Miņins: "Skrēju ar pieri sienā..."

- Treneris saka, ka komanda pieņēma saprātīgāko lēmumu. Piekrīti?
- Jā, es piekrītu. Jāatzīst, ka visu laiku skrēju ar pieri sienā - stūrgalvīgi skatījos tikai uz priekšu un neklausījos, ko teica ārsti. Nevienu neklausīju, un visiem atlika tikai brīnīties, kā es vēl varu ar to bobu pabraukt. Cietu sāpes, turējos, un veselība jau pamazām gāja uz labo pusi, taču - braucienu tomēr bija par maz, un braukšanas forma pazuda. Pauze bija liela, pa vidu vēl operācija, 12 dienas nebiju braucis, bet te uzreiz - ar četrinieku pasaules ātrākajā trasē. Nebija viegli, centos, cik manas prasmes to atļāva, taču katra sīkākā kļūda man uzreiz izvērtās kā kritiens. Ja normālā formā es uz tādām paspētu noreaģēt, tad tagad man izrādījās daudz grūtāk kaut ko izlabot.

- Tad var teikt, ka lielākā problēma beigās izrādījās braukšanas prakses trūkums?
- Gan prakses trūkums, gan tomēr arī trase - viena no sarežģītākajām un ātrākajām, kura ir grūta jebkuram, un kurā diezin vai vēl kādreiz notiks kāds Pasaules kausa posms. Šaubos. Nebiju tam gatavs. Var mēģināt autobraucēju pēc desmit dienu pauzes iesēdināt mašīnā - viņš neuzstādīs trases rekordu. Mūsu gadījumā tas pats. Turklāt ar visām veselības lietām, kam bija jāiziet cauri - acīmredzot tik vienkārši tas nenotiek. Cerēju, ka visi svētie augšā palīdzēs, un es pēc iespējas ātrāk paspēšu atkopties. Taču, ja pirmais kritiens vēl bija tāda kā nejaušība un tiešām neveiksme, tad otrais... Mēģināju eksperimentēt, taču nebiju tādā līmenī, lai pēc tam paspētu izlabot kļūdu. Un, ja nepaspēju to izdarīt treniņos, nezinu, kas varētu notikt, ja kaut vai minimālu kļūdu pieļautu mačos... Zinu, cik tālu pats esmu gatavs spēlēties ar savu veselību - kur varbūt par daudz iekarstu, kur ciešos. Taču, kad dzirdēju, ka ar veselību tomēr nav kārtībā džekiem... Ir jādomā ar galvu. Man tie džeki ir vajadzīgi, jo, domāju, mēs vēl gribam turpināt. Šo olimpiādi veselības dēļ nākas norakstīt, taču tā būs tikai papildu motivācija nākamajam gadam. Šobrīd man ir sajūta, ka visiem džekiem ir milzīga vēlme atmaksāt - atmaksāt liktenim par to, ko viņš ar mums izstrādāja. Ceru, ka atbalstītāji sapratīs to cīņu, ko šeit esam izcīnījuši, un sapratīs, ka netaisījāmies te jokoties un muļķot cilvēkus. Mēs tiešām darījām visu, lai startētu un cīnītos par medaļām. Taču, diemžēl, liktenis pagriezās pret mums ar muguru divas reizes. Man pietika laika atkopties, bet Oskaram šobrīd tādas iespējas vairs nav. Negribu spēlēties ar viņu veselību, un arī ar viņu tuvinieku veselību. Mums šeit ir ļoti grūti iztēloties, ko jūt viņi tur, mājās - domāju, tā ir vēl dubulta slodze un pārdzīvojumi. Tur ir vecāki, omītes un opīši, kam ne vienmēr ir tik spēcīgas sirdis un nervu sistēma, kas turklāt jau pabojātas iepriekš. Es viņiem nevarētu paskatīties acīs, ja vēlreiz nokristu un atkal sasistu Oskaru, Daumantu vai Intaru.

- Kā pārējie komandas puiši šobrīd jūtas?
- Jūtas tā, kā jebkurš cilvēks, kurš pieņēmis smagāko lēmumu savā sportista karjerā. Taču tas bija jādara, lai nesabojātu visu vēl vairāk. Vienam otram radinieku vidū bija tuvu tam, ka nāktos vest uz slimnīcu. Arī mediji - varbūt neteikšu, ka nežēlīgi, taču jebkurā gadījumā informācija līdz Latvijai nonāk ātri, tā ir dažāda un bieži vien - nepilnīga. Sak, vienam smadzeņu satricinājums, cits - gandrīz vai miris.. Nabaga tuvinieki mājās lasa, bet piezvanīt un pašiem pajautāt nevar - kamēr Latvijā ir diena, pie mums nakts, un nākas tās sešas stundas stresot gaidot, kamēr dēls vai mazdēls būs pamodies. Domāju, arī šī milzīgā atbildības sajūta bija viens no iemesliem, ka samocīja manu pārliecību un atstāja zināmas sekas. To pateicu arī džekiem - es nevaru garantēt par 110%, ka nobraukšu visus četrus braucienus. Vienkārši nevaru. Vienkārši nejūtos pārliecināts par savu braukšanas formu. Ja tā būtu jebkura cita trase, viss būtu normāli - es būtu nobraucis un paspējis noreaģēt. Šeit ātrums tomēr ir pārāk liels. Līdz pat pēdējam brīdim cerēju uz brīnumu. Cerēju, ka visi atbalstīs visus manus lēmumus, ka arī treneris sapratīs, un viss būs kārtībā, taču redz, kā situācija pavērsās. Un mēs tur vairs neko nevaram izdarīt.

- Vēl vakar uzreiz pēc kritiena runāji ar milzīgu pārliecību, ka viss būs labi un sacensībās cīnīsies par augstākajām vietām.
- Jā, tobrīd biju pārliecināts, jo runājāmies uzreiz pēc brauciena. Zināms, ka veči mums ir izturīgi, un reālās sāpes parāda tikai tad, kad īstajiem ārstiem pagājuši garām. Cenšamies sāpes trases ārstiem nerādīt, jo tad nav variantu - uzreiz noņems no trases. Reālo situāciju apzinājām jau pēc tam, kad savācām bobu un aizbraucām uz garāžām.

- Tagad, kad jau skaidri zināms, ka trasē vairs neiesiet, un kļūs tikai labāk - cik nopietnas problēmas ir Oskaram un Daumantam?
- Oskaram bija diezgan nepatīkami. Kā viņš teica - pēkšņi paliek karsti, tad pat sāk raut tā kā uz vemšanu. Tas - 20 minūtes pēc brauciena. Tad arī sapratām, ka kaut kas tiešām nav labi. Ārsts vēl vakar vakarā mierināja: neizskatās pēc smadzeņu satricinājuma, jo pazīmes ir citādākas. Varbūt vieglā formā, varbūt tikai kādas reakcijas no sasprindzinājuma. Taču, kad nākamajā rītā izgājām pamatīgākas pārbaudes, bija skaidrs, ka tas tomēr ir smadzeņu satricinājums. Daumantam ir sasitumi - celim, galvai. Taču būs kārtībā. Mēs te nepelnām miljonus, lai varētu atļauties necienīt savu veselību. Ja nedod Dievs vēl kaut kas notiktu - es nezinu, vai Oskaram būs no kurienes pagrābt tukstošus, lai nodrošinātu sev turpmāko dzīvi bez bobsleja. Mums Latvijā vairs nav tādu tīrradņu, kādi ir manā ekipāžā. Ja ir, tad - ļoti maz, un viņus vēl būtu jāatrod. Ja gribam bobslejā turpināt, man tie džeki ir vajadzīgi - viņi ir mūsu lielākā vērtība, kas jātaupa un jāsaudzē. Viņus sargāšu jebkurā situācijā, arī tad, ja tādēļ jāupurē olimpiskās spēles.

- Kāda ir sajūta - no kā jūs šodien atteicāties?
- Protams, braucot jutu - ātrums labs un bobam potenciāls ir liels. Veči brīnījās - trešais ātrums, latvieši ir atgriezušies! Sāka rēķināties kā ar konkurentiem. Un tad tas sabruka 24 stundu laikā. Kad četrus gadus esi smagi strādājis vienam mērķim, tā vārdā upurējis visu pārējo savā dzīvē, un pašā pēdējā mirklī tev atņem iespēju pat pamēģināt - jebkurš cilvēks var mēģināt iztēloties, kādas tajā mirklī var būt sajūtas. Kādas tik sāpes un problēmas nav pārdzīvotas, lai mēs tiktu tik tālu un nokļūtu šeit. Ja godīgi, domāju, katram no mums tā ir kā neliela traģēdija. Personīgi man ir sajūta, ka šodien ir nomiris cilvēks. Tas cilvēks, kas mūsu sapņos un cerībās pamazām mums tuvojās un nesa olimpiskās medaļas. Šodien viņš mira pēkšņā nāvē... Nesaku, ka medaļas būtu bijušas, cīņa būtu smaga un konkurenti spēcīgi. Taču vienmēr paliks tā sajūta, ka nekad tā arī neuzzināsim, kā tas varēja beigties, ja ne viss notikušais. Visu šo laiku kopš operācijas izmisīgi mēģināju peldēt pret straumi, ķerties pie katra akmens, lai kārpītos uz priekšu. Taču šodien sapratu, ka jāļaujas plūsmai.

- Holivudas beigu nebūs?
- Šoreiz nesanāk. Tikai kā "Titānikam"...