Ko tagad darīt Starkovam?

Ja nevaram tikt no grupas paši, tad varam ietekmēt pirmo divu vietu sadali - tas būtu viens. Pēc Izraēlas izlases uzvaras otrdien pār Gruziju (1:0) mūsu grupā ir četras pretendentes uz pirmajām divām vietām - Grieķija (11 punktu), Horvātija (10), Izraēla (10) un Gruzija (9). Izraēlai un Gruzijai ir par vienu spēli vairāk nekā grieķiem un horvātiem. Savu "gaisa jaucējas" lomu Latvijas izlase varēs nospēlēt jau 4. jūnijā Rīgā, kad tā tiksies ar Izraēlu - mūsējo uzvara padarīs pretinieku izredzes izkļūt no grupas krietni mazākas. Par katru cenu ieriebt citam, kad pašam vairs nekas "nespīd", laikam nav tas labākais stimuls, taču diezin vai mums tagad vajadzētu uztraukties par Izraēlas, Horvātijas, Grieķijas vai Gruzijas izlašu likteni. Ja nevaram vai vairs tikai ļoti teorētiski varam tikt no grupas paši, tad ir jābūt kādam citam stimulam - proti, lai neviens no četriem līderiem neatļaujas uzskatīt Latvijas izlasi par punktu dalītāju un lai ir spiests rēķināties, ka vieglas spēles ar Latvijas izlasi nebūs. Šādam mērķim - atņemt punktus līderiem - ir jābūt vēl viena iemesla dēļ - tikai par kaut ko cīnoties, ir iespējams izveidot nevis vienkārši jauni, bet gan cīņasspējīgu komandas modeli jau nākamajam kvalifikācijas spēļu ciklam.

Viena lieta ir jau tagad sākt domāt par nākamo kvalifikācijas turnīru, bet cita lieta - jau gatavoties tam. Gatavoties vēl pašreizējā turnīra gaitā. Skaidrs, ka ar Aleksandru Cauņu, Oskaru Kļavu un Ģirtu Karlsonu ierindā (visi trīs dažādu iemeslu dēļ nevarēja spēlēt Izraēlā) Latvijas izlase kļūs spēcīgāka, tai būs lielākas iespējas atņemt punktus jebkuram no četriem līderiem, taču ne jau tas ir pašmērķis. Ko tagad darīt izlases galvenajam trenerim Aleksandram Starkovam? Tas, šķiet, ir skaidrāks par skaidru un to Starkovs jau netieši ir teicis - jāturpina izlases atjaunināšana. Pateicīgākas situācijas, lai veiktu šo darba un laika ietilpīgo procesu tik pilnvērtīgi, var tik drīz arī nebūt. Kvalifikācijas turnīrā vēl palikušas piecas spēles, izkļūt no grupas izredžu praktiski vairs nav, bet toties šīs piecas atlikušās spēles var kļūt par lielisku iespēju sevi apliecināt izlasē uzaicinātajiem spēlētājiem. Bieži taču nācies dzirdēt, ka Starkovs ir pārāk piesardzīgs kardinālu maiņu veikšanā, ka viņš pārāk uzticas pārbaudītiem spēlētājiem, kuru labākās sezonas jau ir pagājušas, ka viņš baidās uzticēties jaunajiem futbolistiem u.tt. Starkovs savā vecumā citādāks vairs nekļūs un arī turpmāk viņš nepieņems pārsteidzošus lēmumus, nepārsteigs ar straujiem lēmumiem. Viņš arī turpmāk nomērīs vairāk nekā septiņas reizes, lai nogrieztu vai arī vēl tad - negriezīs. Runa nav par Starkovu, runa par ir par spēlētājiem, kuriem jau tiek dota iespēja sevi apliecināt un kuriem notiekti tāda iespēja tagad tiks dota. Vēl pirms došanās uz maču Izraēlā izlases galvenais treneris minēja Artūru Zjuzinu un Alekseju Višņakovu, īpaši izceļot Zjuzinu, jo centra pussargu pozīcijā mums ir vislielākās problēmas. Jā, varam cerēt un cerēsim, ka atgūs sportisko formu pieredzējušais Jurijs Laizāns, taču viņš ar to jaunāks nekļūs un ja ne rīt, tad parīt viņam tik un tā būs nepieciešama maiņa. Tagad ir lieliska iespēja (ne tikai par Laizānu vai par pussargiem ir runa) šo maiņu gatavot un rūdīt, nevis izlaižot futbolistu laukumā uz dažām vai "padsmit" minūtēm pārbaudes spēlēs (tādu līdz 4. jūnijam nemaz nebūs), bet gan ļaujot spēlēt vismaz puslaiku īstās kvalifikācijas turnīra spēlēs. Ejiet un pierādiet! Nesanāks pirmo reizi - ejiet vēlreiz, nesanāks otro reizi - būs trešā un ceturtā iespēja, būs vēl iespējas. Kad vēl būs tik labvēlīga situācija? Nav labākas pārbaudes par pārbaudi īstas cīņas apstākļos.

Ar uzaicināšanu piedalīties izlases koptreniņos, ar iekļaušanu 18 spēlētāju sarakstā uz spēli vai pat ar iziešanu laukumā vēl nav apliecināta vai nodrošināta vieta izlasē. To ir jāpierāda katrā treniņā un katrā spēle. Tieši vairāku jaunu vai salīdzinoši jaunu futbolistu vēlme sevi apliecināt var kļūt par Latvijas izlases trumpi atlikušajos mačos un var kaut daļēji kompensēt saprašanās jeb saspēlēšanās trūkumu. Ne jau tikai ar Zjuzinu un Višņakovu vecāko aprobežojas Starkova izlases kandidātu loks, ko viņš jau tuvākajā laikā cer izmantot (ir vēl vismaz 5-6 futbolisti). Tā ka futbolistiem pašiem arī jābūt gan spēles (snieguma) ziņā, gan morāli gataviem iekļauties izlasē un sevi tajā apliecināt. Tad nākamajā kvalifikācijas turnīrā Latvijas izlase atkal līdz pēdējām spēļu kārtām spēkosies par vienu no pirmajām vietām. Vispirms ir jāgrib un jātiecas kaut ko sasniegt katram pašam.