"Spartakam" atkal jāmaina treneri?

Taču diezin vai galvenā trenera maiņa "Spartakā" notiks, jo tas nozīmētu no kluba vadības puses savas kļūdas publisku atzīšanu. Kad jautāju kluba prezidentam, vai ne mirkli nebija šaubu par trenera izvēli, tad viņš teica, ka nē. Tādā gadījumā atliek tikai minēt, kādi bija īstie Blagonadeždina atlaišanas iemesli, jo ar komandas sniegumu laukumā tiem laikam bija tikai formāls sakars. Ja komandai izņem no pamatsastāva 4-5 labākos spēlētājus, tad neviena komanda nevar turpināt spēlēt tik pat labi. Vienalga, kura tā būtu - FC "Barcelona" vai kāda zemākās līgas komanda Latviijā, jo jebkuras komandas sniegumu tas būtiski ietekmēs. Atšķirība tikai tā, ka TOP klubiem ir iespēja turēt sastāvā apmēram tāda paša līmeņa rezervistus. Tagad Jūrmalas "Spartaka" sastāvs atkal ir kārtībā, bet spēle... Tā noteikti nav kļuvusi labāka un punkti nekrājas vairāk nekā tajās spēlēs, pēc kurām tika atbrīvots iepriekšējais galvenais treneris. Kluba vadība var teikt, ka tieši tad arī tika zaudētas izredzes iegūt medaļas, taču - kāpēc tagad, komandai atkal sapulcējot labu sastāvu, tās nekļūst lielākas ne par gramu? Tāpēc, ka ne jau trenerī bija vaina. Tikai to atzīt ir nepatīkami.

Armīna Narbekova uzaicināsana galvenā trenera amatā pievērsa komandai vēl lielāku uzmanību un no tāda viedokļa viņa uzicināšana ir saprotama - Seūlas olimpisko spēļu čempions, UEFA piecdesmitgades labākais futbolists Lietuvā, slavenā Viļņas "Žalgira" viens no līderiem u.tt. Nav nekā pret Narbekovu, ceru, ka tuvākajā laikā izdosies ar viņu satikties uz garāku sarunu par tā laika "Žalgiri", par Seūlu, par Armīna spēlēšanu Austrijā (trīskārtējs čempions) un citām interesantām lietām. Skumji ir par to, ka mēs necienam savējos, bet gandrīz vai katru ārzemju treneri uzskatām par brīnumdari vai vismaz daudz gudrāku (un tad brīnamies, kāpēc Latvijā nav jaunu treneru, kāpēc starp pašmāju treneriem nav konkurences). Tajā laikā, kad spartakiešu rindas bija pametuši vairāki līderi, komandu varēja vadīt kaut vai Žozē Moriņju vai viņam līdzīgs treneris, bet nekas būtiski nebūtu citādāk. Mēs nekad neuzzināsim, kā "Spartaks" tagad spēlētu Blagonadeždina vadībā, taču ir daudz lielāka varbūtība, ka sekmīgāk - kaut vai tāpēc, ka viņam komanda jau bija iepazīta, kamēr Narbekovam tā vēl joprojām nevar būt labi iepazīta (tieši tāpēc nebūtu taisnīgi lielākos akmeņus mest Narbekova virzienā). Starp citu, startā spartakiešiem taču bija trīs zaudējumi pēc kārtas, bet tad sekoja piecas uzvaras pēc kārtas un 12 (!) spēles pēc kārtas bez zaudējuma. Blagonadeždina vadībā. Vēl ar labāko sastāvu.

Virslīgas debitants Jūrmalas "Spartaks" sezonas pirmajā pusē izpelnījās pelnītas daudzu līdzjutēju (ne tikai savējo) un masu mediju simpātijas. Komanda spēlēja intersanti un atraktīvi, neviena tās spēle nebija garlaicīga, pie komandas stūres bija viens no nesenajiem Latvijas izlases līderiem un viens no perspektīvajiem jaunajiem treneriem, tāpēc tieši uz spartakiešu spēlēm pirmām kārtām gribējās braukt. Tagad komanda ir zaudējusi ne tikai izredzes iegūt medaļas (tās ir tikai teorētiskas), bet arī daļu simpātiju, savukārt kluba vadība ar savu lēmumu nomainīt galveno treneri (vai tad viņš pieņēma lēmumu, ka leģionāriem jābrauc atrādīties uz citiem klubiem?!) pabojāja visas komandas un pirmām kārtām savu reputāciju. Taču, no otras puses, citādāk varbūt arī nevarēja būt. Kamēr klubam (un tas attiecas ne tikai uz Jūrmalas JPFS/FK "Spartak") nebūs skaidras vīzijas par to, kāpēc mēs vispār pastāvam, kam spēlējam un ko īsti gribam sasniegt, tikmēr tamlīdzīgi notiks. Ir laikam tomēr jāizlemj, ko darīt - spēkoties par medaļām virslīgā un vietu Eiropas kausu izcīņā, veidot stipru klubu vai vispirms tomēr padarboties un kaut ko nopelnīt futbolistu tirgū.

Cerams, ka spartakieši turpinās spēlēt interesanti, ka šī Latvijas virslīgā savdabīgā komanda saglabāsies un tai nebūs lemts "viendienītes" liktenis - proti, tā nepastāvēs tikai līdz tam brīdim, kamēr kādam onkulim tā apniks (kļūs neizdevīga). Pat spēlēdams neveiksmīgi, "Spartaks" nav garlaicīgs un tas virslīgu padara krāsaināku!