Var jau spīdzināt arī zelta zivtiņu...

Teds Nolans, kam tagad uzticēts vadīt Latvijas hokeja izlasi, savā otrajā ciemu reizē Rīgā ir runīgāks – tādejādi paverot plašāku priekšskaru teorētiskajam redzējumam par darbu un mērķiem. Uzreiz jāsaka – visi tie, kas te prātuļo par Pekas Rautakalio īpašo piegājienu un nerēķināšanos ar Latvijas hokeja realitāti, satiekoties ar Nolanu, pareizinās šīs sajūtas ar četri vai pieci. Lai gan – ja tā padomā, sākumā arī Peka bija agresīvāks, tagad pielaidies, taču – stingro līniju saglabājis. Tedis bliež niknāk, kas nozīmē – 1) viņš kopumā redz to pašu bildi, ko soms pamanīja vasarā; 2) ar Rīgas Dinamo galveno treneri viņš vēl nav runājis... Ja būtu, iespējams, arī vārdu izvēle būtu cita. Tagad Teds Nolans bezkaislīgi liek pa plauktiem noskaņojumu, ko viņš prasīs no saviem spēlētājiem. «Ja jūs necīnāties un smagi nestrādājat, jums nav izredžu.» Vai šis. «Tikai tāpēc, ka esi mazāks vai tev kā trūkst, nedrīkst domāt, ka nevari. Ir jāatrod izeja. (..) Ja es varēju tikt līdz NHL, katrs var to izdarīt.» Lūk, vēl viens. «Jaunajiem spēlētājiem ir jāstrādā, jādodas uz svaru zāli, jāuzlabo fiziskā kondīcija, jāstrādā vasarā. Jāstrādā cauru gadu, lai varētu konkurēt ar lielajiem vīriem no NHL.» Secinājums: labi, ka pa priekšu viņam ar savu lāpstu soļo Rautakalio, kurš visu šo pašu jau ir pamanījies piedāvāt Latvijas hokeja gardēžiem. Domājams – izlasei būs vieglāk? Muļķības!

Tiktāl bija attieksmes jautājums un darba ētika. Noskatījies dažas spēles ar Dinamo piedalīšanos, Nolans pateica: „Latvijas izlase spēlēs aizsardzībā līdzīgi, taču uzbrukumam noteikti jāpaliek agresīvākam.” Izskatās, ka neviens šobrīd Tedim blakus netulko jau padarīto, respektējot viņa autoritāti un dzīves pieredzi. Tas ir gan labi, gan slikti. Labi tāpēc, ka treneris pats ar savu galvu draudzējas un savu hokeja filozofiju cenšas piekopt līdz pilnībai. Slikti – jo mēs atgādinām tādus kā pavārkursu klausītājus. Neko jau nevar gribēt – Kirovs Lipmans pa šiem gadiem ap sevi ir izveidojis daiļdārzu ar klusējošu ainavu. Tagad izskatās, ka Nolana cilvēcisko īpašību kopums un dzīves principi, liek ar katru dienu mulst arī pašam federācijas prezidentam. Jo tas, ko Tedis stāsta par savu pasaules uzskatu, ja nu gluži nav pretrunā, tad noteikti neiet kopā ar Kirova piekopto praksi. Nu, runā, runā... Nodomā pie sevis Lipmans, jau tagad kaļot plānu – a kas notiks, ja neizdosies? Jo būsim godīgi arī mēs – var neizdoties ar pirmo piegājienu. Var. Dinamo ir vieglāk, jo tur sezona garāka un viesstrādnieki pa rokai. Latvijas izlasei ir dotas tikai nepilnas divas nedēļas un plus – vēl klāt mūsu hokeja pavasara nacionālās īpatnības ar gribēšanu, negribēšanu, savainojumiem, nogurumu, līgumiem, apdrošināšanu, dienas naudām utml. Jautājums – kāds uzticības kredīts ir Nolanam atvēlēts? Jo mēs taču labi saprotam, ka visi šie „viens plus viens” vai „viens plus divi” un tā tālāk, ja runājam par darba attiecību ilgumu, Kirova Lipmans gadījumā ir kā ūdens Ķīšezera asarītim. Bijis nebijis. Izmetīs vai pasūtīs.

Pagaidām Nolans ir tādā kā riesta laikā – visticamāk, saņēmis jau pirmo algu, iespējams, sāk noprast arī aizkulišu spēles nozīmi Latvijas hokeja virtuvē. Smaida, omulīgs. Ko vien ir vērta viņa atbilde, kad žurnālists vaicā par noskatītajiem palīgiem – sak, tie esot zināmi, taču vēl nevarot teikt... Savukārt, Lipmans ir jau visiem izstāstījis, ka tie būs no Rīgas Dinamo kluba, bet – Latvijas treneri. Ne gluži mēmais šovs, bet kaut kāda spēlīte iezīmējas. Tālāk jau viss ir kā pie mums pierasts. Ne Artis Ābols, ne Viktors Ignatjevs, protams, neko nezina par šādu iespējamo piedāvājumu – ja būšot, tad domāšot. Klubā zina vairāk – Aigars Kalvītis sakās, esot neoficiāli uzrunāts no Lipmana puses šajā jautājumā, taču nekas konkrēts, nu, piemēram - oficiāls lūgums vai vēstule no federācijas nav. Pats Kirovs, protams, ka visu jau ir sarunājis... Pieļauju, ka Lipmans klusībā rēķinās arī ar Sanda Ozoliņa atgriešanos izlases menedžera amatā, jo tas viņam atkal var palikt izdevīgi. Bez jokiem. Dinamo kapteinis nenāk no indiāņu cilts un tādejādi nevar nolikt uz galda tā saukto septiņu paaudžu mantru, kur viena no galvenajām atziņām ir – esi godīgs. Taču pieklājīgi atteikt Kirovam šajā sakarā viņš pratīs katrā laikā – vēl jo vairāk tāpēc, ka federācijas galva sev raksturīgajā manierē Ozoliņu min pie tiem, kas „nesasniedza pagājušajā pavasarī gaidīto rezultātu” un „paprasīja tāāādu naudu”...

Tomēr Teda Nolana jautājums priekšplānā būs spilgtāks. Tāpat kā gadījumā ar Rautakalio, viņš nevarēs šeit nospēlēt labo feju vai laumiņu ar burvju nūju rokās. Jo izskatās, ka burvestības Latvijas izlases ietvarā jau ir izsmeltas un arī zelta zivtiņu nav jēgas spīdzināt. Normāli, ja federācija saprastu, ka Nolans un viņa idejas nav viena pavasara vajadzība – tā ir mūsu hokeja saimniecības nepieciešamība, kas ir nākamās desmitgades jautājums. Tāpēc jau arī Peka ik pa brīdim nosaka – veči, bet resursu ir jāizmanto gudrāk, tālredzīgāk... Liktenim ir labpaticies nolikt pie mūsu hokeja divas savdabīgas personības – gan Rautakalio, gan Nolana hokeja izpratne ir pār vienu kārti metama. Var teikt, ka Dinamo ietvarā daļa no izlases kodola tomēr saņems Nolana paģērēto ceļamaizi, ko viņš sagaida izlasē – tomēr, tā ir tikai sakritība, ka ir noticis tā, kā redzam. Nekāda plāna tur nav. Vai vajag? Protams. Nolanam šobrīd vajadzētu nolasīt lekciju visiem sertificētajiem Latvijas hokeja treneriem ar ideju – kādu hokeju mēs vēlamies spēlēt? Kas ir Latvijas hokeja ceļš? Nevajag domāt, ka gan jau mēs kaut kā tajā A grupā paliksim – vienu gadu „kaut kā”, nākamajā - „nekā”... Te ir tas pats, kas Dinamo gadījumā: nomainot treneri, ir jāmaina arī sistēma, kārtība, plāns, attieksme un - viss no tā izrietošais. Ja tas nenotiks – būsim izniekojuši lielisku iespēju.

P.S. Rakstā izmantoti Teda Nolana citāti no žurnālā „Sporta Avīze” sniegtās intervijas, kas pie lasītājiem nonāk šodien. Gara saruna...