Kuru laukumā sauc bļ...?

Kad sazvanīju LFF disciplinārās komisijas vadītāju Vitāliju Liholaju, viņš konkrētu sodīto skaitu nenosauca - tad esot jāpārcilā visi sezonas dokumenti - un to viņam uz karstām pēdām arī neprasīju. Katrā ziņā šādu gadījumu nav desmitos. Lai gan iemesli ir. Liholajs uz ātru roku atcerējās divus pēdējā laika skaļākos piemērus LMT virslīgā - 20. kārtas spēlēs 19. septembrī sodu par lamāšanos saņēma uzreiz divas personas. Atsaucoties uz reglamenta punktu 7.1.19, ”Par kluba oficiālo personu iejaukšanos tiesneša darbībā, rupju apvainojumu” pēc spēles Daugavpilī tika sodīts ”Jūrmala-VV” galvenais treneris Vladimirs Babičevs (sods 200 latu un 2 spēļu diskvalifikācija), bet Rīgā - ”Jaunības” vārtsargs Antons Astrahancevs, kurš pārkāpa trīs reglamenta punktus (sods 275 lati un 6 spēļu diskvalifikācija). Astrahancevs ne tikai lamājās, bet pretiniekam arī mutiski draudēja.

Liholajs piekrīt, ka lamāšanās ir problēma futbolā, taču, kas attiecas uz disciplinārās komitejas darbu - tās pienākums neesot to fiksēt, bet gan izvērtēt to, kas rakstīts protokolā. Ja lamāšanās tajā nav fiksēta, nav arī soda. Tas ir tiesnešu un spēles inspektora pārziņā. ”Mēs strādājam ar dokumentiem, taču realitātē, protams, tas tā ir - futbolisti spēļu laikā lamājas. Tās ir emocijas, un ne vienmēr tiesnesim tādēļ kāds uzreiz jādzen nost no laukuma. Tas ir tiesnešu lauciņš, es viņu darbā jaukties negribu. Lamāšanās ir vispārējs kultūras jautājums. Kultūras līmeni sabiedrībā nav tik viegli mainīt. Taču piekrītu - lamāšanās laukumā ir smags jautājums.” Vai LFF ar lamāšanos nebūtu jācīnās agresīvāk? Vitālijs mudināja atbildes meklēt LFF tiesnešu komitejā.

Zvanīju vienam no tās locekļiem Miķelim Rubenim. ”Reglaments paredz vairākus soļus, kā cīnīties ar lamāšanos. Pirmkārt, tas ir mutisks brīdinājums. Otrkārt, - dzeltenā kartīte. Treškārt, ja tā ir apvainojoša rakstura izrunāšanās – seko noraidīšana no laukuma. Lamājas visā pasaulē, taču tajā lielajā troksnī pilnas skatītāju tribīnes – I.K. to nedzird. Tās ir emocijas, varbūt pretinieks tev ir ”iebraucis kājās”. Iznāk, ka futbols ir vienīgā audzinošā institūcija. Taču nevar pusotras stundas laikā to laukumā izdarīt. Tas jādara arī ģimenē. Nav jau tā, ka lamājas tikai futbolā. Piemēram, mums ir tādas sabiedrības dāmas, kuras medijos atļaujas lietot vārdu ”bļin”... Protams, būtu muļķīgi nepiekrist, ka lamāšanās laukumā nav nekas labs.”

Palieku pie pārliecības, ka tos, kuri lamājas, būtu jāsoda biežāk un bargāk. Ceturtdien vēroju LMT virslīgas 21. kārtas spēli starp ”Olimps/RFS” un ”Tranzit” komandām. Arī šī spēle nebija izņēmums – lamāšanās notika uz nebēdu. Piemēram, ”Tranzit” vārtsargs Arbi Mezijevs ”bļ....” nokliedza tik skaļi, ka gluži vai zosāda uzmetās. No vārtsarga biju aptuveni 150 metru attālumā, bet šķita, ka viņš lamātos man blakus... Galvenais tiesnesis Aleksandrs Golubevs, protams, nepakustināja ne ausi, un uz Mezijeva lamāšanos nereaģēja. Tāda, lūk, cīņa pret lamāšanos laukumā, par ko, starp citu, tik kategorisks pirms šās sezonas bija LFF prezidents Guntis Indriksons - virzot to kā vienu no prioritātēm. Ir atsevišķi patīkami izņēmumi, bet ne vairāk.

Allaž ar bažām noskatos uz mazajiem puikām, kuri spēles laikā padod bumbas. Viņi, ļoti iespējams, ir mūsu futbola nākotne, taču nebūs brīnums, ka katru spēli klausoties nemitīgos lamu vārdos, arī viņi lamāsies tikpat sulīgi, kā šā brīža virslīgas klubu futbolisti, kuri jaunajiem puikām kalpo par meistarības un uzvedības paraugu.

Ar lamāšanos jācīnās ne tikai virslīgā, bet arī 1. un 2. līgā, kur ne visi šajā ziņā ir svētie. Protams, futbols ir emocijām bagāts, taču viens ir sulīgi sevi sapurināt klusām, bet pavisam cits – atļaušos teikt - aurot pa visu stadionu. Varbūt tiesnešiem katras šādas skaļas aurošanas gadījumā vajadzētu reaģēt ar dzelteno kartīti, un tas spēlētājiem liktu ātrāk aizdomāties par to, kā viņš laukumā uzvedas. Katra dzeltenā kartīte tuvina diskvalifikācijai uz vienu spēli, un tas tad arī varētu likt vairāk apdomāt lamu vārdu lietošanas ”nepieciešamību”. Manuprāt, tas tomēr vairāk ir pašdisciplīnas jautājums. Jāņem piemērs, no tiem, kuri nelamājas.

Protams, allaž būs arī tādi skatītāji, kuriem ir dziļi vienalga vai skan bļ.. vai kas cits, taču tas nav rādītājs. Drīzāk rādītājs ir tas, ka skatītāji tieši šīs lamāšanās dēļ nenāk uz Latvijas čempionāta spēlēm. Bez blefošanas, man to teikuši vismaz pāris desmitu futbola cienītāju. Pieļauju, ka citiem arī ir zināmi šādi cilvēki.

Šķiet, ka bļ... futbolā ir populārākais no lamu vārdiem. Iesaku to aizstāt ar vārdu ”bļāviens”, kura lietošanu varētu uzskatīt par tādu kā pārejas posmu... Tā teikt, soli pa solītim, taču šī ir tā reize, kad soļus no LFF mājas prasītos platākus un straujākus. Un varbūt pienāks laiks, kad ģimenes sāks atgriezties stadionos un bērniem vairs nebūs jāiepazīst tie dīvainie vārdi, ko nemāca sēžot skolas solā.