Vilks spalvu maina...

Septiņdesmito gadu vidū, kad VEF sacentās ar komandām Krasnij Koteļščik, Zahmet, Stroiteļ, Burevestņik, Azot, Tadžikistan un tamlīdzīgām, lietas kārtoja vienkārši un nesarežģīti. Taganrogā un Dušanbē, Doņeckā un Ašhabadā spēļu tiesnešus labsirdīgoja pēc formulas: pusstops, vobla, pirtiņa, pie sāniem plika meitiņa. Un viss notika tā, kā mājniekiem vajadzēja. Baku laukumā 1972. gadā Aivaru Ošu (nejaukt ar Ivaru Ošiņu!) gandrīz nosita – soģi pat soda metienu nepiešķīra...
Nu labi, toreiz tā bija zemākā līga, ko no kolhozniekiem varam prasīt. Tagad būšot augstākā, un viss tip-top, gluži kā pie cilvēkiem.
Lai būtu. Tikai... pāris piemēri no Vefiņa pieredzes sava laika Krievijas augstākajā līgā.

1985. gads. VEF cīnās ar Ļeņingradas Spartaku, stabili otro komandu valstī. Rit pēdējā minūte, ir 64:65, bumbu izcīna vefieši un 27 sekundē izdara neveiksmīgu metienu. No tiesnešu galdiņa atskan novēlojies signāls, aplam fiksējot vefiešu it kā pārkāpto 30 sekunžu bumbas pārvaldīšanas limitu (tāds tas bija tolaik). Spēles pulkstenis tika apturēts, tomēr laukuma tiesneši plātījās: spēlējiet vien tālāk. No galdiņa pūta vēl viens uzstājīgs signāls. Pulkstenis stāv, pārtraukuma signāls skan – VEF pārtrauc cīnīties. Toties Spartaks skrien un pret stāvošajiem rīdziniekiem bez kavēkļiem iemet bumbu grozā. Trenera Valdmaņa protesti nelīdzēja, spēles vadītāji un sacensību galvenais tiesnesis, mundiera godu glābdami, apgalvoja, ka viss noticis pareizi, bez kļūmēm, tā, kā vajadzīgs. Prestiža apsvērumi izrādījās daudz svarīgāki par goda jūtām. Acīm redzot tāpēc, lai ar piekāpību nedotu precedentu nākotnē iespējamiem protestiem – rīkošanas brāķis bija pastāvīgs PSRS meistarsacīkšu pavadonis ne jau tikai attiecībā pret VEF.

Varēja notikt arī savdabīga „sarīkošana”. No kārtējās PSRS sacensību tūres Tbilisi 1980. gada pavasarī man prātā pavisam unikāla situācija, par kādu neesmu dzirdējis ne hokejā, nedz futbolā – un nekādā basketbolā arī ne. Vīniem svētītā republika bija slavena ar prasmi nopirkt visu, ko vien iekāroja: no Krievijas augstskolas diploma līdz Kremļa rubīnzvaigznei. Krievijas funkcionāri savukārt līksmi čaukstināja sūri pelnītos vīna rubuļus. Nu lūk, tajā reizē šie pie čaukstināšanas tika bez iesvīšanas, visu atrisinot pie šašlika uz papīra. Visu (atkārtoju – visu!) tūres spēļu iznākumi tika izprātoti, pierakstīti un... konsekventi realizēti. Vefam atvēlēja vienu uzvaru un četrus pāļus. Tā arī notika.
Sporta pilī lepojās lozungs uz sarkana auduma: Ieviesīsim partijas lēmumus dzīvē!

Tad 1986. gads. Kuibiševa, kārtējā PSRS čempionāta tūre. Pacitēšu savulaik rakstītās rindas no grāmatas „VEF cīnās” , kuru klubs nupat dāvāja Latvijas skolām un bibliotēkām:
„Vefam pamatīgu akmeni kaklā pakāris Maskavas tiesnesis Grigorjevs, noraidot no laukuma citu pēc cita trīs rīdziniekus. Situāciju izraisīja parasti tik mierīgā Dudorova purpināšana pret tiesneša lēmumu: piešķirt viņam piekto piezīmi. Noraidījums! Karavajevs bez aplinkiem pateica, ko domā par tiesneša ambīcijām. Grigorjevs kļuvs sarkans kā vēzis – noraidījums!! Valters no malas iesaucās, ka neesot ko kautrēties, lai tik raidot nost kaut visu komandu un tālāk to basketbolu spēlējot viens pats. Grigorjeva piesārtums nu jau atgādināja saullēktu ziemas rītā – noraidījums!!! Protams, bez šiem trim vīriem spēlējot, VEF piedzīvoja zaudējumus, kuri noteikti varēja nebūt. Savukārt nepatikšanas ar trīskāršo noraidījumu – kādu līdz šim mūsu basketbola vēsture vēl nezināja – varēja būt arī lielākas. Tikai VEF sporta kluba visenerģiskākā rīcība varas gaiteņos (kuros nezinātājs patiesi tolaik varēja apmaldīties) novērsa trīs basketbolistu ilgstošu diskvalifikāciju.”

Dari, ko darīdams – apdomā galu! Tādi tie pekstiņi...