Rindas kārtībā – Šuplers...

Rīgas Dinamo kluba vadība un akcionāri vēl sezonas laikā pasteidzās ar paziņojumu, ka viņi labprāt savas komandas priekšgalā arī nākamgad redzētu slovāku speciālistu Jūliusu Šupleru. Patiešām – kāpēc nē, ja komanda spēlē labi un sasniedz izvirzītos mērķus? Mazliet jau dīvaini bija, ka pašā play off kulminācijā kluba padomes loceklis Juris Savickis nāk klajā ar publiskiem paziņojumiem par Šuplera tālāko nākotni jeb sarunām, kas notikušas starp abām pusēm. Tādas sarunas varēja būt, tikai publiskot gan tās varēja vismaz nākamajā dienā pēc sezonas pēdējās spēles, nevis 24 stundas pirms sērijas ar MVD. Nevajadzētu aizmirst, ka komanda tomēr ir kolektīvs ar vairāk nekā vienu cilvēku un – ne visi ir gatavi viennozīmīgi pieņemt trenera pasaules uzskatu vai spēles koncepciju, lai gan kā profesionāļi iet un dara savu labāko laukumā. Zemapziņā viņi nodarbojas arī ar gremošanu... Starp citu, vairāki Dinamo hokejisti pēc šīs ziņas iznākšanas plašākā apskatē, saviem aģentiem lūguši sākt meklēt variantus, kas nesaistās ar Dinamo karogu (lai nebūtu lieku spekulāciju, skaidri zinu, ka Sandis Ozliņš tas nav). Muļķīgi šī Šuplera publiskā aplaimošana izskatījās arī pret kluba sportiskajiem mērķiem, jo bija taču zināms, ka arī mūsu pretinieku MVD galvenais treneris Znaroks klusībā cierēja uz Rīgas pusi: saņemdams nepārprotamu signālu, ka viņa kandidatūra tiek atstāta zem kājslauķa, var tikai iztēloties, cik lielas motivācijas apjomi pamodās Oļega galvā. Varbūt tieši šādi mazie sīkumi arī neļāva mums divos izspēlētājos pagarinājumos tikt pie kārotās uzvaras? Tā ir pieredze, no kuras jāmācās.

Diezgan dīvaina bija arī Šuplera reakcija pēc Savicka paziņojuma - viņš uzreiz steidzās pasvītrot savu gatavību darboties tālāk ar šo komandu. Nesaku, ka trenerim vajadzēja kliegt – nē, nē, nē, nekādā gadījumā, tikai pār manu līķi... Bet – tieši jau iepriekš minēto iemeslu dēļ, viņš varēja būt mazliet apķērīgāks. Piemēram, uz jautājumu, ko viņš domā par šādu komandas priekšnieku priekšlikumu, varēja skanēt atbilde: „Šis noteikti nav jautājums, ko vajadzētu cilāt play off laikā. Mans uzdevums ir sagatavot komandu nākamajai sērijai, mēs cīnīsimies par uzvaru, bet – par nākamo sezonu runāsim, kad būs beigusies šī... ” Nu, apmēram tā. Taču Šuplers palēcās divu rūķu augumā un sāka kaut ko runāt par prieku, gandarījumu un gatavību turpināt. It kā viņam nemaz neinteresētu pārbaudīt savu vērtību brīvajā KHL treneru tirgū, kas allaž meklē jaunus piepildījumus. It kā viņa rokās nebūtu argumentu – Dinamo sezonas otrā puse, iekļūšana play off un sensacionālā uzvara pār SKA pirmajā kārtā. Vai tas ir maz, lai nerunātu par ambīcijām? Vai tāds treneris, kas kulisēs ir žēlojies par savu ne visai labi apmaksāto darbu, salīdzinot uz citu KHL treneru fona, uzreiz bez kaulēšanās pieņemtu jebkuru pirmo mājienu ar pirkstu no līdzšinējiem darba devējiem? Tas patiešām bija dīvaini.

Lai gan – Šupleru var saprast. Sezonas pirmajā pusē viņš pats sēdēja kā uz adatām un ik pa brīdim sarāvās, kā savā tuvumā ieraudzīja kādu no komandas vadības. Viņu gribēja padzīt, taču pēdējā brīdī šo lēmumu atlika. Par argumentiem, kas toreiz notika, vēsture klusē, taču doma esot bijusi apmēram tāda – lai treneris vēl pastāv uz soliņa, šo sezonu tāpat var norakstīt, meklēsim jaunu galvu, bet jau priekš jaunās sezonas... Pirms tika slietas karātavas, Šuplers kā izcils psihologs publiskajā komunikācijā pamētājās ar frāzēm no sērijas – sak, es nebaidos no atlaišanas, jo jau nākamajā dienā atradīšu jaunu darbu... Hmmm, te atkal nākas atcerēties jau pieminēto trenera reakciju uz akcionāru lēmumu, Šupleram piedāvāt darbu vēl uz vienu sezonu. Ja reiz rudens pusē slovāks dzīvoja ar tādu pārliecību, vai pavasarī bija kaut kas mainījies viņam pieejamajās darba iespējās? Tāpat interesanti ir salīdzināt, ko treneris teica krievu presei par Dinamo un Latvijas hokeju – tas bija laikā, kad akckionāri Rīgā meklēja striķus viņa kāršanai. Citēju (pēc spēles ar Traktor, 12. oktobris): (..) U nas že čelovek s kļuškoi perejehal ploščadku, uže hokejist (..) Tulkojums sekojošs – pie mums, katrs, kas pārslido laukumu ar nūju rokās, jau ir hokejists... Pēc pieciem mēnešiem Šuplers par šiem pašiem hokejistiem teica jau kaut ko citu. „Es ar viņiem lepojos!”. Nu, labi, uzskatīsim, ka tas bija profesora triks, kā uzrunāt spēlētāju pašcieņu. Ja tā bija – tad treneris trāpīja!

Bet atgriežoties pie nākamās sezonas plāniem, dažas lietas pie Šuplera galda joprojām ir interesantas. Par viņa kvalitātēm. Kā treneris viņš ir ar ļoti lielu pieredzi, kur īpaši tiek uzsvērta viņa spēja sagatavot komandu funkcionāli – proti, Šuplers teicami pārzina fiziskās sagatavošanas metodiku, kas pierādījās arī sezonas gaitā. Tajā pašā laikā daudz tiek runāts par viņa spēju vadīt komandu kaujas apstākļos – proti, uz soliņa īstā hokeja mačā. Joprojām nav skaidrs, kas viņa galvā darījās vasarā, kad komandai pirms sezonas treniņu spēlēs vajadzēja uzvarēt katrā cīņā un par katru cenu. Varēja taču redzēt, ka čempionāta sākumā hokejistu emocijas bija iztukšotas, tajā pašā laikā no šīm pārbaudes spēlē nebija nekādas jēgas tieši taktiskā ziņā, jo īstais sastāvs tā arī netika iespēlēts – to meklēja un slīpēja jau sezonas gaitā. Jā, bija daudz savainojumu, taču hokejā tā nav nekāda Āfrika – ar to ir jārēķinās. Sastāva ziņā mazliet kaitina slovāka spītīgā vēlme nevis apskatīties zem kājām, bet gan – tālēs zilajās. Tas pats Sorokins viņam turpat pusotru sezonu bija cilvēks, ko labākajā gadījumā var turēt ģērbtuvē pie dušām, bet tagad – skat, Oļegs bija viens no komandas aizsardzības balstiem, bet tur viņš nokļuva nevis Jūļa, bet gan apstākļu sakritību dzīts. Arī leģionārus taču komandas treneris nesaņēma maisā – viņus kopā ar menedžeri izvēlējās pats Šuplers. Tātad nevar teikt, ka viņš ar šo sastāvu tika padarīts par apstākļu un iespēju ķīlnieku, protams, ja neskaita jau bēdīgi slaveno Arnasona gadījumu... Par zināmu atskaites punktu Šuplera darbā var kalpot sērija pret MVD, jo Znaroks viņam pretī nolika praktiski līdzvērtīgu sastāvu – tur nebija nekādu zvaigžņu, vai hipertalantu. Tātad – visu noteica treneru prasmes saskatīt sērijas gaitā pašas mazākās iespējas. Tas arī izceļ labus trenerus pār viduvējībām, kur nu vēl situācijā, kad abiem rokās iedoti praktiski vienādi trumpji. Ar to gan negribu teikt, ka Šuplers pret Znaroku izskatās viduvējs – nē. Vienkārši, kā mēdz teikt cits treneris Krauliņš – zaudējumos nevainojiet spēlētājus, vainojiet mani... Vai Znaroks bija tas, kas vinnēja, vai – Šuplers tomēr šo sēriju zaudēja?

Šupleram ar šo komandu patiešām veicās, bet, galvenokārt, tāpēc, ka šajā sastāvā bija arī izcilas personības. Kapteinis Ozoliņš, vārtsargs Masaļskis, cīnītājs Sprukts, karotājs Ņiživijs, mužiks Ankipāns, snaiperis Hosa... Ticiet, tas nav maz, ja ir dots uzdevums ieņemt Ziemas pili. Tas nosaka komandas veiksmes formulu. Dažos gadījumos likās, ka Šuplera loma ir prast hokejistiem netraucēt virzīties pretī mērķim – piekritīsiet, arī tas ir trenerim jāmāk. Ja viņam dod vēl vienu gadu, vai Dinamo spēs ar šo izvilkt vēl vienu zelta zivtiņu? Un, ja izvilks - vai tur būs trīs jaunas vēlēšanas, vai tikai asakas un aste? Par Šuplera pakalpojumiem citas komandas publisku interesi neizrāda, lai gan – ar ko viņš formāli sliktāks par Znaroku? Pēdējā vārds kaut kādu baumu biroju sarunās jau tiek locīts kādu mēnesi... Par Šupleru saka, ka viņa cilvēki šajā pavasarī it kā esot runājuši ar Minskas Dinamo vadību, taču tur nekas nav sanācis. Kopš viņu padzina no Jaroslavļas, slovāks Krievijā nav īpaši cienīts. Kāpēc? Katram savi argumenti, bet aste velkas līdzi... Vai viņš ir labākais priekš Dinamo? Citus jau neesam redzējuši un mēģinājuši. Vai vajag? Ja komandas akcionāri paši lemj šos jautājumus (nevis to uztic kluba ģenerālmenedžerim), tad viņi paši arī nosaka kārtību, pasūta mūziku un attiecīgi – griež valsi. Tikai atcerēsimies – sastāva komplektācija ies roku rokā ar trenera izpratni un iztēli. Par vienu gan nav šaubu – Šuplers ir veiksminieks. Arī tas nav maz, ja tiek nolīgts augstas klases speciālists. Cita lieta, ka veiksme parasti nestāv rindas sākumā – līdz tai ir kaut kā jāizbrien...