Kāpēc Eesti pois ir medaļas slēpošanā, bet Latvijai – „tūristi”?

Vai igauņiem ziemas bargākas un kalni augstāki vai sniega vairāk? Augstākais kalns tik vien kā par pāris metriem augstāks par mūsu pašu Gaiziņu – šo pārestību var, ar cepurēm smiltis sanesot, labot, bet izmācīt mūsu slēpotājus par konkurētspējīgiem pasaulē? Kāpēc viņi var un mēs nevaram?

1) Trases.
PSRS laikos vērtēja, kurā vietā valstī (kurā republikā) būtu lietderīgāk attīstīt kādu no sporta veidiem vai celt sporta bāzi tā, lai tiek ne tikai vietējiem, bet arī citiem no plašās un nedalāmās. Igauņiem tādā veidā tika slēpošanas trase Otepē, kas igauņu valodā nozīmē „lāča galva”, jo PSRS Sporta komiteja to pasūtīja (nevis trīs republikas tālāk, bet lika uzcelt noteiktā vietā un laikā). Tehvandi centrs bija gatavs 1978. gadā, un tajā vispirmām kārtām pie treniņiem tika PSRS ziemas sporta veidu olimpiskā izlase – Botvinovs, Prokurorovs... Trase joprojām darbojas un uzņem Pasaules kausa sacensības slēpošanā.

Tiem, kuri nezin, sporta centrs atrodas tepat pie Latvijas robežas – Valgas apriņķī... Vai tad Valkas, Valmieras vai Alūksnes bijušajos rajonos kalnu nav un latviešu vadošie sporta veči toreiz nevarēja pierādīt, ka te pie robežas ar igauņiem ir vēl labāka sporta bāzes celšanas vieta kā Igaunijā? Un spricējiet, kādu dopingu gribat, ij ne gailis pakaļ nedziedās, ne igauņu lācis netraucēs (labi, gadās jau arī robežpārkāpēji).

Latvijā arī ir trases, vietām kopīgi ar biatlonu, tomēr augsta līmeņa sacensības tādās sarīkot nevar, piemēram, 3 olimpisko spēļu un 12 pasaules čempionātu dalībniekam Jānim Hermanim pie sirds pieaugušais sporta un atpūtas parks ,,Mailes” bijušā Aizkraukles rajona Vietalvas pagastā. Trase ir, bet starptautiskām sacensībām atbilstošas infrastruktūras (ceļi, viesnīca) nav. Jānis nav miljonārs, un bez valsts palīdzības to uzcelt nevar. Viņš ir stāstījis, ka kādreiz ar Andrusu Vērpalu no Igaunijas jauniešos un junioros esot bijuši apmēram viena līmeņa slēpotāji. Tad Igaunijas slēpošanai sāka palīdzēt valsts... Vai arī slēpotāji pierādīja, ka to ir vērts darīt.

2) Prasme pierādīt vai „izsist”.
Arī olimpiskās burāšanas sacensības Latvijā tieši ap to pašu laiku (1980. gadā) nenotika vis Rīgas jūras līcī, kā sākumā plānots, bet pie igauņu galvaspilsētas, kaut arī Rīgu priekšā lika Starptautiskā burāšanas federācija, bet Tallinai „blakusefekti” bija seklums un akmeņi... Kā pēc atmiņas zināja teikt Daumants Znatnajs (ne tas pēdējais vīrs padomju laika sporta sistēmā), Rīgas Izpildkomiteja pakasīja galvu un nolēma, ka dārgi sanāks un celtniecības darbi regates organizēšanai ir visas Latvijas PSR būvniecības gada jauda.

Arī toreiz vajadzēja pierādīt, prasīt, „izsist” līdzekļus. Igauņi izsita, latvieši būtu piekrituši droši vien tad, ja kāds atnāktu, uzbūvētu, noorganizētu un tad atstātu lietošanai. Igauņiem uz laiku, kad mums piedāvāja regati, jau bija skices sacensību organizēšanai Tallinā, projekti, sacensību emblēma... Un latviešu celtnieki brauca palīgā celt regates būvobjektus! Labi, nav ko raudāt – LATVIJAI REGATI NEVAJADZĒJA!

3) Katrai republikai savi sporta veidi.
Maskava deva naudu, un Otepē trenējās visa Padomju Savienība. Arī Latvijai deva – Siguldas bobsleja un kamaniņu trasei – miljonu rubļu gadā. Latvijā bija attīstīti vieni sporta veidi – bobslejs, kamaniņu sports, spīdvejs, motobols, biatlons, igauņiem – citi.

4) Sporta sistēma valstī, sākot no skolas sola.
Padomju laikā katram apzinīgam vīriešu kārtas indivīdam bija jāiet dienēt armijā. Tur nācās gan skriet, gan granātu mest, gan peldēt, gan slēpot. Bērni fizkultūrā ziemā vienu ceturksni gandrīz neko citu nedarīja kā tikai slēpoja. Šodien? Kur pēdējo reizi ir redzēti slēpojoši skolēni fizkultūras laikā? Vispār tās ir kaitīgas nodarbības, un, nedod, Dievs, ja gadās iesvīst... Ja pati Izglītības un zinātnes ministre (darba apvienošanas kārtībā diemžēl arī valsts sporta jomas virzītāja) stāsta, ka skolās bez sacensībām var iztikt... Bet bērniem gribas sacensties, un viņi to dara. Kurš ilgāk pie datora nosēdēs, kurš lielāku porciju izēdīs, kurš uz ielas kādam citam vērtīgāku pulksteni atņems...

5)Skolu sistēmā rajonos sacensības gandrīz nenotiek.
Tās rīko sporta skolas. Kur tad mums var rasties slēpotāji? Interesanti, cik no jauniešiem šodien būtu derīgi dienestam armijā un vai Latvijā armija kļuva profesionāla tāpēc, ka tā iznāk lētāk un cilvēki ir personīgi ieinteresēti, vai tāpēc, ka vairāk armijā nebija ko iesaukt? Arī sporta normas, kādas bija PSRS laikos, lai jaunietis armijā nebūtu nasta, bet palīgs, ir atceltas. Ja bērns, cilvēks būs derīgs sportam, viņš būs derīgs arī dzīvei, jo sports norūda raksturu, iemāca pašdisciplīnu. Ja mums skolā nepieciešamas kultūra, izglītība, bet nav nepieciešama vieglatlētika un slēpošana, kas nostiprina organismu, nav brīnums, kāpēc mēs citplanētiešus iedomājamies garus, zaļus un tievus – viņi mūsu šodienas stadiju ir izgājuši, un pēc pāris paaudzēm tādi paši būsim.

6) Tradīciju trūkums.
Latvijā runā par basketbolistu „mafiju” varas ešelonos. Kāpēc nerunā par slēpotāju? Mums nav augstas klases treneru, sportistu un sacensību. Nav panākumu, nav arī naudas (Latvijas Olimpiskās vienības C sastāvā ir tikai Rinalds Kostjukovs), bet sporta veida attīstībai nepieciešama programma.
Igauņiem ir Pasaules kausa posms slēpošanā, viņiem par treneriem strādā Anatolijs Šmiguns (viens no kādreizējiem PSRS izlases treneriem), nopelniem bagātākais Igaunijas slēpotāju treneris Mati Alavers... Pēc Nagano igauņu slēpotāji – Andruss Vērpalu, Jāks Mae un Šmiguna kopā izcīnījuši 4 zelta un pa sudraba un bronzas medaļai olimpiskajās spēlēs, bet pasaules čempionātos – 2 zeltus, 5 sudrabus, 2 bronzas, bet mūsu labākos slēpotājus bieži pie sevis pārvilināja biatlonisti.

7) Viensētnieku sindroms.
Vai tā lopkopība vai slēpošana, latvietis ir bijis un būs viensētnieks ar sliktākajām no tā izrietošajām sekām – bez pieredzes apmaiņas un kooperācijas. Šeit jāpiekrīt Vladimiram Iļjičam Ļeņinam, ka kooperācijai ir izšķirīga nozīme. Un ne tikai lauksaimniecībā. Jau padomju laikā slēpošanā katrs pats bija visgudrākais (izņēmums varbūt tikai „Dinamo” sistēma, kurā nebija iespējas pacelt roku pie cepures naga un teikt „nē”! Tajā pašā laikā sistēma bija biatlonā, bobslejā, kamaniņu sportā. Labāka vai sliktāka, bet bija! Kāpēc nepieciešama kopdarbība slēpošanā? Kas iznāk lētāk – braukt uz sacensībām ar savu transportu sportistam un trenerim vai četriem vienā autiņā? Vai izdevīgāk ir mājot četristabu vai divos divistabu numuriņos viesnīcā?

8) Pievilcīgas alternatīvas slēpošanai un nopietnu treniņu trūkums.
Senāk sportisti slēpošanas trasē „dzīvoja”, kaut arī brauca ar kociniecēm. Tagad inventāru var dabūt labu labo, bet vēlēšanās piespiesties, uzstādīt augstus mērķus, ilgi un pacietīgi strādāt ir zudusi. Nav gribasspēka sisties līdz labākam līmenim. Labi, ka Āfrikā nenodarbojas ar slēpošanu, jo tur reizēm vienīgā iespēja nenomirt badā ir kļūt par labāko sportā. Slēpošana nav arī sporta veids, kurā var pelnīt miljonus. Ja bērns pats nepamet sportu, viņš (vai viņa vecāki) izdomā pāriet uz kādu ienesīgāku nodarbošanos – basketbolu, tenisu.

No otras puses, nav naudas nopietnām treniņnometnēm. Latvijas labākais slēpotājs Jānis Paipals strādā benzīntankā. Ne tāpēc, ka tas ir viņa mūža aicinājums, bet tāpēc, ka bez tā viņš nevarētu slēpot. Turklāt Latvijas pēdējā laika ziemu apstākļos nopietni uz vietas nepatrenēsies.

Ja nav nopietnu treniņu, nav rezultātu. Slēpošanā, riteņbraukšanā, garo distanču skriešanā vieglatlētikā, arī peldēšanā ir jāveic noteikts darba apjoms, līdz tas sāk izpausties rezultātos. Ir atsevišķi „sevis mocītāji„, bet tādu nav daudz. Tiesa, tas neattiecas tikai uz Latviju. Seškārtējā olimpiskā čempione krieviete Ļubova Jegorova pirms kāda laika intervijā teica, ka Krievijas izlases sportistes šodien trenējas divreiz vai pat trīsreiz mazāk, kā to ir darījusi viņa. Toreiz gan bija citi laiki, kad veselība īpaši žēlota netika, bet šodien veselības žēlošana bieži tiek jaukta ar sevis žēlošanu...

9) „Tūristu” jautājums.
Nebūsim naivi, lai nesaprastu, ka solījumi 2018. gada olimpiādē iegūt medaļas ir no zinātniskās fantastikas kopoto rakstu sērijas. Latvijas slēpotāju nebūs arī pirmajā trīsdesmitniekā nevienā no distancēm. Būšu priecīgs, ja kļūdīšos. Taču ir jāsaprot, ka ar pamatdarbu benzīntankā neviens no pasaules vadošajiem slēpotājiem nenodarbojas. Un mums jābūt priecīgiem par to, ka kāds cīnās ar vējdzirnavām, moka sevi, jo viņam slēpošana patīk. Tos, kuri domā, ka aizbraukt uz olimpiādi ar B normatīvu ir viegli, aicinu pašus to darīt – kāpēc neizmantot tūrisma iespēju, ja tas ir tik viegli?

Atcerēsimies, kurā brīdī slēpotāji kļuva par tūristiem? Tas bija apmēram Nagano olimpiskajās spēlēs, jo līdz tam laikam Latvijai visi ziemas olimpieši bija „tūristi”, respektīvi, necīnījās par medaļām. No šodienas pozīcijām raugoties, „tūrists” ir katrs, kurš nebrauc pēc medaļas. Tad jau arī Latvijas hokeja komanda no Vankūveras jāatsauc, jo medaļu taču nebūs un komandu vajadzēja steidzamības kārtā izformēt jau pēc pēdējās vietas Turīnā! Mums nav „tūristu”, mums ir amatieri! Tas, ka pēc četru gadu raušanās, lai kvalificētos olimpiādei, var pāriet entuziasms gandrīz jebkuram, diemžēl ir ne tikai Latvijas slēpošanas sporta īpatnība. Nav perspektīvas...