un saveduši (kā igauņi un leiši) mājās kaudzēm medaļu, es te neceptos. Tas ir apmēram tāpat kā pēc 28 gadu pārtraukuma izcīnīt Stenlija kausu. Un par to mierīgi var celt pieminekli ne tikai Krāslavā, bet arī Rīgā pie "Daugavas" stadiona.
Ļoti cienu Māri Štrombergu un viņa sasniegumus, it īpaši jau pēdējo pasaules čempionāta sudrabu, bet tas ir cits sporta veids... Salīdzini, caabels123, ar citu vieglatlētu sasniegto. Neviena labāka par Inetu mums neatkarīgajā Latvijā nav bijis...
Piekrītu makis654.
+2 [+] [-]
Apskaties, kaada te ir konkurence un tad runaa.
+4 [+] [-]
+5 [+] [-]
[+] [-]
Tas ka pārsteiguma moments ir lielāks, tas gan un tapēc arī attiecīgi komplimenti un uzslavas ir iespējams par skaļu, taču tas nemaina būtību ka panākums ir lieliks un nav jēgas cepties par to vai komplimenti ir atbilstoši.
+1 [+] [-]