Eh, kur ir Grigorčuks...

Kas attiecas uz Romānu Grigorčuku, tad viņš ir dzimtajā Ivanofrankovskā un drīz varētu stāties pie stūres kādam Ukrainas virslīgas klubam. Grigorčuka pēkšņās aizbraukšanas iemesli no Ventspils pēc komandas vēsturiskās (visam Latvijas futbolam) ievešanas UEFA Eiropas līgas grupu turnīrā jorpojām ir miglā tīta. Tieši tāpat kā pēkšņā kluba attīstības kursa maiņa, taču ne par vienu vai otru ir runa. Tieši tāpat kā nav domas apšaubīt FK "Ventspils" izvēlēto ceļu, jo daži jauni pašmāju spēlētāji jau ir parādījušies un jācer, ka pietiks pacietības nemainīt kursu, lai tie paspēj izaugt un nobriest. Līdz augļiem vēl jāpagaida. Runa ir par to, ka FK "Ventspils" izrādījās negatavs spēlei, kurā, iespējams, lielā mērā izšķīrās titula liktenis un uzvara kurā komandai varēja nevis tikai saglabāt (tās ir arī tagad) izredzes uz titulu, bet gan tās krietni paaugstināt. "Liepājas metalurgs" šajā spēlē bija gan mobilāks, gan emocijām bagātāks, gan cīņas alkstošāks. Robi sastāvā (Postņikovs un Čirkins) neskaitās, jo leipājniekiem tr;uka triju spēlētāju. Ventspilnieki "pārdega"? Iespējams. Nepaspēja apjēgt pēkšņi pieaugušās cerības un sagatavoties to izmantošanai? Iespējams. Objektīvi liepājniekiem tamlīdzīgā spēlē arī vajadzēja būt pārsvaram, jo Liepājas komandā ir krieni vairāk pieredzējušu futbolistu, taču - no otras puses - "metalurgi" jau diezgan reāli apzinās, ka no titula būs jāšķiras, viņu mērķis ir apsteigt ventspilniekus un ieņemt otro vietu. Vai tas ir lielāks kārdinājums nekā tas, kādam vajadzēja rasties ventspilnieku nometnē pēc "Skonto" zaudējuma Daugavpils "Daugavai"? Tas vienīgi varēja palīdzēt liepājniekiem spēlēt atbrīvotāk. Starp citu, uz tik svarīgo spēli Ventspils stadionā bija atnākuši tikai 1500 skatītāju (pēc protokola, tā ka patiesībā vēl mazāk), kaut gan ieeja uz spēli bija par velti... LTV7 tiešraide "atņēma" skatītājus? Muļķības. Tad jau Rīgas "Dinamo" hokeja spēlēs "Arēnai Rīga" vienmēr jābūt pustukšai. Lai ventspilnieki paši domā, par ko tas liecina, jo arī ne par to ir runa Grigorčuka pieminēšanas sakarā.

Iespējams, ka pašreizējā situācijā arī Grigorčuka vadībā ventspilnieki būtu zaudējuši (ja FK "Ventspils" vadība joprojām uzskata, ka Grigorčuks prot strādāt tikai ar jau gataviem meistariem, bet ieteiktu atcerēties Romāna trenera gaitas Daugavpilī...), taču esmu pārliecināts, ka viņi sistos "līdz pēdējam šāvienam" un emocijas laukumā plūstu pāri malām.

Šajā sakarā nemetīsim visus akmeņus ventspilnieku galvenā trenera Nuncio Dzavetjeri virzienā, kaut arī nevar nepiekrist, ka viņš nav tāds komandas motivētājs kā Grigorčuks, ka viņš neprot tā sagatavot komandu un katru tās spēlētāju konkrētam mačam un pat konkrētam pretspēlētājam un līdz ar to konkrēta uzdevuma veikšanai laukumā. Pašiem futbolistiem arī jāuzņemas atbildība. Ja viens no Ventspils komandas līderiem intervijā atzīst, ka viņš pēc treniņiem vairs neslīpē soda sitienus (jau visu prot?!), tad komentāri, kā saka, ir lieki. Tad nav jābrīnās, ka pat ļoti izdevīgās standartsituācijās bumba lido visur kur, taču tikai ne vārtos, tad nav jābrīnās, ka dažu futbolistu izaugsme ir labākajā gadījumā apstājusies. Vainīgs Dzavetjeri? Arī viņš un viņa palīgi, bet ne tikai. Vispirms jau laikam pašam jābūt mērķim kaut ko sasniegt, treneris var tikai palīdzēt to izdarīt. Grigorčuku daudzi uzskatīja par pārāk stingru treneri, pat par despotisku treneri. Pats būdams darbaholiķis šā vārda labākajā nozīmē, viņš prasīja vismaz tamlīdzīgu pašatdevi arī no spēlētājiem. Laikam jau citādi nav iespējams, kaut ko patiešām sasniegt. Tajā skaitā, arī jaunos talantus par meistariem audzinot.