Uzbrukumā bez Hosas, Dārziņa, Karsuma... Reāli?

Tas, ka komandas vadība vēlas pēc iespējas ātrāk tikt skaidrībā ar komandas komplektāciju, nav šaubu. Nebija vēl beigusies sezona, kad Dinamo īpašnieki viens otru pārkliedzot, steidzās paziņot, kuri būs tie, kam noteikti vajadzētu palikt komandā. Nosaukti – Šuplers, Ozoliņš, Hosa. Pagaidām ar nevienu no šiem nekādas konkrētas vienošanās nav panāktas. Loģiski būtu, ka par trenera jautājumu jau būtu izlemts, jo tas palīdzētu menedžmentam salikt uzsvarus un prioritātes nākamās sezonas sakarā. Taču tas nav noticis. Te pat ir otršķirīgs jautājums – vai tas ir Šuplers, vai kāds cits. Svarīgi, ka māja tiek celta no pamatiem. Nebūs smuki, ja vispirms mēs savāksim komandu, bet pēc tam nosauksim treneri. Ja nu viņš pasaka, ka savāktais kopums ir galīgi nederīgs lieliem mērķiem? To jebkurš treneris teiks kā savu pirmo argumentu, ja komandai spēle nevedīsies – sak, ne es to sastāvu vācu, ne man ar viņiem tagad vajadzētu kalnus gāzt. Pieņemsim, ka šo rindu autors sēj nevajadzīgu paniku un, jau tuvākā laikā šīs lietas sakārtosies. Taču – kas notiks ar spēlētājiem? Par vārtsargiem un aizsargiem jau rakstīju, šoreiz – uzbrucēju gals.

Uzbrucēju lietas jāsadala trīs līmeņos: leģionāri, brīvie aģenti līdz 28 gadu vecumam un brīvie aģenti virs 28 gadiem. Par ārzemniekiem varētu būt skaidrs – neviens no esošajiem Rīgā nākamsezon nepaliks. Hosas gadījumā tā ir nevajadzīga iesaistīšanās vairāksolīšanā, kur Rīgas Dinamo varētu būt pēdējie rindā. Formāli vēl visu aprīli Marsels piederēs Rīgas komandai, taču sākot jau ar mēneša vidu, citas komandas var sākt izteikt priekšlikumus. Neoficiāli zināms, ka līgas labākais snaiperis jau ir vienojies ar vienu no četrām komandām, kas šobrīd vēl cīnās par Gagarina kausu. MVD tie noteikti nav, bet trīs citi ir visi vienlīdz cienījami un galvenais – maksātspējīgi pretendenti. Ja Hosa būs prom, vajadzētu saprast – kas notiks ar citiem leģionāriem? No visa bariņa, šķiet, varbūt tikai Karijas gadījums pelna ievērību, jo viņa saikne ar Miķeli un Lauri sezonas izskaņā patiešām izskatījās solīda. Tiesa, Karija prasīs vairāk, jo tam ir pamats – viņa sniegums play off laikā! – bet Dinamo vairāk viņam nemaksās. Tāpat kā par tiem pašiem cipariem nav jēgas komandā paturēt Iguldenu, Petrovicki un Arnasonu. Tas ir gan labi, gan slikti. Labais, ka tādejādi var sabalansēt budžetu, jo būs mazāka kaulēšanās ar vecajiem kadriem, sliktais – meistarīgākos vai jēdzīgākos jau tagad tirgus ir atlasījis. Nevajag domāt, ka mums paliks pabiras, taču – jo ātrāk sāc, jo vieglāk izvēlēties. Ideāla situācija, ja ir redzams vismaz komanda mugurkauls, taču šajā gadījumā mēs neredzam pat priekšzobus, kur nu vēl citus kaulus...

No Dinamo rīcībā esošajiem uzbrucējiem līgumi uz nākamo gadu ir tikai Spruktam, Andrim Džeriņam, Bukartam un Cinkam. Ļoti grūtas var izvērsties sarunas ar Ņiživiju, kam jau tagad vismaz divi KHL klubi piedāvā ļoti labus līguma nosacījumus. Rīgai savi tēriņi tad viņa sakarā būtu jādubulto. Aleksandram ir bijusi izcila sezona un, ja pieņemam, ka viņš ir viens no skriemeļiem, tad šī varētu būt kluba prioritāte. Kāpēc Saškam nepiedāvāt līgumu, piemēram, uz nākamajiem trīs vai četriem gadiem? Mārtiņš Karsums prasa laiku pārdomām, taču – arī viņam negribētos saņemt mazāku ciparu kā šajos dažos mēnešos, kopš viņš ir kopā ar Dinamo. Piedāvātu viņam garantētus piecus gadus ar augošu algas progresiju – tas stimulētu pašu hokejistu domāt par izaugsmi un būtu salīdzinoši droši arī komandai. Skaidrs, ka tāds Karsums, kādu redzējām šajos trīs mēnešos, tikai fragmentāri atbilda mūsu iztēlei un vēlmēm. Viņš noteikti ir labāks! Priekš paša Mārtiņa ideālākais scenārijs būtu vēl vismaz viens gads Rīgā, kur viņš pa īstam varēto noplosīties un atgūt savu mazliet piezemēto reputāciju, lai tad mestos brīvā tirgus apkampienos. Tiesa, pēc KHL nolikuma, Karsumam tad būtu jāvienojas ar Dinamo vismaz uz divām sezonām, ko var mierīgi atrunāt līgumā – proti, ja pēc pirmā gada kāds cits (ne no KHL) piedāvā labākus nosacījumus, Mārtiņš ir brīvs. Noteikti nevajadzētu ielaizties sarunu raundos ar viņa aģentu, jo tā mēs tikai pazaudēsim laiku un padosim tirgū nevajadzīgu signālu par hokejista cenu. Taktika.

Smagi nāksies panākt kompromisus ar Dārziņu un Miķeli Rēdlihu. Abi ir savu pašreizējo tirgus vērtību pareizinājuši vismaz ar skaitli divi. Ja paliktu Rīgā, tad ar 50 procentu sadārdzinājumu gan jau apmierinātos, taču te vairs nebūs runa tikai par Dinamo, vai kādu citu KHL komandu. Atgādināšu, ka līdz 28 gadu vecumam hokejisti saņem jaunos līguma nosacījumus, kas nav lielāki par 20 procentiem no viņu līdzšinējās izpeļņas. Ja, piemēram, Dārziņu gribētu pats Salavats Julajevs, arī tad šī komanda nedrīkstētu piedāvāt Laurim lielāku līgumu par divdesmit procentiem kā viņš saņem šobrīd. Pie šādiem apstākļiem, skaidrs, ka Dārziņš paliktu Rīgā, tikai – ja vien uz pasaules būtu tikai KHL. Šobrīd ļoti aktīvi uz Dinamo hokejistu pusi skatās vairāki Šveices, Vācijas un Zviedrijas klubi, kuru piedāvājumi patiešām var mierīgi konkurēt ar pašreizējām Rīgas kluba iespējām. Vēl vairāk – Rietumeiropiešiem ir gluži vienalga, kādi nolikumi reglamentē hokejistu pārejas vai tirgu KHL iekšienē – viņiem šī kārtība nav saistoša, tāpēc viņi iesaistās darījumos, solot pat ļoti labu naudu. Par sadzīvi nav vērts pat gari izplūst... Ar Miķeļi ir līdzīgi – viņš piestāv Rīgas Dinamo komandai, bet, ja spēlētājs tev ir ļoti vajadzīgs, tad ir jāmaksā. Starp citu, Rēdliha vietā tomēr vēl mēģinātu vienu gadu paostīt Ziemeļamerikā – ja nu trāpa naglai pa galvu. Interese par viņu esot, vai ir gribēšana? Šajā pašā vecuma kategorijā atrodam arī Gintu Meiju, taču viņam tieši šajā karjeras posmā svarīgs būtu nevis līguma lielums, bet par katru cenu panākt stabilas pozīcijas pamatsastāvā. Gints to var mierīgi, ko pierādīja šis pavasaris. Jau nu viņam piedāvātu ilgākas saistības? Sliktāks viņš diez vai paliks, bet klubs pie reizes būs atkal domājis dažus soļus uz priekšu. Saprotams, ne visos gadījumos tas nostrādā vai attaisnojas, bet ir vērts riskēt, ja nevēlamies katru pavasari atgūties atkal pie tukšas bļodas. Tā notiek visā pasaulē, mēs nebūsim unikāli ar šādām darbībām.

Ko darīt ar tā saukto veco galu jeb spēlētājiem, kam ir vairāk par 28 gadiem un, kam arī beigušies līgumi? Bez Ņiživija, mums tādi vēl tikai divi – Cipulis un Ankipāns. Abi ir izteikti klavieru nesēji – proti, pilda ļoti svarīgu lomu komandā. Nez vai viņi pēkšņi kļūs par solistiem, tāpat – nez vai viņiem varētu būt daudz piedāvājumu no citiem līgas klubiem. Taču – priekš Dinamo viņi ir vērtīgi aktīvi, ko apliecinājuši neskaitāmas reizes. Prasīs vairāk kā līdz šim, bet ir jau ar’ pelnījuši. Ar pašreizējo CV varētu piedāvāt sevi citos Eiropas klubos, taču ar visai nelielu materiālo ieguvumu. Tādā vīzē – labāk palikt mājās, ko viņiem arī novēlam. Liels jautājums būs tā sauktā obligātā juniora kvota, kas katrai komandai nepieciešama sastāva līdzsvaram. Šogad šīs funkcijas pildīja Bukarts, bet nākamsezon viņam jau ir citi gadi un arī par vietu sastāvā vajadzēs plēsties jau ar citu nagu asumu un izkārtu mēli. Būs jāmeklē, kas no junioriem atbilst šai kapacitātei un sparīgumam, ko prasa KHL standarti un līmenis laukumā. Bukarts šajā ziņā nebija zemā metams. Nevarētu teikt, ka tur tagad valda tukšums – tikai jāpameklē. Tāpat ir skaidrs, ka uzbrukumā vajadzēs sastāvu papildināt vismaz ar trīs leģionāriem, no kuriem diviem vajadzētu būt centriem. Var prognozēt, ka ar labiem pretendentiem vajadzēs vienoties ātrāk, kas nozīmē – jau pirms pasaules čempionāta būs zināms, vai mēs spēsim noturēt tos, kas ir pieprasīti, vai – atradīsim budžetā atbilstošu segumu. It kā mūsu sistēmā ir pierakstīts tāds uzbrucējs Podziņš no Krievijas, ko pērn paņēmām KHL draftā. Vienubrīd bija doma, ka viņu varētu mainīt, taču pagaidām šīs lietas ir apklusušas un menedžmenta rīcībā nav skaidras informācijas un plāni par šo censoni.

Līdzjutējiem jāsaprot, ka visus paturēt nevarēs, jo naudas nav jeb – tās ir tik daudz, cik ir. Tādā gadījumā kluba vadībai būs jāpieņem nepopulāri lēmumi: piemēram, vai upurēt Ņiživiju un uz tā rēķina paturēt ilgtermiņā Lauri ar Miķeli, vai – gluži pretēji. Ņiživijs paliek un paliek arī Dārziņš (vai Rēdlihs jaunākais). Ja iecirtīsies sarunas par Karsumu, domāju, arī viņu nevarēs noturēt. Tad jau sāk iezīmēties uzbrukuma aprises:
Ņiživijs – komandai vajag dvēseli, viņš tāds ir;
Karsums – nav jēgas kauties ar Mārtiņa aģentu, hokejistam šobrīd vairāk vajag.
Dārziņš – ja Šveicē sola daudz labāku līgumu, tad, Lauri, paņem to!
M.Rēdlihs – pēc vecuma (jaunības), lai pameklē laimi Ziemeļamerikā. Nav par vēlu!
Cipulis – cilvēks, kura motors strādā Dinamo labā. Mārtiņ, paliec!
Ankipāns – sk. Ņiživiju, ar piebildi – spēcīgs raksturs.
Meija – viņš var kļūt par labu otrās maiņas uzbrucēju. Rezultatīvs.
Pieliekam klāt jau ar līgumiem esošos: Spruktu, Andri Džeriņu, arī daļēji Bukartu. Iekavās Bērziņu, Hartmani, Cinku&Co. Izvelkam labu lozi ar diviem centriem leģionāriem un vienu malējo un skat – sastāvs gatavs. Līdzšinējā ārzemnieku proporcija ir jāsaglabā, jo kā pierādās – viņi palīdz savējiem tīri labi pielādēt karabīnes. Ja leģionāri būs vairāk, ar kopējo cīņassparu varētu būt problēmas. Piedāvāju trīs versijas par uzbrukumu, kas, protams, ir tikai fantāzija (leģionāri - Spēlētājs X):

1) Ņiživijs – Spēlētājs X - Spēlētājs X;
Dārziņš – Spēlētājs X – M.Rēdlihs;
Cipulis – Sprukts – Ankipāns;
Meija – Džeriņš – Juniors;

2) Karsums – Sprukts – Ankipāns;
Spēlētājs X- SpēlētājsX – M.Rēdlihs;
Cipulis – Spēlētājs X – Bukarts;
Meija – Džeriņš – Juniors;

3) SpēlētājsX - Sprukts – Ankipāns;
Ņiživijs – SpēlētājsX- Bukarts;
Meija – SpēlētājsX- Cipulis;
Juniors – Džeriņš – Hartmanis.

Izvēle nepateicīga, taču kā jau minēju – respektēsim situāciju, kad kāds no esošā sastāva patiešām paņems labu līgumu ārpus KHL robežām. Tas šobrīd iezīmējas arvien skaidrāk. Par vienu gan vajadzētu atcerēties – komplektācijā mēģinām ievērot pārmantojamības principa, jo Dinamo nervs jeb rokraksts ir balstīts uz pašatdevi un asiem pretuzbrukumiem. Tātad – vajag ātras kājas un karstu galvu.
Nu, nenoturēsim viņus visus! Sākam pierast...