Trešā diena Barselonā. Olijars.............

Kā pirmais uz starta izgāja „karalienes bruņinieks” desmitcīņnieks Atis Vaisjūns, bet pabeidza sacensības vēlu vakarā kopā ar šķēpa metējām pirms 100 metru fināla sievietēm. Arī otrajā dienā Atis startēja bez ārēja spožuma, bet pietiekami solīdi – būdams tuvu astesgalam skriešanā, bet ieņemdams 11. vietu kārtslēkšanā, devīto – šķēpa mešanā un septīto diska mešanā, labojot savu daudzcīņā sasniegto personisko rekordu šajā disciplīnā. Ja nebūtu kopš ziemas sezonas mocījies ar kājas traumu, kuru atsvaidzināja Latvijas čempionātā Jēkabpilī, varētu cerēt uz ko vairāk. Pašreiz varam priecāties par to, ka arī Latvijai bija savs pārstāvis šajā smagajā disciplīnā, kurš tika līdz finišam (sešiem atlētu atlētiem tas neizdevās).

Tā kā Ineta Radeviča trīssoļlēkšanas sektorā pēc fantastiskā snieguma iepriekšējā dienā un nogurdinošo uzvarētājas pienākumu veikšanas pēc sacensībām kvalifikācijas sacensībās sektorā neizgāja, atliek tikai minēt, vai ar savu šosezon uzrādīto rezultātu (13,89m) viņa cīnītos par iekļūšanu finālā, jo atkal pa sektoru klaiņoja vējš, bet ar tā palīdzību Radeviča lēkusi gandrīz četrpadsmit ar pusi metru tālumā. Izredzes iekļūt finālā bija, bet to mēs neuzzināsim, kā tas būtu bijis, ja Ineta būtu startējusi arī trīssolī. Tomēr labāk viena zelta medaļa vienā disciplīnā kā, teiksim, divas ceturtās vietas divās.

Gandrīz vienlaicīgi ar desmitcīņniekiem finišēja šķēpa metējas. Madara Palameika finālsacensības sāka ar diviem metieniem tādā tuvumā, kas šosezon viņai padevās tikai vienreiz – Dimanta līgas mačos Jūdžinā (ASV). Viņa cīnījās ar metiena tehniku, savukārt tribīnēs tēvs un treneris vienā personā Gints Palameiks Madaru „modināja”. Akurāt uz trešo metienu (pēdējā brīdī) tas izdevās, un viņas vārdam pretī sacensību protokolā 55,22m vietā parādījās atzīme 59,70m, kas garantēja vietu labāko astotniekā un vēl trīs metienus. Pirms tam viņa bija devītā...

Piektajā mēģinājumā pārsniegtie 60 metri (60,78m) uz brīdi izvirzīja 7. vietā, bet pāri 67 metriem šosezon metusī slovēniete Rateja pēdējā metienā tomēr izrāva 7. vietu. Virs Palameikas, diezgan negaidīti ar personisko rekordu uzvarot vācietei Lindai Štālai, ierindojās tikai sportistes, kuru rezultāti šosezon bijuši labāki kā Madarai. Sasniegti 60 metri, iekļūts finālā labāko astoņu sportistu skaitā, kritiskā situācijā (kvalifikācijas trešajā metienā uzrādīts nepieciešamais rezultāts) – ne lielisks, bet ļoti labs sniegums. Protams, vienmēr var gribēt vairāk – kaut vai sezonas labākā rezultāta atkārtojumu (62,02m), ar kuru Latvijas šķēpa metēja būtu piektajā vietā, vai personiskā rekorda labojumu (64,51m), ar kuru viņa būtu ceturtā, tomēr šosezon nostabilizēti metieni 60 metru robežās, un, turpinot kāpt soli pa solim uz augšu arī turpmāk, kāpēc lai viņa nebūtu, piemēram, Štālas vietā?

Staņislavs Olijars... Eiropas eksčempions 110m barjerskriešanā... Sestā labākā rezultāta Eiropā šosezon īpašnieks... Daudzu līdzjutēju cerība... Vispār jau viņš būtu pelnījis atsevišķu rakstu...

"Zinošu speciālistu" versijas par to, kas notika, ir vairākas. Atceroties Pekinas olimpiādi, uz kuru Stasis aizbrauca, bet neizgāja uz starta, pasaules čempionātu Parīzē 2003. gadā, kad viņš nefinišēja, šā gada Eiropas čempionātu valstu izlasēm Belgradā, kad viņš pieteicās startam, bet, jau Belgradā no iziešanas skrejceļā atteicās, ļaujot skriet Kārlim Daubem... Olijars ir pieradinājis žurnālistus un līdzjutējus (starp citu, abas šīs kategorijas joprojām atbalsta Stasi un jūt viņam līdzi visās sacensībās) pie tā, ka viņa dalība jebkurās sacensībās var aprauties jebkurā veidā. Tas nekas. Tā gadās, kā teica Kurts Vonnegūts, bet paskaidrot, kāpēc tā gadās, nav bijusi viņa stiprā puse.

Versija numur viens – Olijars aizbrauca uz Barselonu ar traumu un, zinādams, ka to viņam kārtējo reizi nepiedos, speciāli startēja ātrāk, lai izvairītos no pārmetumiem.

Versija numur divi – ar traumu vai bez aizbrauca uz Kataloniju paelpot svaigo Vidusjūras gaisu, jo mūsu klimats šajā karstumā/mitrumā par veselīgu nosaucams vien nosacīti.

Versija numur trīs – aizbrauca uz Barselonu patrenēties par Eiropas Vieglatlētikas savienības līdzekļiem, lai pēc tam startētu komercsacensībās.

Versija numur četri – izlēca no starta blokiem ātrāk, lai vēlāk pārrunās ar potenciālajiem atbalstītājiem, Latvijas Olimpisko vienību un sponsoriem varētu sist pie krūts un teikt: „Es noteikti būt finālā, ja ne medaļās, ja ne šis pāragrais starts.”

Zinot, ka Olijars pēdējos desmit gadus kopš speciāla veltījuma žurnālistiem olimpiskajā Sidnejā (kurš gan nebūtu dusmīgs, ja redzētu, ka pusfinālos tiek darīts viss, lai finālā redzētu mājinieku sportistu, kurš bija tik labs, ka varētu šņorēt Stasim kurpes un pienest barjeras) maz kuram ir kaut ko izskaidrojis, sprintu turpinot arī tā dēvētajā „mix zonā”, kur finišējušos sportistus gaida žurnālisti, lai nodotu Latvijas labāko sportistu vēstījumu līdzjutējiem, viņa neveiksme (iepriekšējs nodoms) Barselonā daudziem žurnālistiem ir kā medus maize, kārtējo reizi sitot barjerskrējēju pie tā paša krusta, pie kuras Jēzus tika sists tikai vienreiz.

Abstrahējoties no iepriekšējās pieredzes, atmetīsim versijas un minēsim tikai faktus. Šosezon startēts reti. Rezultāts 13,41 sekunde sasniegts Prāgā jūnija vidū, bet divas nedēļas iepriekš Tartu 13,76 sekundes iespētas ar pārāk spēcīga vēja palīdzību. Formāli spriežot, sportiskā forma uzlabojās. Tas, ka atteicās no starta Belgradā, arī nav pārsteigums, zinot, cik bēdīgi Stasim pēdējā laikā gājis ar traumām. Arī pēc starta/finiša Barselonā sportists izteicās, ka līdz šim vakaram joprojām Eiropas čempions bijis labā sportiskajā formā un gatavs cīnīties par augstām vietām.

Retie starti šajā sezonā ļauj runāt ne tikai par iespējamo psiholoģisko pārdegšanu (kā nekā čempiona tituls jāaizstāv, jāpierāda, ka viņu par agru norakstīt) un sacensību pieredzes trūkumu, bet arī par tikai kopš šīs sezonas aktuālajām izmaiņām skrējiena startā. Vēl iepriekšējā sezonā katrā skrējienā bija pieļaujams viens pāragrs starts uz visiem sportistiem (nākamajam „falšstartam” jau sekoja diskvalifikācija). Bija viena iespēja kļūdīties, minot starta šāvienu. Pret izmaiņām protestēja pat pasaules ātrākā cilvēka jamaikieša Juseina Bolta treneris, kurš apgalvoja, ka sportists skrejceļā neizies, ja jaunie noteikumi paliks spēkā. Noteikumi palika spēkā, un Bolts, it kā šāda paziņojuma nebūtu bijis, piedalās sacensībās. Šosezon viena iespēja startēt pāragri palikusi tikai daudzcīņniekiem. Olijars nav pirmo dienu ar pīpi uz jumta, un šīs izmaiņas vairāk ietekmē pieredzējušos sportistus, kuri ar pāragriem startiem saskārušies visu mūžu. Minimālā sacensību skaitā pārorientēties uz jaunu starta kārtību ir sarežģīti, un ar pāris sacensībām var būt krietni par maz, jo starta drudzī pēkšņi var ieslēgties „autopilots”, un, mēģinot „trāpīt pistolē”, instinktīvi likt izlekt no starta paliktņiem, kaut arī sāncenši 1. kārtā Stasim nebija tādi, kuri liktu pārpūlēties iekļūšanai pusfinālā.

Par to, ka tā bijusi neveiksme, nevis ieplānots sižets, liecināja arī visa sportista uzvedība pēc tam, kad viņš bija sapratis notikušo un centās ar to sadzīvot. Tāpēc šajā gadījumā nedošanās uz „mix zonu” un ļaušanās žurnālistu sarīkotai saplosīšanai ir saprotama (vai attaisnojama, tas ir cits jautājums). Ir Olijaram niķis – neskriet pēdējos distances metrus, ja viņš redz, ka čempiona tituls ir „aizpeldējis” vai vieta trijniekā nav sasniedzama, bet necīnīšanās veselā stāvoklī viņam nav piemitusi un nez vai pēkšņi šāda slimība piesitās vakar.

Arī versija par stāstiem sponsoriem, ka „biju gatavs uz rezultātu 13,30 sekundes, dodiet man naudu”, īsti nepārliecina, jo vieglāk ar potenciālajiem sponsoriem runāt, piemēram, pēc 1. vai 2. vietas 1. kārtas skrējienā, kas Staņislavam noteikti bija pa spēkam, nekā pēc nenotikuša starta vispār. Turklāt uz mačiem, vismaz Eiropā, izdevīgāk doties ir kaut vai Eiropas čempionāta finālista statusā. Tagad potenciālo ielūgumu skaits (tāpat kā Dmitrijam Miļkevičam, kurš, nestartējot Barselonā, sevi tādejādi neatrādīja ne LOV, ne komercsacensību rīkotāju pārstāvjiem), pat neievērojot mammas un treneres vienā personā Ludmilas Olijares lielo ietekmi Eiropas vieglatlētikas virtuvē, krietni saruks.

Sportists pārdzīvo un ar portāla „sportacentrs.com” starpniecību atvainojies līdzjutējiem, kuri cerēja uz viņa veiksmīgu startu, kā arī atzinis, ka pāragrais starts pilnībā bija viņa paša vaina. Ieskanējusies arī pesimistiska nots par iespējamo karjeras beigšanu. Žēl, ja tas tā patiešām notiks un Stasis pastums barjeras malā, jo, lai arī cik viņš par saviem darbiem ir saņēmis kritikas (daudzkārt pamatoti), neaizmirsīsim – viņš joprojām kopā ar soļotāju Jāni Dāliņu un Inetu Radeviču ir viens no tikai trijiem cilvēkiem Latvijā, kam neatkarīgās Latvijas laikā izdevies iegūt Eiropas čempiona jeb meistara titulu. Neveiksmes aizmirstas, tituli paliek.