Mītava Open
Skrien Latvija
Nike Riga Run
Facebook
GoogleStarp vājprātu un atbildību
Foto: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com
| Andre Lange |
1.40
|
|
| Steven Holcomb |
3.60
|
|
| Alexsandr Zubkov |
10.00
|
|
| Edgars Maskalāns |
350.00
|
Bobslejistam Jānim Miņinam beidzot nākusi apgaismība, ka olimpiskās spēles ne visos gadījumos ir gladiatoru cīņas. Atteikšanās no olimpiskā starta ir atbildīgs un drosmīgs lēmums, kas pasvītro sportista izpratni par vērtībām.
Godīgi sakot, visa šī ņemšanās ap Miņina aklo zarnu vienā brīdī raisīja dusmas – skaidrajam saprātam neaptverama bija sportista vēlme par katru cenu neizliet ūdeni no sava olimpiskā trauka, totāli nerēķinoties ar apstākļiem, kuros viņš ticis pēdējo divu nedēļu laikā ierauts. No vienas ielas puses Jāni var saprast – olimpiskās spēles nenotiek katru gadu, tāpēc vēdera iekaisums, kas piezagās kā rūdīts kabatzaglis, varēja viņā izraisīt milzu sašutumu. Nu, kā tā – esmu labākajā sportiskajā formā, bet te, pēkšņi, kaut kāda zarna mani piespiedīs palikt malā? Negribu saukt Miņina tālākās darbības par varonību – tā drīzāk bija puiciska bravūra, kurā saprāts bija palicis iesāņus. Kam viņš grasījās pierādīt savu, atvainojiet, klibo varēšanu? Divi kritieni treniņu braucienos bija mājieni ar tiem pašiem mietiem, no tās pašas sētas – dažreiz pati daba saka priekšā cilvēkam, kuri ir tie brīži, kad vajadzētu tomēr ievilkt elpu pirms trakiem lēmumiem. Tikai tad, kad bija abos kritienos sadauzījis arī savus komandas biedrus, Jānis atkāpās. Iespējams, tieši tobrīd viņš sāka apzināties riskus, kādiem pakļauj ne tikai sevi, bet arī savus stūmējus, draugus, kuriem, starp citu, arī ir līdzjutēji un tuvinieki... Labi, ka tas nāca vēlāk, ļoti labi, ka tas nenāca par vēlu.
Starp rindām to līdz šim neviens nebija teicis, bet Miņina atteikšanās startēt Vankūverā ir stāsts par likteņiem un dzīvību. Sports viņam dzīvē ir galvenais, bet tas noteikti nav viss, kas Jānim pieder. Olimpiskais risks noteikti nebija tā vērts, lai pakļautu briesmām ne tikai savu, bet arī citu cilvēku dzīvības. Bobslejs nav braukšanās ar ragaviņām pa tikko apsnigušu kalniņu... Var izprast Miņina uzspēlēto, brīžam pat vājprātīgo optimismu pirms četrinieku startiem, kur viņš citiem mēģināja iestāstīt, ka viss ir kārtībā. Drīzāk, tā bija sevis mānīšana, nevis situācijas apzināšanās. Komanda viņam laba – puiši gribēja palīdzēt savam pilotam un tas nozīmē, ka viņi ir īsta komanda, taču cena, par kādu Jānis vēlējās apmierināt savu olimpisko egoismu, bija ļoti augsta – pārāk augsta. Mīkstie bobslejā neatrodas, ko pierāda arī šis Miņina lēmums, attiekties no Vistleras trases apskāvieniem. Tikai ļoti stiprs cilvēks var šādi rīkoties. Jānis tagad paliek šajā sporta veidā ar apņēmību, ka viņš savu spēku vēl apliecinās – lai tā arī būtu! Tomēr, iespējams, savas karjeras lielāko medaļu viņš jau ir izcīnījis – par spēju būt cilvēks...
P.S. Vēlējos izveidot lasītāju aptauju par šo Miņina lēmumu, taču apmulsu - ko vaicāt? Vai viņš rīkojās pareizi? Vai atbalstāt viņa lēmumu? Vai esat pārsteigti par Miņina izvēli nestartēt? Jebkurš jautājuma ietvars būtu lēta noskaņas taustīšana, turklāt- uz pašu galveno jautājumu, Jānis pats jau ir atbildējis.
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Ir grūti viņam pārmest milzīgo velmi startēt, jo šī bija viņa iespējams vienīgā iespēja uzkārt kaklā olimpisko bļenduku. Un tas ir tikai tīri cilvēciski, ka cilvēks jūt, ka nevar, bet melo pats sev, ka var, jo tik ļoti gribas.
Miņka, vienalga ir varonis par izmisīgo cīņu ar vējdzirnavām, taču šoreiz iespējams viņš izglāba kādam no ekipāžas dzīvību
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Tas, ka Jānis briesmīgi plēsās braukt, tas ir ne tikai saprotami, bet pat atbalstāmi, tādu cīņassparu un tieksmi uzvarēt reti var redzēt pat visā lielajā sportā, ne velti Miņina skatiens pirms starta bobslejā ir tikpat slavens kā angļa Džonstona atmuguriskais salto pēc veiksmīga finiša. Tas ir labi, ka sportists tā deg, tieši šāda īpašība pietrūkst lielākajai daļai Latvijas labāko sportistu, un nevajag pat pieminēt mazo Valteru vai garo diegu Biedriņu, kam vēlme uzspēlēt par Latviju labākajā gadījumā ir kādā trešajā vietā no prioritāšu saraksta (laikam jau pat ceturtajā, jo pirms tam ir - klubs, šmiga un beibes).
Protams, ka Miņinam var un vajag nedaudz pārmest par pārgalvību, taču, ja tās nebūtu, viņš būtu tikai kaut kāds Gatis Gūts vai (lai man piedod, var jau būt, ka dienās kaut kas sanāks) Maskalāns. Miņka vienmēr iet un sitās līdz galam, un pareizā, normālā trasē nekādas traģiskas sekas tas nevar radīt, nav jau tie laiki un tās trases, kad mūsu bobslejistam Karlsonam (Latvijas rekordistam tāllēkšanā un augstlēkšanā), bobam krītot, trases mala norāva galvu. Lai dod Dievs katram mūsu sportistam kaut desmit procentus no Miņina "vājprāta", tad mūsējie daudzos sporta veidos neizskatītos pēc galīgiem tūdaliņiem - a ko ta man, es jau tikai te tā, paskatīties esmu ieradies, un redzat, cik tie svešzemnieki stipri un neuzvarami!