Otrā Latvijas vieglatlētu diena Barselonā. Kas, kā un kāpēc?

28. jūlijs, 2. diena

Vakar Barselonā startēja divreiz mazāk sportistu kā pirmajā dienā – pieci. Rīts sākās ar deža vu sajūtu, jo atkal viens no mūsu sportistiem mēģināja izvairīties no pēdējās vietas. Jo tālāk, jo labāk viņam tas izdevās, bet vēlu vakarā atcerēties par rīta ķibelēm vairs nebija laika.

Visu rīta sesiju Latvijas vārdu stadionā nesa desmitcīņnieks Atis Vaisjūns, kuram tās šosezon bija pirmās daudzcīņas. Sākums nebija pārāk spīdošs – 100 metros (skriešanas disciplīnas nav Ata stiprā puse) Vaisjūns savā skrējienā finišēja pēdējais (11,55), un pēdējā vieta arī starp visiem divdesmit septiņiem startējušajiem. Tāllēkšanā 6,90 metri, un trīs konkurenti aiz muguras. Lodes grūšanā (spēka disciplīnas savukārt ir Vaisjūna „jājamzirdziņš”) respektējamā 8. vieta (14,76m), bet augstlēkšanā – mūsu daudzcīņnieks četrpadsmitais (1,98m). Pēdējā atkal skriešana – 51,86 un priekšpēdējā vieta no atlikušajiem (izstājās ukraiņu sportists Ņikitins). 3823 punkti pirmās dienas summā ļāva ieņemt 23. vietu un apjaust, ka ne vienmēr viss ir tik slikti, kā no sākuma rādās. Aiz muguras divi spāņi un francūzis. Tikmēr stadiona sektoros „plosījās” lietuvietis Draudvila, četrās disciplīnās labodams personiskos rekordus, bet vēl vienā apmierinādamies ar sezonas labāko sasniegumu.

Pēcpusdienā pie teikšanas tika vēl četri mūsējie, un atkal jāsaka – sievietes atkal rezultātu ziņā večus sadzina vienos vārtos.

Ronaldam Arājam sestais labākais rezultāts sezonā un franču brīnumbērns Kristofs Lemetrs pretī vienas taisnes sprintā. Skrējiens nepatika ne žurnālistiem, ne līdzjutējiem, ne pašam Arājam un viņa trenerim (un tēvam vienā personā – joprojām 9. ātrākajam barjerskrējējam Latvijā, arī Ronaldam Arājam). Sajūsmu neizraisīja arī uzrādītais rezultāts, kas no Arāja personiskā rekorda atpalika veselas 16 sekundes simtdaļas. Un tomēr. Roka neceļas kaut ko ņemt un mest sportista virzienā par viņa skrējienā izkaroto 5. vietu, rezultātu 10,47) un 15. vietu čempionāta noslēgumā. Pirmkārt, Arājam bija smaga sezona pusgada garumā. Otrkārt, konkurenti potenciāli bija spēcīgāki. Treškārt, arī pusfinālā pūta. Un pūta pretī ar ātrumu 1,2 metri sekundē, kas augsta rezultāta uzrādīšanu nekādi nesekmēja. Ja sprinteris grib skriet ātri lielajās sacensībās, labot Latvijas rekordu un tuvoties maģiskajai 10 sekunžu robežai (un Arājs to grib), skrējieni kopā ar Poņjonu, Lemetru un Čembersu ir kā radīti tās pieredzes gūšanai, kas noderēs nākotnē. Turklāt ir izdevies atpelnīt pusi no tās summas, kas bija vajadzīga startam Barselonā.

Pirmās dienas apskatā jau uzteicu Ievu Zundu par startu 400 metru barjerotās distances pusfinālā, tāpēc tikai atkārtošos, ka vieta varbūt ir pat labāka, kā tika gaidīta, vienīgi sportistes sapnis – skriet ātrāk par 56 sekundēm nepiepildījās.

Vidusdistančnieks Dmitrijs Jurkevičs, pēc mokošām pārdomām startam izvēlējās 1500 metru distanci. Izdevīga bija starta pozīcija – otrais no abiem pusfināliem, kad jau bija zināms, cik ātri skrējuši konkurenti pirms mirkļa. Noskrienot Latvijas rekorda laikā, kurš pieder pašam Dmitrijam, bija iespējams iekļūt finālā, tomēr Eiropas meistarsacīkstēs „zaķi” pa skrejceļu necilpo, un savā pusfinālā līdera lomu nācās uzņemties pašam Jurkevičam. Pēdējā aplī ātrākie un izturīgākie viņam aizgāja garām, un kopvērtējumā viņam tikai 24. vieta no 27 startējušajiem ar laiku 3:45,21, kas prieku neraisa pat pašā sportistā. Liekas, sportistam jāapsēžas un „jāizpīpē”, varbūt nepieciešamas kādas izmaiņas, jo šī sezona sportistam nesusi maz prieka. Nākotnē var būt krietni labāk.

Kā Ineta pret vēju ar rekordu cīnījās

Mēdz teikt, ka vispatīkamākie ir tie pārsteigumi, kurus negaidi. No Inetas Radevičas nepieprasījām medaļas, bet uz iekļūšanu labāko astotniekā cerējām gan. Ko var gaidīt, ja pretī stājas šosezon pāri septiņiem metriem lēkušās krievietes Kolčanova un sezonas līdere Eiropā Kučerenko, zviedriete Karolīna Klufta un jaunais Baltkrievijas talants Mirončika (šosezon 6,84m) un divkārt pasaules čempionātos ceturtā palikusī portugāliete Naide Gomeša? Protams, arī Radeviča ar sesto labāko rezultātu sezonā no finālistēm nebija liekama plaukta tālākajā galā.

Pa stadionu klaiņoja vējš, vienreiz vienā, citreiz otrā virzienā. Tas krietni apgrūtināja lēkšanas procesu, dažreiz liekot pārkāpt atspēriena dēlītim un izpelnīties neieskaitītu lēcienu, dažreiz neļaujot sekmīgu lēcienu atzīt par derīgu kādam rekordam. Tāpēc labs Radevičas pirmais lēciens (6,73m) izraisīja nopūtu – ar vēja palīdzību 3,4 metri sekundē (rekordus skaita, ja tas nepārsniedz 2 m/s) 17 centimetri līdz atspēriena dēlītim. Rēķiniet paši – 6,73+0,17... Toties Ineta vadībā!

Pēc otrā lēciena atkal nopūta – Ineta vadībā, apsteidzot Kučerenko, bet rezultāts 6,87m nevar tikt ieskaitīts kā sportistes personiskais rekords (līdz šim – 6,80m), jo pavējš uzpūtis 2,1 metru sekundē (nu, kaut par 0,1 m/s būtu pūtis mazāk)!

Trešais lēciens – 6,79m, bet tā kā būtu gribējies lielāku vēju (+0,9 m/s), jo no personiskā rekorda atkal nekā – vismaz līdz atkārtojumam 1 centimetrs!

Neticība par to, kas var notikt, ja Radeviča paliks pirmajā vietā, pastiprinājās, kad 4. lēcienu sērijā portugāliete Gomeša iespēja 6,92 metrus, bet jau gandrīz bezvējā (+0,1m/s). Tas, ka vējš pierimst, nozīmēja to, ka iespēja Latvijai izcīnīt kādu medaļu strauji palielinās, jo mazinājās iespēja, ka kādu no konkurentēm šī dabas parādība pacels uz saviem spārniem kā uz paplātes un aiznesīs garām Inetas uzrādītajam (6,87m). Tikai 4. lēcienu sērijā vējš labojās. Lecot kā pēdējai no astotnieka, tas izrādījās maķenīt spēcīgāks kā Gomešai (+0,7m/s) un palīdzēja Radevičai piezemēties tieši turpat kur konkurentei – 6,92m un pirmā vieta, jo nākamais tālākais lēciens Inetai tālāks – 6,87m pret 6,68m Gomešai! Tomēr vējš nebija tik spēcīgs, lai liegtu šo rezultātu atzīt par Radevičas personisko rekordu, kas par 1 centimetru pārsniedz citas krāslavietes Valentīnas Gotovskas 10 gadus veco sasniegumu – 6,91m. Pirmais Latvijas rekords šajā čempionātā un visā Latvijas vieglatlētikas sezonā!

Vēl bija divi mēģinājumi, kas mainīja vietu kārtību aiz medaļām, bet visām trim galvenajām medaļu pretendentēm nekas labs vairs nesanāca, kaut arī Inetas pēdējais lēciens ar nelielu pārkāpumu atkal bija ļoti tāls (ne tālāks par 6,92m, bet vismaz 6,80m robežās).

Viss bija beidzies. Pēkšņi un negaidīti Ineta Radeviča bija kļuvusi par pirmo Latvijas sievieti, kam izdevies triumfēt Eiropas čempionātā vieglatlētikā (no vīriem līdz šim tas bijis pa spēkam tikai Dāliņam soļošanā 1934. gadā, Staņislavam Olijaram 110m barjerās 2006. gadā un četrreiz šķēpa metējam Jānim Lūsim padomju laikā)! Pat, ja tāllēcēja savā sportistes karjerā vairs neko ievērības cienīgu nesasniegs (to gan nenovēlam. Ineta, mēs gribam vēl), viņa ir iegājusi vēsturē uz mūžīgiem laikiem. Latvijas tāllēcējas un vēja cīņas rezultātā neoficiālajā komandu vērtējumā Latvija kopā ar Horvātiju, Slovākiju un Turciju pēc otrās sacensību dienas dalīja 5. vietu, un darba ražīgums nākamajā dienā Latvijas iestādēs un uzņēmumos sasniedza maksimālos apgriezienus (cik nu šādā karstumā tas vispār iespējams). Galvenā saruna tēma zem jumta, parkos un pludmalēs bija vakardienas sacensības, un galvenais jautājums šodien – vai Radeviča šodien startēs arī trīssolī?