Pirms 50 gadiem Romā... Latvieši.

PSRS olimpiskajā brigādē bija tikai seši LPSR latvieši. Vēl seši nāca no citiem impērijas novadiem. Savukārt septiņi pārstāvēja vai nu Austrāliju (5), vai Čīli (1), vai Jaunzēlandi(1). Par vienu – par olimpiskā sudraba ieguvēju Valēriju Brumelu – bija dibinātas aizdomas, ka viņa dzimtas saknes rodamas Jelgavas novadā. (Līdzīgi, kā vācu slavenajam futbola vārtsargam Oliveram Kānam – Valmierā.) Šajā sporta notikumā kā ūdens lāsē atspoguļojas mūsu tautas likteņupe 20. gadsimtā: ar brīvas zemes meklējumiem pirms daudziem gadu desmitiem, ar izsūtījumiem Sibīrijā, ar strēlnieku pēctecību, ar došanos trimdā otrā pasaules kara virpuļos.
Un tad sports viņus saveda atkal vienuviet – Romā, kur latvieši no visām pasaules malām izcīnīja pavisam 14 medaļas...

PSRS olimpiskajā basketbola izlasē bija neparasti daudz – kā nekad pirms vai pēc tam—latviešu: Jānis Krūmiņš, Maigonis Valdmanis, Valdis Muižnieks, Cezars Ozers. (Vēl četri krievi un pa diviem gruzīniem un ukraiņiem.) Trīs pirmie no minētajiem bija pamatsastāva vīri, Valdmanis turklāt komandas kapteinis. Amerikāņi, būdami stipri kā nekad agrāk (PSRS viņiem zaudēja ar 57:81), izcīnīja savas kārtējās zelta medaļas, bet PSRS sīvi cīnījās ar Brazīliju (kurai priekšsacīkstēs bija pat zaudēts) par sudrabu. Lielu ieguldījumu spēles nogalē izšķirīgā lūzuma panākšanā deva mūsu milzis Krūmiņš, bet pēdējo punktu pielika Muižnieks: 64:62. Sākam skaitīt: četras sudraba medaļas.

Paukotājs ar špagu Bruno Habārovs bija olimpiskajā vēsturē pirmais latviešu sportists, kurš vienās spēlēs spēja izcīnīt divas medaļas. Romā uz paukošanas celiņa izgāja 80 špagistu, un cauri tādiem dzirnakmeņiem mūsu Habārovs nokļuva līdz finālam. Tur salīdzinoši trauslajam puisim diemžēl pietrūka vajadzīgā spēka, lai izturētu līdz zeltam, taču bronzas medaļa tāpat ir gaviļu vērta.
Otra medaļa nošķindēja komandu cīņā, kurā Brunis bija komandas līderis un uz priekšu vilcējs. Tikai... PSRS izlasē otra tāda vairs nebija, un pēc graujošām uzvarām pār Japānu un Vāciju (VDR) pusfinālā nācās piekāpties Itālijai. Tomēr bronza sacensībā ar Ungāriju tika izcīnīta; varam koprēķinam skaitīt klāt vēl divas bronzas medaļas. Augšminētais tad arī ir viss guvums, ko Romā sasniedza Latvijas PSR pierakstītie sportisti.

Imants Bodnieks, treka riteņbraucējs, toreiz Romā palika bez cēlmetāla. Taču viņam bija tikai 19 gadu, un iecīnīšanās astotdaļfinālā sprinta braucienā nozīmēja krietnas pieredzes apgūšanu, kas lieti noderēja pēc četriem gadiem Tokijā. (Tur Boča kopā ar V.Loginovu ieguva sudrabu tandēmu sacensībās.) Savu uzņemšanu PSRS izlasē toreizējais jauneklis attaisnoja arī ar personisko rekordu 1000 metros ar startu gaitā, labojot savu iepriekšējo vislabāko varējumu par 0,6 sekundēm. Turpinājumā sešdesmitajos gados Imants Bodnieks bija visu atzīts lielmeistars tajā pašā viena kilometra hīta braucienā.

Vislielāko medaļu birumu latviešiem olimpiskajā peldbaseinā sazvejoja māsa un brālis Konrādi. Ilze un Jānis bija dzimuši Latvijā, taču tekainīšu gados aizvesti trimdā, nokļuvuši līdz Austrālijai. Zaļajā kontinentā peldēšanas sports bija lielā cieņā, labu speciālistu netrūka, un mazie latvieši nonāca trenera Dona Talbota aprūpē. Jānis Austrālijas izlasē iekļuva 14 gadu vecumā, Ilzes sasniegumi uz brāļa fona rādījās nedaudz pieticīgāki. Tā arī Romā – Ilzei Konradei „tikai” viena sudraba medaļa 4x100 metru brīvā stila stafetes peldējumā. (Jāpiebilst gan, ka sieviešu sacensību programma bija krietni strupāka, nekā vīriem, līdz ar to iespējas šaurākas.)
Jānis Konrads, 16 pasaules rekordu īpašnieks, arī nesasniedza gluži visu, uz ko bija cerēts. Vienalga, Austrālijas latvietis ieguva visvairāk savu tautiešu vidū. Zelta medaļu peldēšanas maratonā – 1500 metru distancē – Konrads sasniedza ar jaunu olimpisko rekordu, sīvā cīņā ar citu Austrālijas pārstāvi Mareju Rouzu. Toties Rouzs savu panāca 400 metros brīvajā stilā, latvietim atļaujot tikt vien pie bronzas godalgas. Un vēl vienu bronzas medaļu peldošais Jānis guva 4x200 metru stafetē, ievelkot Austrālijas izlasi medaļnieku pulkā.
Tālaika prese par latviešu jauniešiem pirms Romas spēlēm rakstīja:
„Peldēšanā bija radušies divi revolucionāri, kas gandrīz pilnīgi satrieca visas līdzšinējās cilvēka galējo fizisko robežu kalkulācijas.”
Taču savas galējās robežas Jānis tika sasniedzis 23, bet Ilze – 21 gada vecumā...

Vēl otru zelta medaļu latviešu diasporai Romā izcīnīja Elvīra Ozoliņa no Ļeņingradas. Šķēpmetēja, vēlākā Jāņa Lūša dzīvesbiedre, mūžīgajā pilsētā varēja teikt, kā Cēzars: atnācu, ieraudzīju, uzvarēju! Līdzīgi kā Inese Jaunzeme pirms četriem gadiem Melburnā, Elvīra Ozoliņa savas daudz pieredzējušākās konkurentes satrieca pīšļos jau ar pirmo metienu. Galu galā viņa laboja Jaunzemes olimpisko rekordu un sāncensēm atstāja vienīgi iespējas sadalīt mazāk vērtās medaļas. Leģendārā čehiete Zatopkova, sudraba laureāte, no Ozoliņas atpalika par visiem diviem metriem – kas šķēpmešanā ir milzu attālums. Elvīra par savu panākumu Romā bija pat nedaudz samulsusi: viņai prieki, bet daudz pieredzējušākas, vēl nupat apbrīnotas sāncenses, slauka gaužas asaras.
Bet pēc četriem gadiem Elvīra Ozoliņa kļuva par pirmo sievieti pasaulē, kura šķēpu raidījusi pāri 60 metru atzīmei.

Tad vēl pēdējo medaļu – sudraba – vieglatlētikas sacensībās PSRS izlases četriniekā saņēma sprinteris Edvins Ozolins (tieši tā – ar „i” un bez „ņ”!). Ļeņingradietis bija krietni rusificējies, tomēr savas latviskās saknes kaut vai vārda pēc nevarēja noliegt. 4x100 metru stafetes skrējienā viņa partneri bija G.Kosanovs, L.Barteņevs, J.Konovalovs, un viņu izšķiesto Pītera Edvinam savā pēdējā posmā sasmelt neizdevās. Bet... sudraba medaļai vaina jau bija tikai un vienīgi PSRS funkcionāru acīs, kuras alka zelta, zelta, zelta... Jo: kura valsts pasaulē ir ziloņu izgudrotāja un vispārākā nēģeru nesitēja?

Divi mūsu tautieši bija labās cerībās par bronzas medaļām. Valerija Sloupere (Jaunzēlande) ierindojās kā ceturtā lodes grūšanā, kur zaudēja trešās vietas ieguvējai E.Braunai no ASV par... trim centimetriem!!! (16,42 un 16,39). Tas nu ir attālums, kas nav mērtiesneša šķaudiena vērts, un kas zina, kas zina... Elektronika pie mērīšanas tolaik netika lietota.
Vēl viens ļeņingradietis Viktors Lipsnis gan galu galā trešo vietu neaizsniedza pārliecinoši – pietrūka 111 centimetru...

Citiem mūsējiem gluži tik labi nepaveicās. Čīles krāsnesis Juris Laipenieks bija 19. vietā vieglatlētikas desmitcīņā. Latvijā sporta gaitaa sākušais bet uz Maskavu pēc labiem treniņapstākļiem aizbraukušais kārtslēkšanas fanāts Jānis Krasovskis tika 13. vietā. Otrais tikai gandarījuma braucienā aizairējās Voldemārs Dundurs akadēmiskajā astoņniekā. Taškentiete Valentīna Ballode (tieši tā viņu rakstīja krieviski) uzlēca 165 cm un 15. vietu. Austrālijas izlases basketbolisti Juris Dancis un Inga Freidenfelds, kā arī treneris Ēriks Erkens nepārvarēja kvalifikācijasbarjeru, kura bija nolikta Boloņā. Bet bija jau gana ar citu izcīnīto, lai par latviešiem varētu runāt. Tie, kas drīkst...

Tātad mūsu ieguvumi pirms piecdesmit gadiem Romā summējās tā:
divas zelta;
septiņas sudraba;
piecas bronzas medaļas.
Kas neoficiālajā komandu vērtējumā valstij, kura startētu zem sarkanbaltsarkanā karoga, dotu 69 punktus.
Kas savukārt neatkarīgu Latviju 51 dalībvalsts vidū ierindotu augstajā 13. vietā. Aiz mums paliktu Zviedrija, Francija, Šveice, Kanāda Brazīlija, Spānija, citi grandi, par visādām Nīderlandēm un Indijām, Beļģijām un Argentīnām nemaz nerunājot.
Tā, lūk – zini mūsējos!