Karš basketbolam nav brālis

Ak, Kungs, pasargi mūs no mēra, bada un kara – tā lūdzās ļaudis sendienās. Paglāb mani no paģirām – tā tagad vaimanā pirmdienās.
No kara lūgšanas nepasargāja. Tāpat kā visas citas latviešu tautas dzīves jomas, arī basketbols pēc tanku aizvelšanās uz rietumiem bija satriekts drupās. Protams, ne jau ar Rīgas kārtējo okupāciju 1944. gada rudenī sākās Latvijas basketbola izputināšana. Tās pirmsākumi rodami jau tad, kad „tie pirmie krievi otro reizi ienāca”, proti, ar padomju sarkanarmijas iebrukumu 1940. gadā. Visa Latvijas iestrādātā sporta sistēma tika pārlauzta pa padumjiskam, daudzi sportisti aizsūtīti kopt baltos lāčus, bija arī noslepkavotie.

Vācu okupācijas laikā basketbols tika no latviešiem kopts, cik vien tas kara apstākļos iespējams. Pat iezīmējās jaunas zvaigznes: Zebeliņš, Altbergs. Notika meistarsacīkstes – kaut šaurās, nepiemērotās zālītēs, kaut nedaudz komandu izpildījumā. Bet kad tie otrie krievi mūs kārtējo reizi „atbrīvoja”, tad aina tiešām rādījās gluži katastrofāla. Basketbolisti bija iespiesti abās karojošās pusēs, bija kritušie, bija lēģeros nomocītie. Tomēr lielākā tiesa izcilāko spēlētāju, no Baigā gada pieredzes lieliski saprazdami, kas viņus sagaida, devās trimdā.
Nācās atsākt faktiski no nulles, pilnīgi kā no jauna. Tāds stāvoklis ir kas sarežģītāks par dažu izlaidušos izlases puišeļu diskvalifikāciju.

Mūsdienu basketbola cienītāju paaudzei gluži sveša un pat neizprotama var likties situācija, kurā... basketbolam fiziski vairs nav vietas. Proti – vairs nav atbilstošu sporta zāļu, kurās normāli piekopt groza bumbu. Sporta nams Starta ielā ar saviem pieciem laukumiem tūdaļ pēc vērmahta ienākšanas Rīgā tika konfiscēts tanku remontdarbnīcas vajadzībām. Padomieši, vārdos milzīgi sporta draugi un labvēļi būdami, pēc Rīgas atbrīvošanas tanku darbnīcas basketbolam vis neatbrīvoja. Izlietoja tās pēc fašistu iestrādes. Tolaik par pretīmrunāšanu okupācijas armijas iestādēm pat domas nevarēja būt – padarmija pievāca arī visu citu, kas Rīgā bija tas labākais. Arī Latviešu biedrības namu. Arī Virsnieku klubu. Arī Pētera I palastu Vecrīgā. Arī Maikapara savrupnamu.
Pēcāk gan represētais, taču nevaldāmais basketbola cilvēks Tālivaldis Pētersons reizi pēc reizes mēģināja atgūt bijušo Sporta namu basketbola vajadzībām. Bet – kas tev deva, ja nedeva! Tanki tomēr bija nepieciešamāki, cienījamāki par groza bumbu. Un tagad jau pienākuši citi laiki un citas iespējas; vecajos fabrikas korpusos Starta ielā varam darīt tik, kā pielikt piemiņas plāksni: šeit 1937. gadā risinājās 2. Eiropas meistarsacīkstes basketbolā.

Tad nu iesākumā krīzes pārvarēšanai bija divas vecās (bet vai – labās?) vingrotavas – Konservatorijas un „Daugavas” Vingrotāju ielā. (Basketbolisti tur izrādījās vien pušelnieki, nevis saimnieki un noteicēji.) Skolu mazzālītēs reti kur basketbola grozus varēja uzstādīt noteikumiem atbilstošā augstumā. Tad vēl Latvijā bija saglabājušies – kā par brīnumu – divi ar basketbolu pagalam apsēsti treneri. Alfrēds Krauklis vairāk nodarbojās ar pieaugušiem vīriem, Augusts Ansis Raubens savukārt lielāko vērību veltīja jauniešiem. Kā tolaik cēli teica: mūsu daudzsološajai jaunajai maiņai, mūsu rītdienas cerībām.
Tā nu gribot negribot iznāca, ka lielākā basketbola trenēšana un spēlēšana bija jāveic tagad neiedomājamos apstākļos: vasarā, brīvdabas laukumos zem klajas debess, arī pie vēja un lietus. Tā arī notika, par populārāko basketbola Meku kļuva brīvdabas laukumi Kronvalda bulvārī aiz toreizējā Drāmas (tagad atkal Nacionālā) teātra. Necik ilgi, līdz izrādījās: basketbols tur nav velti kopts un lolots. 1946. gadā Rīgā, Kronvalda bulvāra laukumos, notika tolaik populārais un nozīmīgais vissavienības astoņu pilsētu jaunatnes komandu turnīrs. Rīgas puikas izcīnīja pirmo vietu, par sevi runāt lika vēlāk pazīstamie uzvārdi: Karnītis, Siliņš, Saulītis, Liepkalns, Kaugurs, Bušēvics...

Daudz esmu domājis par to, vai pašreizējos apstākļos, jaunā gadu tūkstoša sākumā, Latvijas basketbols spētu iziet no tik dziļas krīzes, kāda to tika piemeklējusi četrdesmito gadu vidū. Un atkal jānonāk pie secinājuma: divus savdabīgus laikmetus svērt uz vieniem svariem ir nekorekti, pat neiespējami. Tās ir divas dažādas dažādības vai atšķirīgas atšķirības – kā saka mūsu draugi Odesā.
Četrdesmitajos gados jaunatnei nebija citu dinamisku interešu un sevis apliecināšanas iespēju, kā sports (nepieminēsim novirzes: kā huligānisms vai dzeršana; arī zubrītāji un pionieri netika turēti cieņā). Atgādināšu: par datoriem un televizoriem ne dzirdēts nebija, pat radioaparāti katrā mājā vis neskanēja. Skolā neviens ar tēva automašīnu un modeļdžīnām neplātījās – ja kāds to iedrošinājās (retajam bija), tad tika nolikts pie vietas nepārprotami un negrozāmi: ar svešām spalvām neplāties! Rādi pats! Autoritāti vienaudžu pulkā varēja iegūt gandrīz vienīgi ar sasniegumiem sporta sacensībās. Un pats populārākais, iecienītākais sports kopš trīsdesmito gadu slavas bija un palika basketbols.
Mūsdienu jaunatnei bez sporta spēlēm ir kazino spēles un datorspēles, seksa spēles un auto spēles. Milzums iespēju nosist tā saukto brīvo laiku. Necik nepiepūloties – ja nu vienīgi diskotēkā pagoroties. Bet cik tur tā darba! Un ja vēl večiem ir biezais muķis, tad no sporta vien tik, cik futbols-hokejs televizora ekrānā. Basketbols jau šķiet par sarežģītu.
Drūmais paskats, ko?
Bet tagad atcerēsimies, kā tie paši morāli izturētie un dvēseliski skaidrie četrdesmito un piecdesmito gadu sportisti burzījās ballēs pa pirtiņu un būvīšiem, pa māsiņām un ģildi. Kā treneri viņus ganīja gan mājā, gan skolā. Un ja būtu tobrīd tie apstākļi un tās iespējas, brašie zēni nepavisam nelaistu garām ne diskotēku, nedz tumšu bāru. Jo no vieglas, lustīgas dzīves neviens jauns cilvēks nebēg ne sitams. Tad, ja tā bez problēmām sasniedzama.
Savukārt mūsdienu aptaukotie jaunie ļaudis nekur no basketbola pie mucas stīpas šķūnīša jumtgalē nespruktu vis – ja pēkšņi izzustu mūsdienu tehnikas un ekonomikas sasniegumi. Kaut kas interesants taču jādara, nevar jau kā opis pie avīzes kūkot.
Visiem un katram savs laiks – kāds nu likteņa nolemts.

Pēckara paaudzei bija lemts savus sapņus un enerģiju realizēt basketbolā. Jā, pagāja apmēram desmit gadi, līdz tās paaudzes cerības iemiesojās Rīgas ASK panākumos – taču visi tie ASK valdmaņi un muižnieki, siliņi un hehti izauga par čempiņiem dzenājot bumbu Rīgas smilšu laukos. Krīze gluži organiski vairs nevarēja turpināties – tā apslāpa jaunā viļņa ieplūšanas nomākta. Un tad jau atradās viss – gan labas kedas, gan ungāru bumbas, gan jaunas sporta zāles.

Līdz nākamajai krīzei atlika vairāk nekā desmit panākumu gadi...