Strēlnieka galva

Šajās dienas viena kārtīga drāma notiek ap talantīgo Latvijas basketbola izlases un BK Ventspils saspēles vadītāju Jāni Strēlnieku. Nav šaubu, ka mūspusē izaudzis (un vēl aug!) pasaules klases spēlētājs, par kuru interese tagad ir vai pusei Eiropas. Sen tā nav bijis. Lieli un ļoti lieli klubi liek ventspilniekiem uz galda piedāvājumus, mazi un vēl mazāki aģenti gluži kā nārsta laikā metas uz Ventas grīvu, cerībā dabūt kāroto. Strēlnieka galvai ir cena – varētu pat teikt, ļoti laba cena. Varētu domāt – tak’ dodam puikam vaļu, i’ viņam prieks, i’ mums gandarījums. Klubam, protams, nauda. Bet – nekā. Kurzemnieki šobrīd dzīvo ar citu ideju – pirmkārt, nauda, ko grieķi, itāļi vai spāņi gatavi dot par Strēlnieku esot par mazu, otrkārt, klubam šobrīd lielā prioritāte ir atjaunot savu dominanti Latvijas un daļēji arī Baltijas mērogā. Saku – tuvredzīgi. Kāpēc?

Lielais naivums, ka ar basketbolistu (arī futbolistu, hokejistu) pārdošanu kāds te pelnīs, šķiet, jau sen kā ir pārslimots. Vismaz pa Rīgas galu te var saukt krustām un šķērsām lielu kungu uzvārdus, kas labu laiku ar tādām ilūzijām dzīvoja. Starp citu, šodien izsolē tiek izliktas futbola kluba Skonto daļas, kas pieder Guntim Indriksonam. Viņš arī nāca no planētas, kas gribēja ieviest sporta industrijā savu kārtību, vien piemirstot, ka viss jau sen kā ir izdomāts un sadalīts. Lai Indriksons pats pasaka, cik jaunos futbolistus viņš pārdeva, cik par to saņēma un – cik iztērēja? Bilances ciparam vienalga priekšā mīnuss... Vēl viņa burtnīcā varētu būt sadaļa ar to spēlētāju uzvārdiem, kurus bija gatavi ņemts labi Eiropas klubi, taču Latvijas mazajam berluskoni daudzos tādos gadījumos pazuda mēra sajūta vai – blakus bija padomdevēji, kas pārliecināja. Sak, paliec ciets, Gunti, nepadodies, viņi maksās... Nemaksāja. Neesmu pārliecināts, bet situācija savulaik ap Skonto basketbola klubu vedina domāt, ka Indriksons savus īstermiņa nodomus pie groza bumbas arī saistīja ar basketbola tirgus perspektīvu. Gan jau Valdis Valters iestāstīja, ka pietiks pārdod vienu Biedriņu, lai visi tēriņi atmaksātos. Taču arī šī pasaka beidzās kā tai vecenei, kas piespieda savu veci spīdzināt zelta zivtiņu...

Tagad par Strēlnieku. Protams, ka sportiskais pāri visam un kluba īpašnieki var mierīgi teikt, ka viņi nav nekāda labdarības organizācija. Ja reiz Strēlniekam ir līgumus, lai spēlē, kur paredzēts. Lai palīdz uzvarēt Valmieru, Rīgu, Tallinu. Varbūt – arī Šauļus un Viļņu. Jo vajadzīgs ir rezultāts. Tas sniedz gandarījumu, viss pārējais, ja esam atklāti, ir tikai tēriņi. Līdz šim ventspilnieki ir deklarējuši, ka viņi būvē basketbola piramīdu. Proti, zem lielā kluba tiek vīta ligzda, kur turpmākajos gados tiks perētas olas. Tām vajagot būt daudz, jo to garantēšot sistēma. Sporta skola, augstskola, profesionālais klubs... Kā Strēlnieka pašreizējais statuss var ietekmēt šos plānus? Nekā. Pārdodiet viņu vienam lielam Eiropas grandam, bet priekšplānā izvirziet nevis naudu par transfēru, bet potenciālā darījuma partnera reputāciju. Jo šis stāsts palīdzēs veidot Ventspils lielo basketbola slavas grāmatu. Tas būs signāls, ka klubs, pirmkārt, spēj izaudzināt vai piesaistīt labus un talantīgus basketbolistus – tātad, tur ir gudrs menedžments. Otrkārt, tas būs mājiens nākamajiem potenciālajiem talantiem, ka ar Ventspili ir vērts sasieties. Viņi veicina spēlētāja izaugsmi, viņus respektē Eiropā kā noteiktas kvalitātes basketbolistu kalvi, viņi atrod savam spēlētājam teicamu karjeras turpinājumu. Atdodiet šobrīd Strēlnieku pa lēto vai dariet tā, lai veicinātu paša basketbolista karjeru un redzēsiet, ka nākamajos desmit gados jūs tai pašai Eiropai varēsiet pārdot gan zaķus (piedod, Ronald, nekā personīga), gan kaķus... Jaunie gribēs spēlēt Ventspilī, jo redzēs loģisku turpinājumu karjerai. Nebūsim naivi – basketbolists, kam aiz naga ir talanta melnums, Latvijas klubu piedāvājumus saskata kā pieturvietu ceļā uz..., nevis kā savu sapņu galamērķi. Tāpat kā Latvijas komandām ir jāapzinās, ka tās tomēr ir noliktas nevis pasaules basketbola centrālajā laukumā, bet gan šīs spēles virtuves izejvielu plauktiņā, turklāt, iespējams – plauktiņā, kuru paver reizi desmit gados. Ja vispār paver...

Strēlnieka jauno līgumu varētu izmantot kā mārketinga karogu, jo tieši Ventspils būs tā, kas ļāva viņam spert pirmo svarīgo soli pieaugušo basketbolā. Arī pats basketbolists tādā gadījumā labprāt atgriezīsies ar dažāda rakstura reveransiem Kurzemē, tādejādi veicinot un apliecinot konkrētās sistēmas dzīvotspēju un savā ziņā - sakot pieklājīgu „paldies”. Ja kāds ir ieņēmis galvā vai iestāstījis citiem, ka par Strēlnieku var dabūt vairāk, tad atkal palūgtu ieskatīties vēsturē – ko līdz šim esam dabūjuši? Ja vēlamies iedibināt kārtību kopumā, tad varbūt tomēr atgriežamies pie pamatiem – sakārtojam sistēmu. Jo patiesībā jau Jāņa Strēlnieka izaugsme uz šīs zemes ir tikai apstākļu sakritība, nevis pārdomāta un plānota vide, ko mēs varētu saukt par Latvijas basketbola fabriku. Vismaz to taču mēs saprotam! Lai nu kā mums to negribētos dzirdēt, bet ir vecuma slieksnis, pēc kura katrs nākamais gads mūsu reģiona basketbola apritē talantīgu spēlētāju padara nevis vērtīgāku, bet tieši pretēji – viņa vērtību degradē. Jo – kas tad ir mūsu basketbola īpašais smeķis, rokraksts vai īpatnība? Negribu atgādināt...

Nu, labi – notiks savādāk, kā gribēs komandas saimnieki. Klubs paliek pie sava, spēlētājs atspēlē savus nospraustos līguma gadus. Apzināti viņš godprātīgi pildīs savu lomu, bet – kas notiks galvā? Naivi cerēt, ka domas šajā situācijā ir apvītas ar rožu ziedlapiņām. Abas puses vienu otru uzmanīs, tādejādi it kā nodrošinoties pret starpgadījumiem. Kam no tā paliek labāk? Vēl jo vairāk, ja zini – līgums beigsies un Strēlnieks tāpat aizbrauks. Jā, iespējams, ka neaizbrauks, jo nebūs vairs, kas viņu ņem, bet – vai viņš tāds nokauts gribēs palikt klubā, kas viņam savulaik iemācīja vārdu „veto”? Un – kuri būs nākamie, kas stāsies rindā aiz Strēlnieka...