Šodien medaļa, rīt...aknas, parīt - ?

Invalīdu sports nav kaut kas pretdabisks, ja saprotama, ka invalīds arī ir cilvēks. Pretdabiska ir attieksme pret viņiem. Valsts visai nosacīti risina invalīdu sociālās vajadzības – sākot ar darba vietām un beidzot ar elementāru piekļuvi sabiedriskām un valsts iestādēm. Kad Apinis pateica, ka pārdos savu olimpisko medaļu, lai savāktu naudu, dalībai pasaules čempionātā – rezonanse bija milzīga. Kopumā jau cilvēki neiedziļinās šajā vajadzību problemātikā un skatās uz to visai vienkāršoti – sak, politiķi atkal nozaguši naudu. Iespējams, tāpēc, aicinājumā ziedot naudu konkrētajam mērķim, ieklausījās vien nedaudzi, kas kopā sasvieda 65 latus... Nedēļu vēlāk Ministru kabineta ārkārtas sēdē tika pārdalīti līdzekļi no ārkārtas vajadzību fonda un Latvijas paraolimpiskajai vieglatlētikas izlasei tika piešķirti 30 574 latu, kas būs nepieciešami, lai aizbrauktu līdz pasaules čempionātam Jaunzēlandē. Tātad – invalīdu sports mūsu valstī ir kaut kas ārkārtējs. Tad jau Apinim būs bijusi vien taisnība, kad viņš izmantoja ārkārtas metodi, lai pievērstu sev uzmanību.

Latvijas Paralimpiskā komiteja sākusi paust prieku, ka tikusi sadzirdēta, taču ar prieku vien šajā gadījumā nevajadzētu aprobežoties. Ja vieglatlēts Apinis sarīkoja demaršu, tad Paralimpiskajai komitejai tagad vajadzētu šo situāciju izmantot, lai nekad nākotnē nevajadzētu sportistiem rīkoties tik ekstrēmi. Invalīdu sporta vajadzības nav nekas netverams un gaisīgs – tās ir konkrētas izmaksas, ko var paredzēt un, kuras vajag iestrādāt valsts budžetā nevis kā ārkārtas izdevumus, bet, gan kā sociālas garantijas. Ja Paralimpiskā komiteja to tagad neizdarīs, tad viņi rīkosies noziedzīgi un bezrūpīgi. Tad tāda organizācija nav vajadzīga! Nevajag ieņemt galvā domu, ka katru reizi, kad vajadzēs naudu, varēs uzlikt Apiņa 2010. gada novembra plati... Minētā komiteja tāpēc ir izveidota, lai vadītu invalīdu sporta dzīvi un piesaistītu tam finansējumu. Skaidri jāprasa, lai viņi nestāv malā. Jā, tā ir valsts atbildība, bet neviens cits kā tikai paši invalīdi spēs šīs lietas sakārtot – Apiņa uzstājība ir jāliek uz sarunu galda Ministru Kabinetā un Saeimā, lai nekad vairs mēs nepiedzīvotu, tik mulsinošu gatavību pārdot sasniegto godu...

Liktenis šos cilvēkus ir pārbaudījis - sportisti invalīdi demonstrē izcilu gribasspēka paraugstundu, ne tikai pārvarot sadzīves skaudrumu, bet arī atrodot sevī spēku, lai apliecinātu un samērotos ar sev līdzīgajiem sporta arēnās. Tajā pašā laikā viņi ir paraugs saviem sociālajiem likteņbrāļiem – viņi ir būtiska sabiedrības daļa, kas citiem kalpo kā paraugs un iedvesmas rosinātājs. Nekas nav jāizgudro – ne velti pasaulē Starptautiskā olimpiskā komiteja nenorobežojas no invalīdu sporta. Pat vairāk – olimpisko spēļu gados tajās pašās pilsētās un arēnās, kur pirms mirkļa ir startējuši tā sauktie „normālie cilvēki”, tiek rīkotas arī Paralimpiskās spēles. Konteksts ir nepārprotams. Tātad – acīmredzot arī Latvijā invalīdu sporta paraolimpiskie sapņi ir jāīsteno kopā ar Latvijas olimpisko komiteju. Apiņa ultimāts ir precedents, taču cerēsim, ka tam nebūs turpinājuma. Tādā nozīmē, ka tagad katrs, kas nebūs dabūjis attiecīgo finansējumu, sviedīs galdā medaļas vai savus iekšējos orgānus (tā būtu nākamā galējības robeža), lai pieprasītu naudu sportam. Un šajā gadījumā runāju ne tikai par invalīdu sportu vien... Atbildīgās organizācijas un to priekšstāvji varētu pragmatiski izvērtēt sauso atlikumu no šīs izmisīgās akcijas, kas deva rezultātu, ko nosauksim par plāksteri. Taču – plāksteris nav atbilde. Te jābūt iestrādātām garantijām ar likuma spēku un - miers. Jo - lai gan saka, ka invalīds ir sabiedrības loceklis, tomēr īstenībā aiz viņa jāstāv nevis mistiskai sabiedrībai, bet gan konkrētai valstij.