Runā latviski, trenē krieviski

Jautājums, protams, ir jūtīgs, un regulāri ar to ir saskāries arī Latvijas futbola valstsvienības galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Tāpēc viņš dažkārt jau laikus aizgaiņā šādus jautājumus, lai gan tas vēl nav uzdots. Viens no biežākajiem jautājumiem Starkovam ir par sastāva izvēli, un tad gan Starkovs nelaiž garām iespēju pateikt, ka viņš ir galvenais treneris un viņš veido komandu no labākajiem spēlētājiem vai tas būtu latvietis vai Latvijas krievs.

Ja godīgi, šajā ziņā jau arī nav nekā peļama un apstrīdama, jo meistarība ir labākā sportista mēraukla. Jautājums ir mazliet par ko citu. Vai tie puiši un vīri, kam Starkovs uztic Latvijas vārda nešanu pasaulē, ar attiecīgu cieņu attiecas pret valsti un tās simboliem. Un jautājums nav tikai par sarkanbaltsarkano karogu, ģerboni un himnu, bet arī valsts valodu. Varbūt es kļūdos, bet sportistiem un treneriem, kuri ir izauguši Latvijā un pārstāv nacionālo izlasi, ir pienākums runāt latviski. Ja žurnālists sportistu uzrunā valsts valodā, jābūt latviskai reakcijai. Tas, protams, neattiecas uz privāto telpu, kur katrs runā kādā mēlē grib, bet publiskajā telpā tomēr jābūt skaidram, kuru valstsvienību ‘tu” pārstāvi.

Tas pats attiecas arī uz Aleksandru Starkovu, kurš, šķiet, ir viens no retajiem madoniešiem, kuram latviešu valodas apguve sagādā tik daudz grūtību. Visu cieņu Starkova spējai izveidot spēcīgu izlasi, taču viņa inteliģences latiņa droši vien ir pietiekoši augsta, lai apgūtu arī latviešu valodu un beidzot arī Latvijas valstsvienības treniņi notiktu valsts valodā. Galu galā futbolistu, kas nerunā latviski, šajā izlasēs modelī palikuši tik niecīgā skaitā. Un tendence rāda, ka vēl pēc gadiem pieciem fakts, ka izlases spēlētājs nerunā latviski, būs tikai atmiņas.

No esošā pamatsastāvā latviski nerunā vienīgi aizsargs Deniss Ivanovs, lai gan saprot ļoti labi, pussargs Vitālijs Astafjevs un Pāvels Mihadjuks. Potenciālajā rezervē ir vēl daži valodas nepratēji – vārtsargs Aleksandrs Koliņko, Valdimirs Koļesņičenko, Andrejs Perepļotkins. Manuprāt, tas ir attieksmes jautājums. Dažkārt dzirdētais arguments, ka trūkst draugu latviešu, neiztur kritiku, jo futbolisti galu galā nedzīvo mežā nošķirti no ārpasaules.

Neiedziļinoties daudzajos un sarežģītajos Latvijas vēstures līkločos, par piemēru var kalpot vairums izlašu. Grūti iedomāties, ka Anglijas, Krievijas, Bulgārijas vai Vācijas izlasēs kāds nerunātu valsts valodā par spīti tam, ka kādam ir afrikāņa, tatāra, osetīna, poļa, turka vai citas saknes. Piemēram, Veins Rūnijs Spānijas izlases kreklā būtu anekdotes cienīgs skats.

Kolēģim vaicāju, vai Latvijas vīriešu basketbola izlasē bijis kāds krievs, kurš nerunā latviski? Viņa atbilde: jā, taču neviens treniņš krievu valodā nekad nav vadīts. Ar pretjautājumu – vai Latvijas futbola izlasei bijis kaut viens treniņš, kas vadīts latviski? Skumji sanāk, jo atbilde, visticamāk, ir noraidoša.

Taču lietas iet uz labo pusi. Pirms 10 gadiem tikai retais valstsvienības kodolā spēja ko pateikt valsts mēlē - Andrejs Štolcers, Juris Laizāns, Artūrs Zakreševskis. Pirms sešiem gadiem, kad vēsturiski iekļuvām 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, runātāju kļuva vairāk – jau minētajiem klāt jāskaita arī Andrejs Rubins un Māris Verpakovskis. Vēl pēc diviem gadiem, kad sākās jaunas komandas būvniecība, sastāvā sāka figurēt arī Oskara Kļavas un Ģirta Karlsona vārds. 2010. gadā jaunā Eiropas čempionāta kvalifikācijas cikla priekšvakarā tikai retais nerunā latviski. Turklāt ir tādi pozitīvi piemēri kā pussargs Genādijs Soloņicins, kuram ar latviešu valodu ir kā ir, taču viņš vienmēr parāda attieksmi, cenšoties stiķēt vārdu pa vārdam un pateikt šo to arī latviešu mēlē. Situācija mainās uz labo pusi arī tajā ziņā, ka vairs nav redzēti Latvijas valstsvienības kandidāti staigājam citas nacionālās izlases kreklā...

Piektdien Skonto stadionā Rīgā Latvijas valstsvienība ar spēli pret spēcīgo Horvātijas komandu sāks 2012. gada Eiropas čempionāta kvalifikāciju. Grozi kā gribi, bet šonedēļ futbola valstsvienība atkal būs mediju dienas kārtībā. Intervijas, komentāri...