Pēdējais pāris šķiras

Gintam Meijam un Andrim Džeriņam ir jābūt kopā! Viņiem ir jāspēlē vienā virknējumā un to zina jebkurš, kurš kaut ko saprot no hokeja kārtības Latvijā! Tā tas vienkārši ir un tā tam būs būt! Un, ja kādam, piemēram, Tedam Nolanam, ir savādāks skatījums, tad viņš vienkārši nav iebraucis Latvijas hokejā un ir steidzami jāved pie prāta.

Kaut kādi dumji eksperimenti ar puišu audzināšanu, kad pēc viena no pārbaudes turnīriem, kur treneris nav apmierināts ar viņu attieksmi, abi tiek atstāt ārpus sastāva, vienkārši nav pieļaujami . Treneris vienkārši nesaprot – viņiem abiem ir jābūt un jābūt kopā! Pat tad, kad it kā trenera metode nostrādā – viens no abiem ātri vien pats meklē treneri, lai nodemonstrētu pozitīvu attieksmi, un arī otrs pēc ilgākas pauzes atgriežas komandā ar augstāku motivāciju un darba ētiku, proti, it kā varētu uzteikt treneri par komandas veidošanas prasmēm, seko vien samiernieciska nopūta – beidzot viņš sāk iebraukt. Bet, lai nu paliek, tas svešzemju indiānis, bet Ābols, savējais...

Es, protams, ironizēju, bet kā mēdz teikt – katrā jokā ir tikai daļa joka. Tomēr, ja nopietni, tad savā rakstā „Sulu laiks” jau minēju, ka Rīgas „Dinamo” treneri atrodas pozīcijā, kurā būtu ļoti vēlams, lai hokeja jautājumos būtu plašāks skatījums un pat attīstības vīzija. Proti, papildus īstermiņa jautājumu risināšanai, tiktu nosprausts un turēts konkrēts virziens ilgtermiņa attīstībā. Un viens no šādiem virzieniem ir vietējie hokejisti.

Artis Ābols ar treneriem pierādījuši, ka šajā jautājumā viņiem ir konkrēta vīzija un sezonas gaitā tiek cītīgi strādāts ar vietējiem hokejistiem, ar mērķi - dabūt no viņiem ārā vairāk, panākt, ka puiši neatslābst, nesamierinās ar sasniegto un spēj spert nākamo soli. Ļoti labi var novērot kā treneri cītīgi audzina, piemēram, Indraši un Bukartu.

Abi puiši ir talantīgi vietējie hokejisti, kuri līdzšinējās karjeras laikā vairāk spējuši izbraukt pateicoties galvai un tehniskajai sagatavotībai, tomēr pienāk brīdis, kad jāsper nākamais solis un ar šo iemaņu komplektu izrādās par maz. Indrašis par to lieliski varēja pārliecināties pēdējā Pasaules čempionātā, kur galvenais jautājums, uz kuru viņam sev vajadzēja atbildēt, ir – kāpēc no Ķēniņa atlec visi, bet Indrašis atlec no visiem? Atbilde ļautu arī saprast, kāpēc Vankūveras „Canucks” piedāvāja līgumu Ronaldam un nevis Mikam. Rīgas „Dinamo” treneri pacietīgi un mērķtiecīgi strādā un apstrādā abus jauniešus, un izskatās, ka darbam sāk parādīties rezultāts.

Protams, abi jaunekļi nav vienīgie –tādās pašās dzirnavās nokļuvis arī Krišjānis Rēdlihs, kurš pēc būtības ir identisks gadījums iepriekš minētajam, ar to atšķirību, ka aizsargs. Krišjānis gan ir mazliet citā vecuma grupā, proti, tas uzdevums treneriem varētu būt arī no neiespējamās misijas sērijas. Savukārt, ļoti pozitīvs piemērs ir Vitālijs Pavlovs, kurš šobrīd visu acu priekšā, ļoti īsā laika sprīdī, treneru korpusa vadībā, ir uz ceļa, lai kļūtu par dominējošu spēlētāju, kuram ir viss nepieciešamais – gan augums, gan spēks un jauda, gan arī galva un tehniskais izpildījums. Un Pavlova piemērs var kļūt lipīgs, jo aiz viņa muguras jau mīņājas Gunārs Skvorcovs, kuram ir visas iespējas doties pa to pašu ceļu. Proti, treneri cītīgi strādā ar vietējiem spēlētājiem un izskatās, ka viņiem izdodas.

Kas attiecas uz Meiju un Džeriņu, tad atliek vien bez emocijām paskatīties, ko tad šis pāris laukumā piedāvā. Ir skaidrs, ka abi ir strādīgi puiši, uz kuriem treneris var paļauties, ka viņi savu laiku laukumā atstrādās pēc labākās sirdsapziņas un uzspiedīs pretiniekam cīņu pa visu laukumu. Tas nav maz un ir labi, ka treneru aptverē ir šāds risinājums. To var izmantot vienmēr, kad ir atbilstoša vajadzība, piemēram, ļoti meistarīgs pretinieks, pret kuru jācīnās tīri no aizsardzības, cerot uz pretuzbrukumiem. Bet no otras puses – vai tas ir viss, ko šie puiši var piedāvāt? Vai tiešām šo puišu griesti ir tikai melnu muti strādāt laukumā, vai tomēr viņi varētu arī uzņemties iniciatīvu, uzņemties atbildību par rezultātu, proti, spert nākamo soli un pacelt savu spēli augstākā līmenī?

Šķiet, treneri ir pārliecināti, ka vietējie puiši nav sasnieguši savu spēju griestus un viņiem ir, kur augt, vien jārada izaugsmei atbilstoši apstākļi. Šajā kontekstā, arī šķiršanās ir lieliska ziņa. Lai izdodas!