Viņš paveica, to, līdz kam Vasiļevskim un Kovalam pietrūka viena soļa

Lai tiktu uz Maskavas olimpiādi 21 gada vecumā, bija jābūt rezultātu stabilitātei un padomju laikos jābūt galvas tiesu pārākam par pretiniekiem. „Biju pats jaunākais no kandidātiem,” stāsta Kūla. „Mēs bijām kādi septiņi kandidāti: Grebņevs, Jeršovs, Makarovs, igaunis Pūste...). Maijā kā pirmais kopš Jāņa Lūša Padomju Savienībā sametu 90 metrus (90,30. – D.Ā.). Ar to nebija gana, funkcionāri domāja, ka nākamajā mačā man būs daudz tuvāki rezultāti, un aizsūtīja mani uz sacensībām Čehoslovākijā. Novinnēju arī tās ar ~89 metrus tālu raidījumu, taču tikai pēc tam, kad Maskavā Lužņiku stadionā aizmetu 92,06 metru tālumā, kāds no funkcionāriem pienāca pie manis un teica: „Tu gatavojies, tu esi atlasījies.” Pēc šī rezultāta uzrādīšanas mans istabiņas biedrs Grebņevs, koridorā pretim nākot, mani „neredzēja”, kaut gan mani neievērot nebija iespējams.”

Viens ir kvalificēties olimpiādei, pavisam kas cits – tajā labi nostartēt, nesamierināties ar jau sasniegto. Kad prasu Dainim par mērķi olimpiādē, viņš atbild, ka tāda mērķa par vietām vai rezultātu nebija. „Mērķis bija labi nostartēt, jo „īstās” sacensības būtu pēc četriem gadiem Losandželosā. 1978. gadā biju kļuvis par PSRS junioru čempionu ar 75 metru tālu raidījumu, gadu vēlāk pie pieaugušajiem Baku „26 komisāru” sacensībās jau sametu 86,06 metrus un biju labākais jaunais sportists šķēpa mešanā pasaulē.”

Par spīti tam, ka Kūlam piederēja sezonas otrs labākais rezultāts pasaulē (aiz „svaigi izceptā” pasaules rekordista ungāra Ferenca Paragi, kurš 23. aprīlī bija uzstādījis satriecošu pasaules rekordu un šķēpu gandrīz pārmetis pāri stadionam – 96,72m), arī krievu funkcionāri nekādus konkrētus mērķus neuzstādīja, jo puika vēl bija jauns, pieredze jākrāj, kaut gan varbūt medaļu plānā ieskaitīja. Tomēr treneris Māris Grīva (tas pats, kura pašreizējie audzēkņi Ēriks Rags, Normunds Pūpols un Lauma Grīva startē Eiropas čempionātā Barselonā), izvadot uz sacensībām teica: „Jādara tas pats, ko darām treniņos. Un tad, kā būs, tā būs.”

Par olimpiādes sākumu Dainim ir cemme: „Gribēju iet atklāšanas parādē, jo no sākuma pateica, ka ies visi, kas grib. Es arī, protams, roku pacēlu. Galu galā parādes uzvalciņi mums bija izdalīti. Pēc tam pateica, sak, nē, jūs neiesiet, ies funkcionāri. Tā arī pirmajās rindās visādi funkcionāri, VDK darbinieki, komunisti un komjaunieši aizgāja...”

Sacensību kvalifikācijas normatīvu (~81-82 metri) Latvijas šķēpmetējs kā rotaļādamies izpildīja jau pirmajā mēģinājumā – 85 metri. Lai tiktu pie zelta bija nepieciešami vēl seši, kaut gan uzvarētājs bija nojaušams jau ātrāk. Pamatsacensību dienā Kūla saviem līdzjutējiem gan lika panervozēt, jo pirmie divi metieni netika ieskaitīti, tomēr Dainis tā nejutās: „Emocionāli biju ļoti spēcīgs, psiholoģiski nobriedis, visu sezonu metu ļoti stabili. Ja kas nesanāca, varēju mest arī tikai ar krustsoļiem. Daudz biju trenējies dažādos apstākļos, ar dažādiem ieskrējiena variantiem. Tāpēc mani nesatrauca nulles mana rezultāta ailē pirms izšķirošā trešā metiena un aizmetu četrus astotniekus – 88,88 metrus tālu. Tajā brīdī jutu, ka „saplēsīšu” visus, nākamajā metienā raidīju šķēpu 91,20 metru tālumā un vairs nepiegriezu pārējiem nekādu vērību. Biju stabils kā krievu tanks.”

Vaicāts par spekulācijām ar to, ka viņa trešo metienu nevajadzējis ieskaitīt, jo tas piezemējies neatļauti (planējošie šķēpi bieži zemi sasniedza ar asti pa priekšu, kas nozīmēja neatļautu metienu. – D.Ā.), esot izskatījies, ka piezemējas plakaniski, Dainis stāsta, kā bija: „It kā nokrita plakaniski, bet vēstures kadros pēc tam esmu skatījies, ka viss bija normas robežās. Turklāt, ja sacensībās ir kāds strīdīgs gadījums, kur var lemt par labu vai sliktu sportistam, nerakstīta tiesnešu etiķete liek lemt par labu sportistam. Saprotu, ka somu metējiem, kuri vispār palika bez medaļām (otrais bija krievs Sergejs Makarovs, trešais – Hanišs no VDR) kantes rīvēja tas, ka viņus pieveicis kaut kāds puišelis. Varbūt tāpēc izdomāja šo versiju. Otra versija par sliktu mums bija tāda, ka PSRS sportistu metienu brīžos aiz muguras tika vērti vaļā lielie stadiona vārti. Tas gan uzskatāms par paradoksu, jo katram ar šķēpa mešanu saistītam cilvēkam ir zināms, ka vējš no aizmugures traucē metienu un vislabākais vējš ir iesānis no labās puses.”

Vēl latviešu šķēpa metēja nelabvēļi esot stāstījuši arī, ka šķēps trešajā metienā ne tikai neatļauti piezemējies, bet arī nepareizi (tālāk kā lidojis) nomērīts. Runāt var visu ko, tomēr parasti ir procedūra, kā vērsties pret nelikumībām, un pret Kūlas toreizējo metienu protesti iesniegti netika. Kur tad toreiz bija tie somi?

Kas notika pēc metiena aiz 90 metriem, lai atkal stāsta pats raksta tapšanas „vaininieks”: „Ka esmu uzvarējis, pieņēmu tikai pēc pēdējā pretinieka pēdējā metiena. Mēs jau visi bijām tā laika „produkti” un Latvijas himnu pat dzirdējuši nebijām, bet, stāvot uz goda pjedestāla augšējā pakāpiena, ļoti patīkami bija tas, ka medaļas turēja latviešu meitene latviešu tautas tērpā. Protams, saviļņojums par uzvaru bija liels, kā nu bez tā,” kaut kādas politiskas domas uz goda pjedestāla noraida uzvarētājs.

Kas to šodien pateiks, kā būtu bijis, ja Dainis brauktu arī uz Losandželosu 1984. gadā, kad sociālistisko valstu politiķi „lielās un varenās” vadībā izlēma, ka jārevanšējas ar olimpisko spēļu Amerikā boikotu tāpat, kā pirms četriem gadiem to izdarīja liela daļa tā saukto kapitālistisko valstu? Vēl 1984. gada ziemas sezonā Kūla „pīķi” raidīja 88 metru tālumā, bet tad „maijā kaut kādās sacensībās starp uzņēmumiem, līdzīgās kā rajonu sporta spēles, mani palūdza uzgrūst lodi, jo es ne tikai lodi varēju grūst, arī desmitcīņu esmu taisījis, un tajās savainoju elkoni. Kas to lai zina, kā būtu bijis Losandželosā, jo tur uzvarētāja soma Arto Herkenena rezultāts bija tikai 86,76 metri...”

Un vēl kāds zīmīgs fakts. Naktī vēl pirms olimpiādes Augstākstāvošais Dainim pateicis: „„Guli mierīgi, vinnēsi olimpiādi!” Naktī pamodos, sapratu, ka esmu to nosapņojis.” Sapnis piepildījās. Kas mēs būtu bez mūsu sapņiem?