25. nedēļa. Neievērojot acīmredzamo

Taisnība, jaunais hokeja talants Zemgus Girgensons bija pelnījis šādu atzinību. Taisnība, ka neviens no Latvijas hokejistiem tik augstu NHL draftā līdz šim nav ticis nodraftēts. Tāpat taisnība tiem, kuri redz Zemgū strādīgu, mērķtiecīgu un talantīgu hokejistu, kurš nākotnē var izaugt par Latvijas hokeja izlases līderi, bet varbūt pat Stenlija kausa ieguvēju (tā nu iegājies, ka otrais hokeja pasaulē kotējas augstāk). Ja jau Latvijas izlases galvenā trenera Teda Nolana dēls Džordans var tikt pie lorda Stenlija salātu trauka, ar ko Zemgus sliktāks?

Taisnība arī tiem, kuri teiks, ka līdz šim neviens no Latvijas hokejistiem nav ticis draftēts pirmajā kārtā. Pat Sandis Ozoliņš ne, par mazākiem Latvijas hokeja dižgariem, ieskaitot Arturu Irbi, Kārli Skrastiņu un Sergeju Žoltoku, nemaz nerunājot. Tomēr taisnība nebūs tiem, kuri teiks, ka tagad Girgensons būs vismaz Sidnijs Krosbijs vai Helmuts Balderis. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš vēl ir tikai 18 gadus vecs un atrodas pašā profesionālā hokeja sākumā. Vai vecums (jaunība) ir grēks? Nē. Tomēr pašreiz spriest par viņa kvalitātēm pēc gadiem pieciem nevar neviens. Var tikai minēt.

Vai jūs atceraties tādu hokejistu, aizsargu kā Agri Savielu, kuru savā varenības zenītā zem sava spārna ņēma varenā Kolorado „Avalanche”? Tas gan notika „tikai” otrajā kārtā, ar „tikai” 63. kārtas numuru, tomēr tobrīd likās, ka mums būs vēl viens Sanda Ozoliņa kalibra vīrs NHL. Nebija. Tā vienkārši bija lemts. Kas būs lemts Zemgum? Pirmsdrafta prognozes liecināja, ka viņu paņems starp pirmajiem desmit hokejistiem, bet tā nenotika. Kāpēc, jājautā komandu menedžeriem. Vai nu citi likās labāki, vai, salīdzinot ar citiem, Zemgum ticība bija mazāka. Fakts paliek fakts, ka, lai arī viņš tika nodraftēts pirmajā kārtā, tas bija zemāk par prognozēto. Iespējams, ka klubu ģenerālmenedžeri un skauti vienkārši meklēja utis Zemgus kažokā, kur to nemaz nebija, rēķinoties ar to, ka viņš nāk no valsts, par kuru amīšiem un kanādiešiem nav ne mazākās nojēgas – kaut kāda Latvija, Lietuva vai... Ungārija! Tepat mums uz vietas pietiek spicu spēlētāju! Tās jau gan ir viņu problēmas, bet Latvijas hokejista uzdevums – atspēkot aizspriedumus ar kvalitatīvu spēli uz ledus.

Kas vēl traucēja bez desmitnieka Zemgus liecībā, ko viņš ir nopelnījis ar savu līdzšinējo spēli un attieksmi, iecelt viņu arī nedēļas sportista godā? Andra Biedriņa piemērs! Viņu 2004. gada NBA draftā ar vēl augstāko 11. numuru izvēlējās Goldensteitas „Warriors”. Vai viņš šobrīd ir Latvijas labākais spēlētājs? Kurš uz to var atbildēt? Vai viņš ir tur, kur viņam pēc mūsu cerībām vajadzēja būt – starp labākajiem NBA centriem? Pēc algas jā, pēc spēlētājām minūtēm?

Cik nav bijis jauno talantu, kuri ir tikuši pāragri saslavēti un nogājuši no īstenā – uzticības izvēlētajam sporta veidam – ceļa? Kāds būs Girgensona liktenis hokeja laukumā? Ja talantu smags darbs padarīs par izcilību hokeja laukumā, par to nekautrēsies ziņot arī „SA+”, kronējot par nedēļas sportistu kaut katru otro nedēļu. Īstenībā draftēšana augstajā 14. vietā Zemgum pagaidām ir tikai ķeksītis. Fakts. Svarīgs karjerai, bet tikai ķeksītis, kas jāpārvērš meistarībā pieaugušo konkurencē. Jānolaižas uz zemes, un jāturpina smagi strādāt. Pagaidām, neaizmirstot arī Teodoru Bļugeru, kurš tajā pašā draftā tika izvēlēts ar kopējo 52. numuru, kas ir visu laiku trešais labākais aiz Girgensona un Ozoliņa, „SA+” nedēļas sportista titulu piešķir kārtslēcējam Marekam Ārentam.

Ja kāds nezina, kas ir Mareks Ārents, paskaidrošu, ka tas ir priekšvēstnesis daudzsološai Latvijas jauno kārtslēcēju plejādei, kurš divas dienas pirms NHL jauno spēlētāju drafta sacensībās Valmierā pieveica 5,60 metru augstumā novietoto latiņu, kļūstot par Londonas olimpisko spēļu B normatīva īpašnieku. Dalībnieku vēl ne, jo divu nedēļu laikā kāds cits no Latvijas kārtslēcējiem, piemēram, Pauls Pujāts var viņu apsteigt. Jāpiebilst, ka līdz šim Ārenta personiskais rekords bija 5,46 metri.

Protams, līdz pasaules labākajiem viņam vēl tālu – apmēram 30 centimetru, un ne jau katros mačos tagad viņš lēks piecus ar pusi metrus. Pat līdz Latvijas rekordistam Aleksandram Obižajevam vēl tāls ceļš ejams – 20 centimetru (5,80 m). Kārtslēkšana ir otrā vieglatlētikas disciplīna Latvijā aiz šķēpmešanas, kurā tiek strādāts pēc noteiktas programmas. Tāpēc rezultāti neizpaliek, un savstarpējā konkurence dzen uz priekšu gan pirms pāris gadiem šķietami iesūnot sākušo Mareku, gan viņa jaunākos konkurentus no Pujātu klana. Un viņiem ir sekotāji. Tieši tāpat progress tiek gaidīts arī no Zemgus Girgensona.

Tad kāpēc tomēr Ārents, nevis Girgensons? Tāpēc, ka Mareks sporta veidā, kurš atšķirībā no hokeja tiek piekopts visā pasaulē, ir daudz augstāk pasaules rangu tabulā nekā Zemgus. Pagaidām.