Krāniņus atstāsim biksēs...

Vakar kāds līdzjutējs pie arēnas kratīja sirdi – sak, nu paskaties, kāda tā izlases izskatās, paskaties! Tur nav neviena hokejista, neviena uzvārda. Mums pasaules čempionātā būs vāks... Paskatos izlases sarakstu – ir gan uzvārdi, gan hokejisti. Atliek tikai...vāks. Protams, vēsturiskajā atmiņā iesēdināti citu paaudžu varoņdarbi, kas nekādi nelīmējās kopā ar esošo izlases personālsastāvu, taču tas ir tikai pieradums. Paies pieci vai seši gadi un gan jau tas pats kadrs, kas tagad neredz Latvijas hokejam nākotni, lūgs visus iespējamos dievus, lai komandā spēlētu Cibuļskis, Džeriņš, Saulietis utt. Kāpēc par viņiem nelūdzas šobrīd? Tas tomēr ir uzticības un izpratnes jautājums. Pēdējā mēneša laikā ap hokeja izlasi valdošo atmosfēru spilgti raksturoja mediju diktētā dienas kārtība – izlasē nespēlēs X un Y, no izlases atsakās Z, viens pēc otra spēlētāji negrib... Ja tagad aplūkojam sauso atlikumu, izrādās, ka negrib tikai viens un tas pats saka, ka viņš nevar. Par ko stāsts? Uz pasaules čempionātu mēs vedam labākos, jo citu – labāku - mums tieši šobrīd nemaz nav. Tāpēc rādīt ar pirkstiem uz šiem hokejistiem un teikt, ka no viņiem mēs nesagaidīsim ne naga melnuma – ir vienkārši glupi. Mēs sagaidīsim tieši to, ko hokeja saimniecība ir pelnījusi. Kas palicis starp rindām?

Ar saviem orālajiem krāniņiem Daugavas krastā šajā pavasarī skrēja mērīties Savickis ar Lipmanu. Viens sevi sauc par Rīgas Dinamo kluba īpašnieku, otram ir tiesības nēsāt hokeja federācijas galveno cepuri. Kam tagad lielāks? Pēc tam, kad Juris publiski bija sazīmējis lielo sazvērestības teoriju, no sērijas – es zinu, kāpēc mēs zaudējām izslēgšanas spēlēs Lokomotīvei?! – Kirovs pamāja ar balto realitātes lakatiņu, uz kura bija izšūts teikums - federācijai ir tiesības atļaut vai neatļaut klubam piedalīties KHL turnīrā. Pēc tā Dinamo funkcionārs aizvērās... Izlases kontekstā sadure vai sadarbība starp LHF un klubu laikam būs neizbēgama kā kūlas dedzināšana pavasarī. Jo raug – valstsvienībā šogad spēlēs 16 (!) ar Dinamo saistīti hokejisti. Tātad – būtu tikai loģiski, ja abas puses apjēgtu savu lomu. Turklāt, neviens šajā gadījumā nevar pretendēt uz pirmo vijoli vai diriģenta zizli, kas izskatās, priekš Savicka ir kaut kas neiedomājams. Starp citu, pēdējais šajā pavasarī ar pāris teikumiem iekaroja iepriekšējos gados Lipmana iesildīto troni „Number One”, kas faktiski nozīmē – hokeja antitopa virsotni. Savickis ar saviem tekstiem un izgājieniem liek Lipmanam justies kā otram mīlētākajam cilvēkam pēc Vairas Vīķes F. – te nu bija miljonāru prāts, intuīcija un gudrība. Tomēr, gods kam gods – klubs neaizgāja tik tālu, lai sāktu atklāti klaigāt par savu milzīgo lomu izlases sakarā un pie tiem pašiem vārtiem apstājās arī federācija. Jo Lipmans taču tagad mierīgi varētu aizsūtīt Savickim ierakstītu vēstuli no savas grāmatvedības, sak – apmaksājiet Karsumam veiktās operācijas rēķinu, jo izlasē viņš nespēlēs, bet uz kluba sezonu noteikti būs gatavs. Tik rupji šķirot atkritumus vai ravēt nezāles šajā mazajā ciemā nevajadzētu.

Fonā gluži necils šoreiz izskatījās galvenais treneris Oļegs Znaroks – vai nu tāpēc, ka arī bija sabijies no visām runām, kas viņu sagaidīja pie izlases, vai gluži vienkārši – viņam pietrūkst izpratnes par šīs komandas laicīgo eksistenci. Arī bravūra gājusi mazumā, ko, iespējams, diktē pieredze, kas sakrāta uz pleciem. Varbūt tas izklausīsies savādi, taču vājākais posms šobrīd pie valstsvienības var būt tieši galvenā trenera mulsums, ko visspilgtāk raksturo Oļega secinājums pēc kāda treniņa – sak, man pietrūkst materiāls... Ar to Znaroks bija domājis meistarīgu spēlētāju apjomu, no kuriem izvēlēties labākos. Taču, atgriežamies pie jau zināmā – izņemot divus vai trīs, visi pārējie ir viņa rīcībā. Tātad – visi labākie. Ja ar šiem māliem vecis netiek galā, tad viņam jāmeklē citi medību lauki. Tādi, kuros labākie stāv kaudzēm, rindā un ir pilni pieliekamie. Latvijā tā nekad nav bijis un nebūs. Varbūt Znaroka piesardzība vai kompleksi ir meklējami agrāko gadu izvirzītajos uzdevumos, kurus pārsvarā Latvijas izlase ar šo treneri nav izpildījusi? Tas vispār pelna lielāku vērību, nekā sākumā varētu šķist. Ko Latvijas hokeja izlases sakarā nozīmē – izpildīt uzdevumu? Kāpēc uzdevums un tā izpilde kļūst par tādu kā bubuli, ar ko baida mazus bērnus un trenerus? Ja pat Znarokam jau sāk trīcēt roka un lūpa, kad piemin šo daudznozīmīgo un ietilpīgo vārdu – uzdevums – varbūt ir kaut kas jādara savādāk? Nezinu, vai tā bija ģenerālmenedžera Ozoliņa ideja, kam vajag mazināt spriedzi, taču šogad šajā sakarā akcenti pirms turnīra ir mainīti: federācija izvirza uzdevumu, saglabāt vietu elites grupā, savukārt, pati izlase – tātad, komanda! – grib sasniegt mērķi. Konkrētu vietu. Laikam jau loģiski.

Ja reiz esam tikuši līdz Ozoliņam, tad ir vērts pavērtēt viņa pievienoto vērtību. Iekāpšana izlases menedžera kurpēs tikai ārēji bijusi rotaļīga – faktiski, Latvijas izlasei šī institūcija nekad nav bijusi. Tas tehniskais un nenoliedzami, noderīgais darbs, ko iepriekšējos gados pildīja Māris Baldonieks, labākajā gadījumā atbilda vien parasta sekretāra funkcijām. Izlases menedžera loma tomēr ir daudz ietilpīgāka un atbildīgāka, sākot ar šīs komandas tēlu un beidzot ar mikroklimatu, ko ģenerē daudzie raksturi, kas savākti kopā. Ozoliņš pusotra mēneša laikā ir paspējis pa pāris reizēm gan salamāties, gan salabt ar Lipmanu (kad pēdējo reizi federācijas sienās kāds no hokeja cilvēkiem to bija atļāvies?), gan inteliģenti novilkt galvenā trenera kompetences līniju, gan piedzīvot prastus uzmetienus. Viņš vēl nav apsēdies uz krēsla, ko sauc par menedžera vietu, jo tāda krēsla nemaz nav. Tas ir jātaisa. Tehniski viņš ir ieburzījies, emocionāli – Sandis ir ceļā uz vienu kārtīgu un pamatīgu spēles lauku, ko saprot, bet vēl nepārredz. Tiesa, viņa iesaistes sākotnējais vadmotīvs tomēr ir attaisnojies – iekšējā spriedze, kas nenoliedzami tāda bija, ap izlasi ir mazinājusies. Racionālais ņēmis virsroku, ko saprot un redz arī hokejisti. Autoritāte un pagaidām vēl jēlā vai pazaļā kompetence, ko pavada vīra un vārda princips, spiež hokejistus domāt un koncentrēties tikai sportiskajiem mērķiem, kas ir menedžera Ozoliņa virsuzdevums. Vai nopelns? Vēl nē – jo par tādām lietām nediskutē, tām vienkārši ir jābūt. Nopelni paliek darītājiem uz ledus...

Pārbaudes spēles izsijāja sastāvu. Kāds tas ir? Kodolu veido KHL līgā apburzītie un mums ir jāatzīst, ka tas nav sliktākais, ko varam zem sava jumta savākt. Raug, tiem pašiem slovākiem, kam resursu ziņā ir nesalīdzināms handikaps, izlases sastāvā būs 13 (!) hokejisti no KHL. Tātad – viņi redz, ka no šīs līgas var veidot galvenās komandas pamatu. Tomēr, jāatzīst, ka atšķirībā no mūsu izlases, slovāku kāhāelistu atrašanās šajā apritē ir vērtējama kā karjeras novakara pēdējo augļu plūkšana, kamēr vairumam no Latvijas hokejistiem KHL ir savas meistarības kredītlīnijas atvēršana. Daži to jau pratuši izmantot ar uzviju. Piemēram, Lauris Dārziņš tieši KHL apritē kļuva par pieprasītu un labi apmaksātu uzbrucēju un viņš būtu rota jebkurā no izlasēm, kas piedalīsies pasaules čempionātā. Ar ko šī komanda var mūs patīkami pārsteigt? Ar cīņassparu, ar kontrolētu agresiju un motivāciju – parādīt, ka viņi nav Latvijas hokeja „zudusī paaudze” vai melnais caurums, par kādiem viņus grib, izmantojot Dārziņa sarunvalodas elementus, pieburt... Norvēģi pēc pēdējās spēles neatsveicinājās, jo uzskatīja, ka esam spēlējuši rupji. Vienīgā epizode, kur šī rupjība uzplaiksnīja, bija Jekimova elkonis pretinieka sejā. Visos pārējos gadījumos Latvija vienkārši neļāva norvēģiem saimniekot ap saviem vārtiem un tā tam ir jābūt arī čempionātā. Varbūt meistarības ziņā šī nebūs labākā komanda, ko saucam par Latvijas izlasi, taču pēc raksturiem viņi varētu būt labs lējums vai prove. Simboliska šajā ziņā ir jaunā Ronalda Ķēniņa iekļaušana sastāvā – viņš šo vietu nopelnīja šī vārda tiešā nozīmē, ar sen neredzētu sīkstumu un nepiekāpību visās epizodēs, ko bija ļauts viņam nospēlēt. Tā kļūst par izlases hokejistiem. Iespējams, ka šis būs arī čempionāts, kurā treneri sapratīs – nekad vairs nebūs tā, ka mums visās maiņās būs metēji vai piespēļu dalītāji, ka visi rindas kārtībā skries realizēt vairākumu vai atsisties mazākumā. Daži mazgās traukus, citi mīcīs mīklu vēl kāds izvēlēsies garšvielas...
Bet pie galda – visi kopā!